KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Zīmīti izlasījis, brašais kareivis Sveiks noslaucīja smagu asaru no vaiga un nopūtās:

«Jā, viņam tomēr ir taisnība. Mēs nevaram visu laiku pa­likt kopā, jo neesam dvīņi.»

★

Toreiz pieturējās ilga un barga ziema. Horžins klejoja pa restorāniem un rādīja brīnumus visiem oficiantiem ar savu mākslu. Sveiks gan tikai retumis apmeklēja tirgu, kur pār­deva savus jaunsaražotos kara gredzenus; lielāko tiesu laika viņš pavadīja barakā, sēdēdams tur no rīta līdz vakaram un gaidīdams draugu, kas parasti atgriezās ar kotletēm, bulkām, dažādu gaļu un citiem gardumiem pilnu somu plecos.

Viņi abi tagad bija labi paēduši un sāka jau uzbaroties. Horžins atnesa arī krievu laikrakstus un vakarā, lampas gais­mā, lasīja Sveikam priekšā telegrammas par to, cik frontē viss mierīgi, ka Urālu kazaki vajājuši pašu Vilhelmu, kas izbēdzis tikai tādēļ, ka vēl laikā paguvis ietīties balta palagā un tā pazust sniega klajumā. Par to klausīdamies, Sveiks pie­metināja:

«Nu, lūk, cik labi, ka cilvēks ir pasācis visur līdzi nēsāt baltu palagu, kas var izglābt dzīvību pašam Vācijas ķeiza­ram. Bet, kad es vēl kalpoju pulkā, tur kāds zeņķis no sestās rotas saņēmās un tādā palagā pakārās. Ei tad nu sazini — iegādāties sev tādu palagu, vai nē?»

Horžins lasīja tālāk:

«Vācu tekstilrūpniecība pēdējā laikā ir attīstījusies tādos apmēros, ka tagad jau visa viņu fronte noklāta ar baltiem palagiem un mūsējiem viņu ierakumi ir kļuvuši pavisam nesa­skatāmi. Tādēļ arī mūsu artilērijas darbība ir ļoti apgrūti­nāta un tai lielāko tiesu jāstāv dīkā .. .»

«Bet, kad Vācijā tagad kāds aiziet karā,» Sveiks papildi­nāja, «tad sieva aizmet tam krustu priekšā un saka: «Ej nu un mirsti par tēvuzemi! Vai šautene ir? Nauda arī? Un patronas? Pag' pag' — es taču esmu pavisam aizmirsusi tev balto pa­lagu iedot!» Māņticīgās sievas saloka zaldātam somā to pašu palagu, uz kura tās gulējušas pirmajā laulības naktī. Man liekas, Horžin, ka šo karu kādreiz vēsturnieki nosauks par «palagu karu.»

Avīžu ziņas klausoties, Sveika redzesloks ievērojami piapla- šinā jās. Viņš tagad zināja par katru kauju, par katru diplomā­tisku soli, ko spēris pats Romas pāvests, lai samierinātu abas karojošās puses, jo šī lielā slaktiņa laikā svētā baznīca vairs neko nenopelnīja tādēļ, ka zaldātus sameta bedrēs tāpat bez garīdzniekiem. Par to domādams, Sveiks smagi nopūtās:

«Ir gan tam svētajam tēvam laba sirds! Nu, protams, tāds karš jau nav vairs nekāda joku spēle, un viņš ieņem tik atbil­dīgu posteni kā Dieva, tā cilvēku priekšā. Vai tad nevar atga­dīties, ka pēc nāves tam augšā noprasa: «Atbildi, kāpēc tu toreiz lielajā kara laikā sarīkoji tādu spiešanos un drūzmēša- nos pie paradīzes vārtiem? Vai par velti tevi tur lejā jau padarīja par bezgrēcīgu? Vai tu nezināji, ka debesis nav sa­gatavotas tādai masu pēkšņai uzņemšanai un tādēļ mums tagad draud nopietna dzīvokļu krīze.»»

Kādā vakarā Horžins aizelsies ieskrēja barakā un, «Rus- skoje Slovo» jaunāko numuru atvēris, īsi teica: «Drīz būs miers. Vecais Francis Jozefs ir miris!» «Tas nevar būt!» Sveiks iesaucās. «Tas ir neticami! Kā gan viņš varēja tik grūtā brīdī pamest savas karsti mīļotās Austrijas tautas? Tur būs drukas kļūda.»

Horžins ar pirkstu norādīja uz avīzes pirmajā lappusē trek­niem burtiem iespiesto telegrammu: «Parīze. Kā telegramma no Cīrihes ziņo, ķeizars Francis Jozefs pēc ilgākas slimības naktī miris.»

«Nabadziņš, kā viņš steidzies, pat kara beigas nesagaidī­jis,» Sveiks līdzjūtīgi ierunājās. «Man liekas, ka tādā neziņā viņam nemaz nebija diezcik patīkami nomirt. Iedomājies tikai: iesākt tik lielisku un slavenu karu, bet nesagaidīt tā beigas — tas ir tiešām šausmīgi!»

Viņš uzlīda uz nārām, paņēma avīzes lapu un no jauna sāka pārlasīt nelaimīgo telegrammu. Bet, kad pie viņa atnāca krievu zaldāti, aicinādami kārtis spēlēt, Sveiks bēdīgā balsī atteica:

«Šodien es nespēlēšu. Vakar jūs mani apspēlējāt līdz bei­dzamajai kapeikai un šodien vēl neesmu paguvis nevienu gre­dzenu pārdot. Bez tam man ir skumjas, jo izrādās, ka mans. ķeizars tagad pagalam.»

Arī krievu zaldāti nekavējās izteikt savu līdzjūtību: «Jā, nu beidzot nosprādzis gan, maitasgabals tāds! Bet muļķa cars — velns viņu lai parauj! — vēl dzīvs un vesels! …»

Dažas dienas vēlāk Sveiks devās uz tirgus laukumu ar saviem gredzeniem. Tur bija daudz ļaužu, kuri tirgojās ar visādiem sīkumiem. Sievietes tur pārdeva dažādu krēmu bun­džiņas, salūzušas ķemmes un lupatas; vīrieši — gaļu un sau- ,lespuķu sēkliņas, zaldāti — vēju un apavus, kurus tie parasti turpat novilka no kājām un apmainīja pret sliktākiem, saņem­dami no žīdiem vai krievu zemniekiem dažus rubļus piemak­sas. Un akurāt tai laika tirgus laukumā paradījās virsnieku patruļa, lai tur saķertu kroņa mantas pārdevējus.

Sveiks žvadzinaja savus gredzenus uz kāda veca zobena motrulušā asmens. Apkārt viņam bija salasījies pūlis, kas kau­lējās uz nebēdu vai arī, samaksājot par vienu gredzenu, katrā ziņā centās nozagt vēl divus piedevām. Tad pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu resnam, netīram un spalvainam popam, kas tuvo­jās Sveikam.

«Viņš, droši vien, grib iepirkties manus gredzenus saviem 'bērniem par piemiņu,» priecīgi uzsmaidīdams, ierunājās Sveiks un pastūma savu preci popam zem paša deguna. Tas satvēra •durkli un sāka apskatīt gredzenus. Sveiks pie tam vēroja, ka viņš izraugās un paņem taisni tos gredzenus, kuros bija ietai­sīti sarkana celuloīda krustiņi. Noprazdams, ka pops tos grib .nopirkt, Sveiks izvilka vel no kabatas veselas krelles tādu gre­dzenu.

«Labi, labi,» pops viņu uzslavēja. «Es tos visus paņemšu. Tādus gredzenus pārdot ir aizliegts.»

«Kāpēc aizliegts?» Sveiks iztrūcies iesaucās, jo viņš ma­nīja, ka svētais tētiņš sabāž visus gredzenus sev ķešā, nemaz neapvaicādamies par to cenu.

«Aizliegts — un pietiek!» pops noteikti atkārtoja. «Uz vi­ņiem ir krusts, un tu tos izpārdod zaldātiem. Bet vai tu arī zini, ko viņi pēc tam dara? Samauc šādus gredzenus pirkstos un tad tāpat ar visiem krustiem ateju vietas pogā sev bikses vaļā.»

Pūlī stāvošie zaldati skaļi iesmējās. Pops nosarka.

«Atejas vietā vien vēl nav nekas. Viņi ar krustiem pirkstos pat sieviešu brunčos ķeras iekšā!»

Šoreiz zaldāti vēl skaļāk ierēcās. Kā tītars piesarkušais pops jau gribēja pazust, bet viņam aizsprostoja ceļu.

«Batjuška, gredzenus austrietim atdod! Vai arī tūlīt sa­maksā! Cilvēks par, velti nevar strādāt. Nu, nu, velc tik ātrāk no kabatas āra!»

«Austrietis nav nekāds cilvēks. Viņš ir mūsu ienaidnieks,» pops īgni atteica. «Kas viņam devis tiesības ar gredzeniem tirgoties? Uz Krieviju viņš atnācis mūsu maizi apēst. Un nu vēl grib mūs ar gredzeniem apkrāpt, Kristus ticību apgānīt.»

Sievas un zemnieki pēc šiem vārdiem izteica popam savu piekrišanu. Bet zaldāti neatlaidīgi palika pie sava:

«Tā nav tava darīšana! Mēs viņus sagūstījam, un kadas tiesības tev ir atņemt viņa lietas? Viņš ir karavīrs — viņš ir mūsējais, zem mūsu likuma!»

«Smērējiet popam pa purnu! Neļaujiet šim suņa bērnam tā cilvēku mocīt!» atskanēja kāda balss, un zaldāti kļuva vēl drošāki. Viņi sāka grūst popu atpakaļ pie Sveika:

«Atdod gredzenus vai samaksā! Citādi…»

Divdesmit rokas pacēla draudošas dūres gaisā.

Pops beidzot izvilka no kabatas gredzenu vīstokli, bet reizē ar to arī kādu saburzītu avīzes «Birževije vedomosti» numuru. To viņš atšķīra vaļa, parādīja Sveikam kādu zīmējumu un laipnā balsī ievaicājās: