KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Sito karcerī!» — Un klusāk piemetināja: «Iedod viņam tā krietni pa purnu!»

Feldfēbelis pārdrošnieku vispirms pamieloja ar tādu pļauku, par ko pats Sveiks vēlāk liecināja: «Man bengāļu ugunis vien gar acīm nošķīda», un tad divi bruņoti zaldāti viņu satvēra aiz rokām, pamudināja ar kājām un pa garu koridoru noveda kādā pagrabā, kur aiz dzelzs durvīm atskanēja it kā lauvu rūkšana.. Kāds cits felfēbelis atslēdza durvis, satvēra Sveiku aiz apkak­les un iegrūda šajā bedrē.

Tur iekšā bija gandrīz tumšs. Sveiku tūlīt apstāja vesels bars krievu zaldātu; tie priecīgi sauca:

«Ahā! Viens austrietis arī pie mums iekritis! Pans!» Visi viņi bija dezertieri, atbēguši no frontes, noķerti Kijevā, un tagad viņi gaidīja, kad tos no jauna sūtīs karot. Netīrās avīžu lapās viņi tina kaut kādus šaubīga izskata gružus un šīs «cigaretes» piesolīja arī Sveikam, lai ar to sapīpotu miera pīpi:

«Ka tu te iekļuvi? Vai lidotājs? Jeb no frontes aizmuki?» «Es cietu tādēļ, ka neatteicos no tā, par ko karoju,» Sveiks paskaidroja un nopūtās. Krievu zaldāti viņu gan nesaprata, bet sirsnīgi piekrita:

«Jā, gluži pareizi: karot nevajaga! Priekšniecību vajaga pie­kaut!»

Sveikam viņi palienēja krūzīti, ielēja tēju, nogrieza gaba­liņu desas, iedeva riecienu baltas maizes, cits pēc cita censda- mies pacienāt, un pēc tam ierādīja vietu uz nārām: «Lūk, atgulies tur, pan, un atpūties tagad!» Sveiks atlaidās guļus, pārdomāja visus šīsdienas piedzīvo­jumus un centās atcerēties visus vārdus, kurus no jauna bija dzirdējis. Tagad jau viņš zināja, ko nozīmē «dod pa purnu!», un nāca pie slēdziena, ka arestā nav nemaz sliktāk, kā tur lau­kā, dubļainā pagalmā, kur tagad droši vien notiek krietna iz­kaušanās, maizi dalot.

Bija jau vakars. Baznīcas tornī turpat tuvumā skumji un

melodiski skanēja zvani. Pa karcera logu varēja manīt ars zvaigznes. Pie sienām kūpēja mazas petrolejas lampiņas ar pus- s-apiēstiern cilindriem. Arestētie sēdēja grupās un dzēra tēju; pcc tam sāka dziedāt un spēlēt kārtis.

Sveikam neviens Vairs nepiegrieza vērību. Viņš savā somā ielika maizi un desas gabaliņu, ko nupat bija saņēmis. Kad sargi atvēra durvis, viņš izgāja atejā, kir tam iedeva milzīgu, nelabi smirdošu spaini, lai to uz nakti paturot savām vajadzī­bām. Kamerā Sveiks šo spaini apgāza uz mutes un pats pakā­pās uz tā pie loga. Zaldāti vilka kādu skumju, garu melodiju, bet tad piepeši uzsāka kādu bezbēdīgu, pašu sacerētu dzies­miņu:

Oficieriem maksā naudu, Zaldātiļ tik ņem uz graudu.

Sveiks uz viņiem noraudzījās ar laipnu, brālīgu skatu un teica: «Jā, slāvam visur brāļi atrodas…»

Pagalmā viss bija jau apklusis. No debesīm šurp plūda rā­ma zvaigžņu gaisma. Sveiku pārņēma sāpīga sajūta, un viņš arī iedziedājās:

Pa pasauli klīstu es vientuļš uti skumjš …

Šī dziesma viņu tomēr neapmierināja. Labāk bij likties uz nārām un drīzāk aizmigt, neko nedomājot. Kad Sveiks bija jau mēteli uz galvas uzvilcis, krievi vēl ierunājās:

«Krietna tauta šie austrieši. Prot lasīt un rakstīt. Ar labu nakti!»

Un kārtīga valsts šī Krievija — Sveiks vēl inigdams sevi nodomāja. — Te kareivjiem krauj pa purnu, policistus piekauj un karcerī met gluži tāpat kā mūsu Austrijā.

Tad viņš aizmiga saldā miegā;

Vārdus un izteicienus, ar kuriem sarunājās vienkāršā tauta, jūs neatradīsiet nevienā svešvalodu mācības grāmatā. Dzīvē ir gluži pretēji: svešinieks vispirmi ievēro lamu vārdus un ve­selas frāzes, kuras tauta visbiežāk lieto. Tas, kas bijis Itālijā, vafbūt pēc pusgada vairs neatcerēsies, kā itālieši sauc vīnu

un maizi, bet «porko dio» un «porko madonna» viņam atmiņā paliks uz visu mūžu. Tāpēc nebrīnīsimies, ka Sveika zināša­nas krievu valodā bija drusku vienpusīgas un visvairāk piemē­rotas satiksmei ar vienkāršo tautu.

Cietokšņa karcerī viņš nosēdēja divas dienas. Tad vakara apskatē ieradās kāds ģenerālis un, ieraudzījis Sveiku starp krievu zaldātiem, jautāja kapitānam, par ko šis gūsteknis tur iesēdināts. Kukuškins pamatīgi izskaidroja, ka sods uzlikts par rupjību un naidīgu izturēšanos, kas apdraudējusi Krievijas lielvalsts drošību. Ģenerālis uzsmaidīja Sveikam un teica tam vācu valodā:

I «Austrijas zaldāts ir vienmēr uzticīgš savai tēvuzemei.»

Bet kapitānam viņš piebilda krieviski:

«Neturiet viņu te, dzeniet darbā. Vai jūs domājat, ka mums viņi par velti jābaro?»

Nākamā rītā agri divi šautenēm apbruņojušies zaldāti iz­veda Sveiku no cietokšņa un devās prom pa Kijevas ielām. Abi pavadoņi bija lāga zēni. Viņi gāja pa tukšām ielām, turēda­mies pēc iespējas attālāk no pilsētas apdzīvotajiem rajoniem. Sveiks smējās un māja ar galvu pretimnākošām meitenēm. Ar ļ dažām sastopoties, abi zaldāti apstājās, patērzēja un rādīja tām savu slaveno gūstekni, izturēdamies pret to gluži drau­dzīgi.

Sie pavadoņi Sveikam iemācīja pretimnācējām teikt kādu frāzi, taču tās, to izdzirdušas, vai nu ātri aizmuka, vai sāka neganti lamāties.

Pēc stundas viņi bija jau laukā no pilsētas, pārgāja til­tam un dzelzceļa sliedēm un drīz vien jau atradās Darnicas nometnē.

Gūstekņu nometne bija ierīkota priežu mežā un apžogota ar dzeloņdrāšu režģiem. Vienā stūrī atradās kāda šķūnim līdzīga celtne. Tur zemē ieraktus redtēja milzīgus katlus. Turpat bija uzcelta maza baraka, kur strādāja nometnes kanceleja un pārvalde. Sveikam radās tāds iespaids, it kā viņš atrastos lielā, zilganā purvā. Cik tālu vien acis sniedza — visur kus­tējās zilpelēkie gūstekņu mēteļi. Daži gulēja zem priedēm,_ citi sēdēja pie tukšām somām uņ mēmi raudzījās uz zemi kā iz­salkuši un nomākti zvēri. Kad vairāki salasījās barā, tie spie­dās klāt katliem, no kurienes krievu zaldāti viņus aizdzina ar šauteņu rezgaļiem. Bij arī tādi, kas rāpoja vai vilkās uz vēdera un meklēja, kur vēl liti ieies kads zāles kušķītis, lai to kāri norautu un aprītu. Izsalkums un riebums vienlaikus at­spoguļojās viņu sejās. ļ

Katrs, kas kaut vienu dienu bija pavadījis Darnicā, kļuva

nikns kara pretinieks līdz pat kapa malai. Dienu pēc dienas debesis karavīriem arvien vairāk attālinājās, bet Darnicā tiem likās, ka vaļā atvērusies jau pašas elles vārti. Astoņdesmit līdz simts gūstekņu tur nomira katru dienu, bet Krievijas cara bezjēgas karavadība dzina turp vēl arvien klāt jaunus gūs­tekņus — transportu pēc transporta. Mežā starp dzeloņdrāšu režģiem pašreiz mitinājās ap 232000 gūstekņu, un visus tos pabaroja no … diviem katliem.

Kad Sveiks klejoja starp šiem pusdzīvajiem ģindeņiem, ku­rus tagad daudz vairāk uztrauca no koka nokritusi mizas garoza nekā sprāgstoša lielgabala granāta, viņš meklēja sev kādu brīvu vietiņu, kur varētu nogulties. Pašreiz iznesa miro­ņus; tos vilka aiz kājām, un viņu galvas sitās pret priežu saknēm, gan izvilka dubļos dziļas vagas. So ainu vērodams, Sveiks teica krievu zaldātam, kas patlaban sev atbrīvoja ceļu ar šautenes resgali:

«Lūk, te vajadzēja atvest to grāfieni, kas Prāgā ir lopu aizsardzības biedrības priekšniece!»

Sai brīdī viņš savā cieši savilktajā ceļasomā pamanīja cau­rumu, uz kuru jau vērās vairāki izsalkuši skati. Sveiks izvilka gabaliņu maizes un gribēja to atdot visnovārgušākajam lik­teņa biedram, bet tai pašā mirklī ap divdesmit roku izstiepās ap viņu, un maize pazuda vienā momentā. Sveiks saprata, ka būt līdzcietīgam nometnes apstākļos nozīmē — nomirt pašam bada nāvē. Tāpēc viņš savu pārtiku izņēma tikai tik, cik pirk­stos varēja saturēt, un tūlīt paslēpa to mutē. Ēdot viņš juta,, ka nenovīdīgi skati to ielenca no visām pusēm.