KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Nu, protams, ka ieradīšos, brāl Polivec.» Šveiks svinīgi at­teica. «Un tu vēl vienmēr tāds pats? Nūjā, mēs visi šai karā esam rupjāki kļuvuši.»

«Dodiet man to šauteni, es viņu tagad panesīšu!» lūdza Sveikam viņa dzīvokļa saimniece, ieroci mūsu brašajam karei­vim no pleca noceldama. Bet tai pašā brīdī kāds viņai uz­sauca: «Liec mierā, veca, tā ir kroņa manta! Viņu par to var vēl nošaut! Bet pielūko, Sveik, katra ziņā ierodies «Kalihos»! Vai atceries vēl, kā Kiralgida, Ungārijā, tu man apsolīji atnāiet tieši pulksten pussešos?»

«Nē, es teicu sešos, Vodička! Un akurāt sešos ari būšu no­runātajā vietā,» Sveiks atteica, sapierim ar skatienu uzsmai­dīdams.

Ļaužu pūlis devās kareivjiem līdz. No visām pusēm atska­nēja priecīgi saucieni, sveicieni. Pūlis gaisā vicinaja mutau­tiņus un karodziņus. Meitenes skaļi smējās.

«Ja nebūtu šis karš pagadījies,» teica Šveiks, «tad tadas svinības es nebutu sagaidījis pat savas bērēs!»

«Bet mēs ar virsleitnanta kungu jau šo to norunājām, Sveik,» teica Baluns. «Tev reizē ar viņu vajadzēs nakamajā svētdienā atbraukt pie manis ciemos. Man tur mājās ir īsti trekns sivēns, ta ap 200 kilogramu svarā, un, šķiet, ka ar to> mums trijiem tad pietiks. Melderiem tagad te neklājas slikti.»

«Protams, ka aizbraukšu,» nolēma Šveiks. «Vajag redzēt, kā tu tagad rij, lai pielādētu sev vēderu.»

Tā viņi aizgāja līdz Vecpilsētas laukumam. Husa pieminek­lim blakus pie rātsnama bija uzcelta tribīne, no kuras runāja valstsvīri. Leģionārus apsveica ministri un deputāti. Debesīs lidoja daudz skaistu vārdu par tautas svētajām un neaizska­ramajām tiesībām, par lielo cīņu šo tiesību labā un par tautas senseno sapņu piepildīšanos.

Sīs runas klausīdamies, brašais kareivis šveiks ar dziju interesi sekoja kādam nelielam šunelim, ko saitē veda ele­ganta jaunkundze, dažkārt ar mutautiņu rokā mādama leģio­nāriem. Tai laikā viņas šunelim nemanīts piesteidzās kāds cits takšelis un sāka to galanti apostīt, apdraudēdams sabiedrisko pieklājību. Jaunkundze, šo scēnu pamanīdama, stipri nosarka. Turpat blakus viņai stāvēja kads jauns, elegants pulkvedis un profesionāla operatora balsī skaidri un skali atbildēja:

«Tautas labklājība ir iespējama tikai tad, kad visi viņas locekli nav egoisti, bet godīgi pilsoņi un darbarūķi.»

«Pavaicā tur tai jaunkundzei, kur viņa dzīvo,» it kā pulk­veža vārdus apstiprinādams, teica Sveiks Vodičkam. «Var­būt, ka viņai ir mājās vēl vairāk tādu šuneju. Ja nav — var ierasties. Es arī gribu tagad strādāt godīgi. Rīt pat jau es varētu iemaksāt rokasnaudu nākamajam veikalam.»

Runas beidzās. Bundzinieki sāka rībināt bungas, orķestris spēlēja maršu, un pulkvedis komandēja:

«Mierā! Marš uz priekšu! Pagrieziens pa labi!»

Leģionāri aizmaršēja parādē gar valstsvīriem, un, kad uz priekšu doties vajadzēja arī Sveika rotai, viņš teica:

«Tātad pulksten sešos «Kalihos»! Vai melnais alus tur ir?»

«Ir!» atsaucās Polivecs.

«Un kārtis arī vēl spēlējat?»

«Protams, uzspēlēsim arī. Esi bez bēdām!» apstiprināja Vodička.

«Rota, mierā!» priekšgalā iesaucās kapitans Lukašs. «Soļos, marš! Labo plecu uz priekšu!»

Ar labo kāju pirmo soli piesizdams* Šveiks vēl atsaucās:

«Nu, tad mēs vēl parunāsim! Visa šī šļura ar viņas kaujām, runām un parādēm man ir jau līdz kaklam apnikusi! Krūze laba alus, lūk, tā pavisam cita lieta!»

«Tātad sešos!» vēl viņam pakaļ sauca Vodička, bet neda­būja dzirdēt vēl nekādas atbildes.

Pār brašā kareivja šveika galvu, laukumam pāri soļojot, smagi plandījās mitrie karogi, un uz viņa cepures visu laiku čabēdams lija sīks, ilgs lietus.

apgāds «arka-riga»

Karels Vaneks

ŠVEIKS SIBĪRIJĀ UN PIE FRONTES

II dala

[1] salam — čehu valodā «desa».

[2] tulkojumā šis čehu vārds nozīme: arī gribēja.

3 40

[3] itālijā bieži dzirdams lamu vārds.

[4] nepomuckis — čehu svētais, kuram esot izgriezta mēle.