KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Šodien es viņas aiznesīšu uz baraku, bet rīt uz tirgu,» Sveiks prātoja, savu ieguvumu rūpīgi saskaitīdams. «Četrdes­mit pāri, rēķinot caurmērā pa desmit rubļiem gabalā, tas iz­nāks veseli 400 rubļi!»

«Biedri, ko tu tur dari?» viņam uzsauca kāds students, kas pirmais bija šo ērmoto skatu pamanījis. Un Sveiks vēl nepa­guva atbildēt, kad atskanēja jau otrs, izbrīna pilns jautājums: «Kur tu izrāvi tik daudz policistu bikšu?»

«Tās man gorodovoji uz barikādēm uzdāvināja, lai es pār­dodot tās uz tirgus laukuma,» Sveiks paskaidroja, bet students .sataisīja nopietnu seju un pavēlēja:

«Neniekojies! Dod šurp mums tās. Vakarā būs auksts — noderēs!»

Tā Sveiks pret paša gribu drīz vien atradās uz vezuma ar visām savām biksēm un vēl tajā laikā, kad ložmetēji jau sāka apšaudīt barikādes.

Šaušana turpinājās nepārtraukti līdz krēslai, bet. bez kā­diem noteiktiem rezultātiem. Tikai tumsai iestājoties, revolu­cionāri pieveda divus astoņcentimetru lielgabalus, atvilka vie­nu vezumu atpakaļ un ar dažiem šāvieniem piespieda aiz bari­kādēm stāvošos apklust. Tur kādā kārtsgalā pacēlās baltas apakšbikses, kuras aizvietoja padošanās balto karogu.

«Nu, tagad iesim gorodovojus arestēt!» uzsauca students, kas šo nodaļu komandēja. Un turpat, neviļus Sveiku uz zilo bikšu kaudzes guļam pamanījis, viņš stingri noprasīja: «Bied­ri, kāpēc tu tur stāvi: par caru vai par revolūciju?»

«Es par revolūciju,» Sveiks atteica. «Agrāk es gan stāvēju par savu caru, bet, tā kā viņš tagad ir miris, tad lai iet par revolūciju! Ja nav Franča Jozefa — lai tad nav arī Niko­laja!»

«Nu labi!» students pasmaidīja. «Ņem tagad šauteni rokās un pielūko, ka te neviens nekā neaizdedzina!» Un, 'kamēr zal­dāti aizveda nakts dzestrumā un bailēs drebošos gorodovojus, Sveiks sēdēja uz sava laupījuma un filozofēja:

«Nu karam vairs nebūs beigu! Nu karosim līdz pastarai dienai!»

Nākamajā rītā agri iedzīvotāji devās kaujas lauku apska­tīt. Nāca veseliem bariem, lai redzētu un apbrīnotu abas bari­kādes.

Uz vienām bēdīgi rēgojās mietā uzspraustās, saplosītās apakšbikses, uz otrām lepni plīvoja sarkans karogs. Un strād­nieki ar zaldātiem, šo simbolu apbrīnodami, sajūsmā iesaucās: «Lai dzīvo revolūcija!»

Starp abām barikādēm visi sastājās rindās, un procesija lepni devās atpakaļ uz pilsētas centru. Dzidrajā gaisā tālu skanēja dziesma:

Un ciņu trauciet, darba (audis, Jūs visu zemju vergu bars!

Marseljēza mijās ar Internacionāli gan strādnieku, gan studentu izpildījumā. Kad visa šī procesija jau bija iegriezusies kādā blakus ieliņā, uz barikādēm atskanēja visvaronīgākā me­lodija:

2 Savietis, klau, norībēja,

Gabalos saspraga cars. Kas nu par caru grib palikt — Tam lai pulvera spars!

Tā dziedāja mūsu brašais kareivis Sveiks, zem sarkanā karoga sakārtodams savu vēl no vecās pasaules iegūto kara laupījumu — gorodovoju zilās bikses, lai pēc dažām stundām, tās pārdotu uz tirgus laukuma.

SESPADSMITĀ NODAĻA Sveika pēdējais ceļojums

Krievi paši baudīja savu atgūto brīvību ar pilniem malkiem' un ļāva to darīt arī gūstekņiem. Lozungu «Nost ar karu!» ta- gan enerģiski izveda dzīvē, disciplīna karaspēkā ātri sabruka, un pirmajā laikā vairs nepastāvēja arī nekāds «gūstekņu» jē­dziens.

Tauta mutuļoja revolūcijas katlā un sīkumiem nepiegrieza' nekādu vērību. Katrs gaidīja, ka vēl notiks kaut kas lielāks,,, varenāks, kas atsvabinās visu pasauli.

Horžinam galva dega no jaunu domu un iespaidu pārpil­nības. Viņš lasīja jauno ministru runas, kas, notikumus novēr­tēdami, tiem piešķīra vispasaules nozīmi. Pirmajās dienās šīs runas pagabalam apreibināja, bet pēc kāda mēneša tās sāka skanēt jau neīsti, pārspīlēti un zaldātu sejās izsauca neticīgus smīnus.

Poručiks Vorobcovs atkal retāk sāka parādīties zaldātu vidū^ atļaudams par tiem arvien patstāvīgāk rūpēties feldfēbelim Anņenkovam. Tas tagad bija pastāvīgi piedzēries un, ibarakās, ienākdams, teica gūstekņiem:

«Eh, bērni, kas par lielisku dzīvi mums tagad zem pa­gaidu valdības! Vai nu reiz neiet jauki lielajā Krievijā, velns» lai parauj!»

«Kad es savas gorodovoju bikses pārdevu žīdam vairumā,, lai mazumā tās iztirgojot nebūtu ilgi jāmaldās apkārt,» Sveiks stāstīja Horžinam, «tad mūsu atklātajā mājā, ko sauc par baraku, atgriezos tikai vakarā. Poručiks un feldfēbelis tur ļau­dis jau bija sapulcējuši vakara lūgšanā. Anņenkovs uzrāpās Uz igalda, un tur viņu vajadzēja pieturēt, lai nenokristu un ne­sasistos. Kad skaitīja «Mūsu tēvs», viņš tik idiotiski paskatī­jās uz dievmāti, ka visi aiz smiekliem ierēcās, bet šis tikai; uzkliedza:

«Liekaties garšļaukus, biedri! Nav te vairs nekādu caru un.

nekādu dievmāšu vispār! Un nekādu svēto! Maķ jih!. .. Un beigas.»

Vorobcovs u:n zaldāti smējās, vēderus turēdami.

«Kad 'tikpat ātri atkal neapmet spalvu uz otru pusi,» Sveiks vēl rūpīgi piebilda.

«Nekā nebūs!» Horžins viņu drošināja. «Revolūcijas iekaro­jumi ir pilnīgi nodrošināti. Kerens'kis dara brīnumus, un viņa ministri runa eņģeļu mēlēs.»

«Tas jau tā liekas,» Sveiks vēl arvien šaubījās. «Bet lieta Jau nepastāv skaistās runās. Runāt jau var lieliski, bet man iliekas: ja pēc revolūcijas es nedabūju taukāku un gardāku zupu — par ko tad man cīnīties un asinis velti liet?»

Pievakarē Anņenkovs pasauca Sveiku un iedeva viņam vēstuli no Kijevas. Tā bija Miareka un pīkstuļa kopīgs ražo­jums. Viņi rakstīja, ka jaunajā vietā esot jau iekārtojušies kā čehu brīvprātīgās armijas dalībnieki. Lai nekādus brīnumus tie jaunajos apstākļos neesot cerējuši, tomēr jāatzīstot, ka tē­jas, cukura un tabakas tur dodot drusku vairāk. Un beidzot bija ziņots, ka jau pēc nedēļas viņi aizbraucot uz fronti, lai kopā ar krieviem uzsāktu izšķirošo uzbrukumu vāciešiem. Vis­pār sakot — vēstule bija diezgan maigi un jautri uzrakstīta. Bija arī izteikta cerība Sveiku drīzumā atkal redzēt viņu vidū.

«Ak, nabadziņi! Sī vēstule, droši vien, būs viņu pēdējais rakstu darbs!» Sveiks nopūtās, un vairākas smagas asaru lā­ses noritēja pār viņa vaigiem. Ilgi viņš sēdēja un raudzījās uz nelīdzenajām rakstu rindiņām, tad uzrunāja Horžinu:

«Man gan liekas, ka ar to čehu karaspēku, kas tagad grib cīnīties plecu pie pleca kopā ar krieviem, būs gluži tāpat kā ar to žīdu, kas Belicos gribēja pieņemt kristīgo ticību. Man par to pastāstīja kāds krievu zaldāts tirgus laukumā. Tu pats jau droši vien, būsi redzējis, cik plāni dažkārt klājas Krievijā citti- cīgajam žīdam. Tam eksemplāram, par kurus es runāju, piede­rēja pārtikas preču tirgotava. Tūlīt pēc revolūcijas viņš savam uzņēmumam pieaicināja kristīgu kompanjonu, cerēdams, ka tā veikals zels labāk. Bet, kad tas nekā vēl nelīdzēja, viņš pats .aizgāja pie popa un lūdza sevi nokristīt. Pops šim nu saka:

«Tā uzreiz to lietu izdarīt nevar. Vispirms man tev jāie­māca .pareizticība. Tu nāksi ipie mainis stundās, un es ņemšu tikai 5 rubļus par katru stundu.»

2īds — vārdā Naheless — nu sāka arī iet un mācīties. Pagā­jušajā svētdienā viņu vajadzēja kristīt. Bet sestdien šis apvai­cājas popam, vai nevarot kristībās ierasties kopā ar savu kom­panjonu, jo 'firma tagad saucoties «Naheless un Kasatkins» un visas darīšanas viņi nokārtojot kopīgi.

Svētdien šī gadījuma dēļ baznīcā bija lielas svinības.' neviens vēl nebija piedzīvojis, ka kāds vecāks žīds pārietu pareizticībā. Sapulcējas visi Gomeļas popi; bija arī krusttēvs un krustmāte un vēl daudz dažādi ļaudis. Un, lūk, nu Naheless ar Kasatkkiu stāv abi svētā altāra priekšā, un pops viņam jautā: