KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Paklausieties, brīvprātīgais: jūs taču esat mācījies tehni­kumā. Tātad elektrotehnika jums nav sveša? .. .»»

«Prāgā, garnizona slimnīcā, kādreiz elektrizēja turku,» Sveiks viņu pārtrauca. «Tas kliedza kā lauva tuksnesī, un tikai nākamajā dienā žandarmi to sagūstīja mežā aiz Molda- vas. Kādreiz es kādā avīzē lasīju, ka Amerikā kāds nēģeris, kas noslepkavojis oficieri un izvarojis savas vecmātes māti, aizbēdzis bendēm no elektriskā krēsla, taču noslīcis Panamas kanālā.»

«Pēc tam Dr. Krauss uz pacientu galda noguldīja kādu ka­reivi, kuru bija kontuzējusi šrapneļa šķembele un kurš veselus sešus mēnešus nevarējis izrunāt neviena vārda. Uz krūtīm uzlika to pašu vara birsti, un, kad elektriskā strāva sāka plūst, zellis sākumā tikai šņāca un svilpa, tad sāka rīstīties, iegau­dojas un drīz vien kliedza tik dikti, ka klausoties mati cēlās stāvus. Bet dakteris piespieda birsti vēl ciešāk un laipnā balsī mudināja: «Pasakiet tikai vienu pašu vārdu: Pardubice.»

«Par — du — bice!» izsaucās beidzot elektrizētais, tā ka visa māja noskanēja. Dakteris uzrakstīja vienu pašu burtu «A» un laipni piemetināja:

«Pardubici un Dr. Kraušu, kas jums šo vārdu iemācīja, jūs nekad neaizmirsīsiet.»»

«Es arī pazinu vienu tādu, uzvārdā Mezteks, viņš bija no Podzkalas,» Sveiks atkal ielauzās Mareka stāstā. «Tas kādreiz piedzēries bija nokritis no Višegradas mūra, un, kad pēc operācijas pilsētas slimnīcā mira jau nost, ksendzs vēl jautājis: «Kāda būtu jūsu pēdējā vēlēšanās?» Bet šis vairs atcerējies tikai trīs vārdus: «Nogaršojiet Bronicas alu!»»

«Pēc tam Dr. Krauss griezās pie manis,» turpināja Ma­reks, un teica: «Paklausieties, brīvprātīgais! Tagad jūs esat iepazīstināts ar Jēzus Kristus brīnumdarbiem no modernā evaņ­ģēlija. Jūs man patīkat, jo esat no Prāgas, un tādēļ vienosi­mies šādi: es jūs tagad turp nosūtīšu, lai varat apciemot savu māmuļu, un pec tam paziņojiet par savu labprātīgo vēlēšanos atgriezties frontē. Austrijai ir vajadzīgi karavīri. Inteliģencei jābūt par labu piemēru visiem šiem nejēgām no tautas. Bet, ja jums arī vēl tagacl liekas, ka jūsu roka ir paralizēta — es viegli varu to dažās minūtēs izārstēt ar tādu pašu brīnumu, kādu jau redzējāt. Te kurlie dzird, tizlie staigā, aklie top re­dzīgi, un miroņi ceļas augšā.»

Es, protams, par savu slimību vairs nebildu ne vārda, jo biju laimīgs, ka ātrāk tiku laukā no šī «briesmu nama» — kā mēs apzīmējām Pardubicas hospitāli. Braucu tieši uz Prāgu, kur mani ievietoja garnizona slimnīcā pie Kārļa laukuma. Gal­venais — tur atradās pats ievērojamākais ārsts pasaulē — Halbhubers, kas laikam savā mūžā nevienu vēl nebija par slimu atzinis. Viņš tvarstīja kareivjus uz slimnīcas trepēm un noķertos tūlīt nosūtīja uz fronti. Mēs viņu_ iesaucām par «balto spoku». Visiem, kas sūdzējās par slimībām, viņš teica, ka viņu vienīgā kaite esot tā, ka to dzīslās trūkstot īstu austrie­šu asiņu.»

«Bet Mladā Boleslavā,» pārtrauca Sveiks, drusku saīdzis, ka tik ilgi viņam neļāva runāt, «pulka ārsts bija Dr. Koubit- žeks — speciālists sieviešu slimībās. Kad kāds Slaņaržs no Libnas reiz sūdzējās par reimatismu, viņš teica: «Tas nekas, porcija kara sajūsmas jūs viegli izārstēs.» Bet Slaņaržs jautā tālāk: «Vai jūs, daktera kungs, nevarētu man no šim vērtīgām zālēm pāris kilo parakstīt?» Tad Koubitžeks viņu nosauca par ērzeli, vērsi, teļu un cūku pēc kārtas: «Gan es tevi, čehu cuka, izārstēšu!» Bet Slaņaržs: «Pazemīgi pateicos kungs!» Viņu iesēdināja karcerī un ar pirmo rotu nosūtīja uz fronti.»

«Tā garnizona slimnīcā,» pabeidza savu stāstu brīvprātī­gais, «mani kāda žēlsirdīgā māsa gandrīz veselu nedēļu pa­slēpa no Halbhubera. Tad viņš mani gluži nejauši notvēra atejas vietā, turpat paklausījās, kā strādā mana sirds, un tūlīt aizvilka sev līdz uz kanceleju:

«šo cilvēku vēl šodien aizsūtīt uz fronti, lai viņš tur papū­las tēvijas labā!»»

«Bet kā jūs tur baroja?» Sveiks ievaicājās. «Mēs mazāk ēdām, vairāk dziedājām. Pirms vakariņām — Austrijas himnu, pirms iemigšanas — atkal to pašu. Pirmo reizi pēc vecā parauga, bet otro reizi, kad dakteru vairs nebija klāt, mēs izlietojām tikai pašu sacerētu tekstu: Pasargi mūs, ak Dievs, Te, hospitāli, cik vari! Lai rītu vēl ļauj mums valstīties, Un parītu arī. Lai slimojam te ikdien' Un māsas paklusām skaujam; Tiem, vecam Frančatn kas dien Un frontei — mēs virsū spļaujam!» «Lieliski izdomāts!» Sveiks uzteica Mareku, un tas vēl piemetināja:

«Pēdējās divas rindiņas mēs dziedājām ar tādu reliģisku aizrautību, ka pats Halbhubers, vienreiz gar slimnīcu iedams, bija apstājies, pacēlis roku pie cepures un savam pavadonim teicis: «Die Čechen sind doch nicht so gro|3e Vaterlandsverrā- ter!» (Cehi nemaz nav tik lieli tēvijas nodevēji.)

Tas bija jauks laiciņš! Bet tad — ātrvilciens, rota, fronte, kaujas pie Rovnas un labprātīga padošanās krieviem, kad savā pusē bijām jau līdz nāvei izmocīti. Nu pietiks — man gribas jau gulēt.» beidza Mareks. Bet Sveiks viņu klusi pamācīja: «Ja sajūti izsalkumu — ņem. Manā somā vēl šis tas ir atlicis. Pēc tam es atkal lūkošu nokļūt karcerī. Tu jau te vēl nekā nezini. Ja kas vajadzīgs, pavaicā tikai man. Es protu krievu valodu un tev visu izskaidrošu.»

«Labs ir, pan,» Mareks pa miegam vēl atteica. Sveiks pie­spiedās viņam ciešāk klāt, zem galvas pavilka egļu čiekurus un gulētājam vēlreiz iečukstēja ausī:

«Saka: kalns ar kalnu nesastopas. Bet cilvēks ar cilvēku vienmēr saprotas. Tikai nedrīkst aizmigt pārāk cieši — tad mūs te pamatīgi apzags.»

Pie debesīm iemirdzējās tālas, saltas zvaigznes. Darnicas nometne arī augu nakti dzīvoja savu parasto dzīvi. Ļaudis kā ēnas klejoja ap tukšajiem pārtikas katliem, aiz bada nevarē­dami aizmigt. Ik rītus no jauna iznesa mirušos un iekasīja tos turpat aiz dzeloņdrāšu režģiem. Tie, kam arī bija izredzes drī­zumā turp doties, mēmi un truli noraudzījās uz līķu nesējiem, uzskatīdami tos kā savu neizbēgamu likteni. Gadījās, ka aizvā­camie, k ad tiem aiz apkakles aizmeta aķi un vilka no nomet­ies laukā, vēl pūlējās atvērt acis, lai pēdējo reizi noraudzītos uz pasauli, kura te bija pārvērsta mūsu ellē. Krievu zaldāti tad nelaimīgos mierināja:

«Nekas, brāl! Tāpat reiz nosprāgsi kā suns! Labāk ātrāk pie miera …»

Pulkstens sešos rītā krievu zaldātu ķēdes ielenca gūstek­ņus, sadalīja tos atsevišķos baros, modinādami ar zābaķu spē­rieniem un kopā dzīdami ar šautenes rezgaliem. «Nu, celties! Pie darba!» skarbi skanēja pa visu nometni drēgnajā krēslā. Kijevu nocietināja. Visapkārt taisīja ierakumus, vilka dzeloņ­drāšu žogus. Sie patriotiskie darbi bija jāveic badā mirsto­šiem austriešiem. Slāvu Krievija, tāpat kā panģermāņu Aus­trija un Vācija, nevēlējās velti barot no frontes ugunīm iz­glābušos gūstekņus. Tur tie būtu granātu saplosīti; te tie no­mira badā uz dubļainiem salmiem.

«Nu, bērni, uz priekšu!» uzsauca konvoji sapulcētajiem gūstekņiem. «Dabūsiet brokastīs maizi, un tad — aidā — prom pie darba!»

Cieša zaldātu ķēde ieslēdza katlu, pie kura dubļos bija sabērta arī kaudze maizes klaipu. Pie katla komandēja krievu feldfēbelis: viņš pavēlēja pielaist tikai pa vienam gūsteknim. Tam tad pavārs katliņā ielēja kausu karstas putras un pasnie­dza gabalu maizes. Pārējie stāvēja, skatījās un gaidīja. Bet drīz viņu pacietībai pienāca beigas. Izsalkušie ļaudis saspiedās kā mūris — vienā neatdalāmā masā, un, kad radās jau šau­bas, vai visiem barības tur pietiks — ķēde pārtrūka, pelēkā La v i n a klusi, bet drausmi pāri zemē notriektiem sargiem sa­klupa pie katla. Vienā mirklī šai plēsīgā jūklī maizes klaipi bija samīti, saraustīti un izsvaidīti pa gaisu, kur tos ķēra sim­tiem pirkstu un uzlasīja līdz pēdējai drumslai. Putras katlus atrāva cits citam tādā steigā, ka ar tiem paguva tikai mutes apdedzināt.