KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Balodīt, visu svēto vārdā — glāb mani! Ko ļaunu es esmu nodarījis? Kalpoju, kā jau visi citi arī kalpo. Ko man pavē­lēja, to darīju. Vai pats es varēju ko iesākt? Man mājās ir sieva un bērni!… Ak, Jēzus Marija — tagad tie paliks bf reņi!»

Gorodovojs sāka izmisumā plēst sev matus un Sveikam, gluži tuvu klāt pielīdis, ņēmās iegalvot — nekad un nekam uz savu galvu un atbildību neesot nekā ļauna darījis. Tikai priekš­niecības pavēles izpildījis •— vairak nekā. Tad viņš sāka stei­dzīgi grābstīties pa kabatām.

«Te būs piecdesmit rubļi! Ņemiet tos un atdodiet man savas bikses. Bet manas zilās bikses paņemiet vietā — audums ir varens! Dariet to, savu dvēseli glābdams. Un paglābjiet šoreiz arī mani — nelaimīgu bērnu tēvu …»

«Ta kā tev patiešām ir bērni, es varu arī apžēloties,» Sveiks lēni un apdomīgi teica, izstiepdams roku pēc piecdesmit rubļu gabala: «Lai tad arī iet — kristīgas mīlestības vārdā!»

Sveiks atāķēja jostu un, savas zaldāta bikses novilkdams, vēl piemetināja:

«Dieva laime, draudziņ, ka tu mani no tirguslaukumā ne- padzini ar gredzeniem. Ja tas būtu gadījies, tad žēlastības ne­būtu. Nu vairs nav pa jokam!»

Gorodovojus ātri uzvihka Sveika bikses, pateicīgi paspieda viņam roku un teica:

' «Ja Dievs palīdzēs, vecie laiki vel atgriezīsies, un tad es tev par visu atmaksāšu. Bet, paklau', tu esi gudrs cilvēks. Dārzu ielā atrodas ģimnāzija, kurā daudz mūsējo ir aizbari- kādējušies. Aizskrien tur, paņem viņu zilās bikses un aiznes tās uz mājām viņu sievām. Par to tev krietni samaksās. Vai jā? Tu tā izdarīsi? Neaizmirsti, ka vecie laiki drīz atkal at­griezīsies un mēs tad tev neļausim pat taukus zagt uz tir­gus laukuma. Ir tāds sakāmvārds: roka roku mazga! Paldies,, brāl!»

Gorodovojs cieši apkampa Sveiku un krietni noskūpstīja uz vaiga. Tad viņš veikli izmanījās uz ielas, sāka līst dažus so­ļus uzmanīgi gar namu sienām un, ielai otrā pusē pārgājis, drīz atradās barā, kur to neviens vairs neievēroja. Tai pašā laikā Sveiks soļoja jaunās biksēs, kuras viņam bija pārāk lielas, un teica pats sev:

«Nudien, viņš bija nodzēries kā īsts policists. Bet pielūko vien tagad — drīz vēderiņš sakritīsies, ka pats vairs pazīt ne­varēsi!»

Pēc tam Sveiks nolēma uzmeklēt ģimnāziju Dārzu ielā, kur nocietinājušies atradās gorodovoji.

Ilgi nebija jāmeklē. Ļaudis labprāt parādīja, uz kuru pusi jāiet; pateica pat nama numuru. Tas bija divstāvu nams uz stūra, ap kuru redzēja augstas barikādes, saceltas no skolas soliem, skapjiem, kastēm, tāfelēm, izbāztiem putniem un spirtā preparētām čūskām.

«Bet tu tuvu tur neej!» brīdināj;a viņu kāda sieva, uz bari­kādēm norādīdama. «Viņi, suņa bērni, uz mums vēl šauj kā nelabie!» Un pati tūlīt pazuda aiz stūra.

Sī sieva nebija melojusi. Kolīdz Sveiks pagājās dažus soļus uz priekšu, no barikādēm atskanēja vairāki šāvieni un lodes žvingstēdamas paskrēja viņam gar ausīm. Pēc visiem kara- mākslas likumiem rīkodamies, Sveiks nolaidās uz vēdera gar zemi, tur brīdi kaut ko padomāja, tad novilka zilās bikses, pacēla tās augstu gaisā kā karogu un devās skriešus pa pašu ielas vidu uz priekšu. Tas palīdzēja. Neviens vairs nešāva. Tikai, kad viņš jau pie pašiem vārtiem sāka celties augšā, vai­rāki stobri tam izstiepās pretī.

«Kas tu tāds?»

«Savējais!» Šveiks mierīgi atteica, ar vienu roku no stil­biem lejā slīdošās apakšbikses pieturēdams.

«Bet kāpēc tu, austrietis būdams, lien šurp?»

«Gribu jums palīdzēt,» Sveiks noslēpumaini čukstēja. Stobri atvilkās atpakaļ, un sākās īsa apspriede, kura nolēma:

«Nu, tad lien augšā!»

Apmēram trīsdesmit gorodovoji stāvēja uz barikādēm, un savs simts cilvēku ar pristavu un policijmeistaru priekšgalā atradās ģimnāzijas ēkā. Katram bez revolvera bija arī šau­tene plecos, un mājas otrajā pusē atradās pat kāds vecāks lauka lielgabals.

«Kungi, tā gan jūs mājās netiksiet,» teica Sveiks bez kāda ievada. «Gorodovojus tagad visur sit un piespiež pat cara himnu dziedāt. Es vienu jau izglābu, atdodams viņam savas bikses un paņemdams viņējās vietā. Viņš tad arī sūtīja mani šurp, lai jūs man atdotu savas bikses. No mājām es vietā jums tad atnestu zaļās — zaldātu bikses, lai jūs vairs no dum­piniekiem neviens nevarētu atšķirt.»

«Jā, viņam ir taisnība!» iesaucās vairaki zemākās pakāpes policisti. «Tā tik ir ideja! Vedīsim viņu tieši pie policijmeis- tara.»

Tā arī notika. Tur Sveiks savu plānu vēlreiz atkārtoja. Po- licijmeistars pakasīja aiz auss, brīdi padomāja un tad vai­cāja:

«Kas tagad notiek pilsētā?»

«Viss karaspēks ir pārgājis revolūcijas pusē.»

Policijmeistars nobālēja. Tad mēģināja vēl ķerties kā slī­cējs pie salmiņa:

«No frontes atnāks cits karaspēks. Mēs to pieprasīsim, un gubernātors izsauks.»

«Man gan šķiet, ka jums pats Dievs tēvs vairs nespēs palī­dzēt, ja es tagad atteikšos sniegt palīdzīgu roku,» Sveiks nopietni atteica. Un tālāk viņš sāka tikpat svinīgi stāstīt, ka šurp jau dodoties smagā artilērija un aiz pilsētas patlaban stobrus mērķējot uz ģimnāziju:

«Vajag tikai pāris labi mērķētu šāvienu, un no jums nekas vairs pāri nepaliks. Bet, ja nu arī kaut kas arī paliktu — to viegli ir uzspert ar bumbām gaisā. Es pats ar savām acīm re­dzēju sapierus, kuri no blakus ielas ir jau sākuši parakties jums apakšā. Šovakar viņu darbs būs jau padarīts, un rīt jūs dosieties pēdējā lidojumā uz augšu! Tas tiešām būs grandiozs skats, jo tagad ir skaidrs un kluss laiks, tādēļ ceļu uz debesīm nebūs grūti sameklēt.» Policijmeistaru šis ceļojums tomēr ne­maz neiepriecināja. Drebošām rokām viņš sāka atpogāt un no­laist savas zilās amata bikses.

«Ja tu man vietā atnesīsi privātās bikses, tad saņemsi par to veselus simts rubļus. Bet, ja tu man tādas bikses neatnesīsi

un manai sievai nepaziņosi, ka esmu vēl sveiks un vesels —» tad dabūsi lodi pierē! Bez žēlastības! Vai saproti? Te būs ad­rese. Lai viņa uzliek patvāri. Saki, ka drīz būšu mājās. Citādi — lode pierē, nudien!»

Drebēdams pats kā izpērts bērns, viņš vēl norādīja Svei­kam uz revolveri, kas turpat uz galda atradās. Sveiks ieroci tagad arī vērīgāk aplūkoja un tad lietpratīgi teica:

«Jā, tas, kā es skatos, ir īsts desmitmilimetru revolveris. Viņa lode galvā atstāj diezgan ērtu caurumu.»

Tagad arī visi pristavi novilka savas bikses, Sveiks fras līdz ar adresēm savāca vienkopus, un, kad viņš atgriezās uz barikādēm — tur visi gorodovoji to jau gaidīja, katrs savas bikses padevīgi rokās turēdami.

«Es vairāk nevaru rokās saturēt,» Sveiks teica un viņam bija taisnība. Bet aiz labas sirds mūsu brašais kareivis vēl piemetināja: «Klājiet to mantu man uz pleciem. Es stiepšu, kamēr jaudāšu.»

Kad Sveiks laidās lejup pār skapjiem un soliem, gorodo- vojoi bikses vēl lidoja viņam pakaļ kā zils mākonis. Viņš rūpīgi savāca tās kopā un nolika pie sētas vārtiem. Tad uz­sauca oficieriem:

«Tūlīt es sālkšu iznēsāt! Rezerves krājums lai paliek vēl pagaidām šeit!»

Tai pašā laikā uz ielas izbrauca divi salmu vezumi. Tie tuvojās ģimnāzijas ēkai, bet dīvaini — neviens viņus nevilka! Uz barikādēm šo viltīgo manevru drīz vien pamanīja un at­klāja sirdīgu uguni.

Tagad vezumi bija jau pie vārtiem, aiz kuriem Sveiks no­glabāja savu bikšu krājumu. Zaldati un studenti, kas šos ratus stūma, tad veikli sarāpās uz vezumiem, kur uz dēliem novie­toja ložmetējus.