KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Kas gan var īsti zināt, kādi pārsteigumi viņu sagaida dzīvē un no kādiem viņš rīt — parīt jau neizbēgs,» Sveiks dziļdo­mīgi nopūtās.

Es te uzņēmos drosmi apgalvot, ka tie rakstnieki, kuru darbus mēs kā bērni lasījām skolu hrestomātijās, bija galīgi muļķi. To saku tādēļ, ka dzīvē viss parasti notiek gluži otrādi nekā viņu darbos ir attēlots, kaut arī tos būtu uzrakstījuši sla­veni vīri un akadēmiju locekļi, ar kuru vārdiem lepojas vese­las tautas un valstis.

Piemēram, lasāmā grāmatā, no kuras mēs mācījāmies pilsē­tas skolā, bija ievietots kāds stāstiņš ar virsrakstu «Kā ēzelis nomira no nekā».

To stāstu bija uzrakstījis vēl lielāks ēzelis nekā tas nomi­rējs, bet autors skaitījās ievērojams pedagogs. Par ēzeli tur bija pastāstīts, ka saimnieks •— tirgonis ar to vedis savas pre­ces uz tirgu. Ceļā šis tirgonis atradis vēl daudzas tādas lietas, kas viņam likušās noderīgas. Tās viņš visas pievācis un sakrā­vis savam ēzelim uz muguras, teikdams: «Tas nekas, mans lopiņš tādu svaru nemaz nejutīs.» Beigu beigās simts tādu nekas nogāzuši nabaga ēzeli no kājām, un viņš turpat arī no­sprādzis.

Sis autors vai nu pats ēzeli nekad nebija redzējis, vai arī iedomājās, ka visi viņa skolēni būs nodokļu inspektori, kas mācīsies apdomīgi iztikt tikai ar deviņdesmit deviņiem «nekas», vai arī tie būs nodokļu maksātāji, kam jāmācās sava nasta nest pacietīgi, kamēr krīt un izlaiž garu.

Cilvēks, kam ar ēzeli tiešām ir bijušas darīšanas, šādu pasaciņu uzrakstītu pavisam citādi — patiesi, ticamāk. Viņš tēlotu, kā tāds ēzelis, sajuzdams sev uz muguras smagumu pieaugam, reižu reizēm apstājas un izrāda pretestību, raustās un lūko nastu nosviest, tad ilgāk vairs nevar izturēt — dod savam necilvēcīgajam saimniekam dažus krietnākus spērienus ar pakaļkājām, nomet viņa uzkrauto slogu un pats aizskrien mežā.

Tautu un armiju attiecības lielajā karā bija gluži tadas pašas kā šim ēzelim ar viņa saimnieku. Arī te bija savi «ne­kas». kuri krājās ar katru dienu un stundu, bet tos neuzņēma tik lēnprātīgi un padevīgi, kā iedomājas gudrais skolotājs. Kad apstākļi jau bija nobrieduši līdz. piecdesmitajam «nekas» — Eiropas ēzelis pēkšņi sadumpojās. Krievijā tas notika vēl ātrāk, jo tur nebija saimnieka, kas prātīgi saturētu, bet tikai vagari, kas bez žēlastības pēra ar pletnēm katrā gadījumā, kad nastunesēja gaita kļuva lēnāka, nedrosāika.

★

Tajā ziemā, kad Sveiks, draugu pamests, viens pats nodar­bojās ar kara gredzenu izgatavošanu, kā vētra ozolu — visu plašo Krieviju sakustināja notikumi ar svēto veci Rasputinu — šo Sibīrijas sādžu zirguzajgli, kas Pēterburgā bija kļuvis par carienes un viņas piecu meitu mīļāko un visu galma dāmu «garīgo tēvu un apmierinātāju». Lasīt neprotošie krievu zaldāti ik vakaru ielenca Horžinu, kas barakā atnesa avīzes un visiem dzirdot tās lasīja priekšā. Viņš lasīja lielus aprakstus par šo veci, ko nesen vēl uzskatīja par svētu un paša Dieva izre­dzētu, bet tagad tas biia jau nogalināts un iznīcināts. Galvas rokās iespieduši, krievi ar lielu interesi klausījās un visu pār­domāja:

«Lūk, kas par priekšniecību, suņa bērni tādi! .. .»

«Nelieši tādi! Viņi tur līksmojas, bet mums te jānosprāgst badā!»

«Kas tā par ķeizarieni — nolādētā vāciete! Nešķīstene!»

«Jā, jā — Pēterburgā dzīvo kā pa atklāto namu, bet mums te ierakumos jāvārgst gadiem un utis jābaro!»

«Nu ir reiz pienācis laiks karam beigties! Priekšniecību va­jag piekaut, padzīt un pašiem iet mājās!»

Pagaidām šādas sarunas notika tikai zaldātu vidū. No ofi­cieriem vēl baidījas. Kad izrunāšanās bija beigusies, tāpat kā vienmēr ļaudis stājās vakara lūgšanai un dziedāja «Dievs, sargi ķeizaru!»

Feldfēbelis Anņenkovs bija ļoti dievbijīgs un caram uzticīgs cilvēks. Viņam bija padota krievu zaldātu nodala un gūs­tekņi šajā baraka. Pie svētbildes viņš nostājās visiem citiem priekšā un skaitīja «Mūsu Tēvs», vienmēr pats pirmais arī uz­sākdams cara himnu.

Viņa otrā īpašība bija: nepārvarama kāre pēc politūras un spirta lakām. Visu laiku šis Anņenkovs par to vien sapņoja, kad atkal degvīns — vodka nāks brīvā pārdošanā, un apso­lījās tad jau pirmajā dienā piedzerties pavisam stīvs.

Lielāko daļu sava laika viņš patērēja, denaturēto spirtu meklēdams, un, kad kādreiz to laimējās atrast — dzēra no visas pud^fes, slavēja cara režīmu Krievijā un beigās nošņācās: «Karu viņš iesāka, bet vodku noliedza, suņa bērns tāds, jupis lai…» (Šis viņš, protams, bija cara tētiņš.)

Krievu avīzes saka rakstīt vienmēr asāk un atklātāk. Ar­mijā modās sacelšanās gars, un avīžu lasīšana to tikai veici­nāja. Kādreiz, kad Horžins lasīja kādu rakstu, kur ieteikta bija prasība visu varu nodot Domei, un zaldāti ar to bija vienis pratis, barakā ienāca poručiks Vorobcovs.

Visi bija tā iegrimuši avīzē, ka nemaz nepamanīja viņa tuvošanos. Vorobcovs nostā}ās zaldātiem aiz muguras un sāka noklausīties piezīmes, kas pavadīja Horžina lasījumu.

«Lūk, Suhomlinovs nelietis! Jupis lai viņu parauj!»

«Runā, ka nupat jau būšot karam beigas. Visu Krieviju jau vāciešiem izpārdevuši,»

«Jā, jā — bet mūs kā lopiņus vēl arvien ved nošauša­nai.»

«Priekšniecību vajag nosist. Un vāciešiem arī vajag pateikt, lai viņi savus oficierus dabū pie malas. . .»

Vorobcovs klusu izmanījās no barakas laukā, atgriezās savā kancelejā, lika pasaukt feldfēbeli Anņenkovu un tam teica:

«šovakar noturi stundu ar zaldātiem. Pastāsti viņiem par cara famīliju. Es arī tad aiziešu un palūkošos, kā tev veicas.»

Vakarā Anņenkovs godīgi un pēc labākās sirdsapziņas iz­pildīja šo pavēli. Viņš bija jau paguvis iztukšot pudeli denatu- rētā spirta un tadēļ atradās ļoti pacilātā garastāvoklī. Pēc īsiem ievada vārdiem, kuros feldfēbelis sabāra zaldātus, ka tie protot tikai kroņa putru rīt un utis meklēt, viņš tūlīt stājās pie sarunu temata: cara famīlija. Tai brīdi ienāca Vorobcovs un apsēdās uz nārām.

«A nu pasaki man,» griezās Anņenkovs pie kāda zaldāta, «kas tas tāds ir Nikolajs Otrais?»

«Tas ir mūsu ķeizars,» atteica uzrunātais.

«Labi!» uzslavēja feldfēbelis. «Viņš valda pār mums visa? lielajai Krievijai par svētību, karā viņš uzvarēs vāciešus, bet

vodku, lūk — nelabais, ir aizliedzis un zaldātiem vairs ne­dod!»

Vorobcovs saknieba lūpas, apslēpa smaidu. Anņenkovs to saprata kā uzmudinājumu un tūlīt izsauca nākamo zaldātu:

«Nu, bet tu man pasaki: kas tā Aleksandra Fjodorovna īsti ir?»

«Nevaru zināt!» pa paradumam īsi atteica zaldāts.

«Kā tad tu, lops, nezini, kas viņa tāda?» uztraucās feld­fēbelis. «Pasaki vismaz, kas viņa varētu būt?»

Zaldāts klusēja.

«Vai tev pašam sievas nav mājās?» piepalīdzēja Anņen­kovs.

Zaldāts vēl brīdi nopietni padomāja un tad teica:

«Būs laikam cara saimniece.»

«A-lek-san-dra Fjo-do-rovna!» pa balsieniem svarīgi atkār­toja feldfēbelis, pie katras skaņas zaldātam ar mācību grāmatu pa galvu sizdams.

«Diezgan, diezgan!» Vorobcovs viņu apsauca. «Šodienai jau pietiks,» viņš vēl piemetināja, pats projām aiziedams. Ar no­lūku viņš gāja ļoti lēni un aiz muguras sev dzirdēja, kā zal­dāti savā starpā runāja:

«Nu, palūk, kādas slampas dēļ mūsu brālis dabūja pa purnu!»