KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Un ar vēl lielāku nepatiku poručiks klausījās tālāk:

«Tur visi atbild: esmu apakšoficieris, brīvprātīgais, kap­rālis — man nav te jāstrādā!»

Vorobcovs bija jau tuvu izmisumam, jo taisni tai laikā viņš gaidīja Sarkanā Krusta delegācijās apciemojumu. Daži uzņēmīgākie apkārtblandoņi barakā bija uzsākuši tirdzniecību: tirgū tiem palaimējies noķert veselu sivēnu, to izcepa, sadalīja un tad izpardeva pa gabaliņam. Naudas, protams, ļaudīm bija atlicies ļoti maz un ceptās gaļas cena nebija lētā, bet speku­lanti par to nebēdaja. Viens no tiem bija garā iesmā uzdūris taukos ceptas nieres, staigāja ar tām apkārt un sauca:

«Evo, evo! Gardas nieres! Smaržīgas nieres! Kas vēlas?»

Ceptās gaļas smarža tiešām ta kairināja izsalkušo gūs­tekņu degunus, ka tie viegli varēja dabūt vēdera krampjus.

«Nu vācies, vācies tālāk!» atmeta Horžins apātiski ar roku un tai pašā brīdī noslaucīja sev slienas no lūpām.

«Bet, ja tev dotu kaut kripatiņu nogaršot, tu viņu aiz pa­teicības nobučotu,» Sveiks prātnieciski piebilda.

«Nūjā, ja es viens pats varētu…» aprāvās Horžins, ātri piecēlās un izgāja laukā. Pēc īsa brītiņa viņš atkal atgriezās, kaut ko sev zem mundiera slēpdams.

Bosņaks vēl turpat staigāja ar savām ceptajām nierēm un sauca:

«Evo, nierītes! Gardas, mīkstas, barojošas! Kas vēlas? Evo…»

Šoreiz viņš nepaguva vairs «nierītes» izteikt, kad, itin kā no griestiem, smags ķieģelis novēlās viņam uz galvas un izsita iesmu no rokām. Izbijies, asiņainu galvu tirgonis metās bēgt pie savējiem sūdzēties, ka austrieši to gribējuši nosist un gaļu nolaupīt.

Gaļa tiešām nozuda tai pašā mirklī, un nu barakā iesākās kaušanās. Bosņaki iesāka uzbrukumu ne vien vāciešiem, bet arī čehiem, apvainodami tos nodevībā. Svieda akmeņus, skārda katliņus, un pannas skanēja kā baznīcu zvani. Tad barakā ielauzās krievu zaldāti — veci, bārdaini zemessargi un šau­teņu resgaļiem mēģināja saniknoto cīņu izšķirt. Bet bosņaki cīnījās kā lauvas un drīz vien čehu brīvprātīgie nodibināja ar viņiem kopīgu fronti pret krieviem. Zemessargus pieveica, šau­tenes viņiem atņēma. Feldfēbelis aizskrēja pie poručika vaicāt: ko nu iesākt tālāk?

«Pasaki viņiem, lai šautenes dod atpakaļ,» izklaidīgi teica poručiks. «Tos, kas atteiksies atdot, es rīt likšu nošaut. Tad arī ar viņiem pats aprunāšos. Tādu salašņu dēļ taču negribas naktī no gultas celties.»

Nākamajā rītā poručiks, noskuvies un Laipni smaidīdams,, ieradās barakā. Viņu pavadīja divdesmit kazaki bez šautenēm, bet ar nagaikām pie sāniem. Poručiks tikpat laipni teica:

«Nu, kā jums vakar klājās? Sadumpojāties, vai ne? Bet tas neko nekait. Jūs visi te valstāties bez darba un asinis nedod jums vairs ilgāk miera. Es, kungi, gluži labi zinu, ka visi jūs esat inteliģenti un visaugstākās sabiedrības priekšstāvji. Atļaujiet tomēr palūgt jūs visus laukā — sētā. Esiet tik laipni — unteroficieru kungi!»

Grupa gūstekņu izgāja, brīnīdamās par šo neparasto laip­nību, bet Vorobcovs tūlīt piegāja otrai grupai un turpināja:

«Atļaujiet arī jūs palūgt laukā. Man liekas, ka arī starp jums ir daudz inteliģentu un unteroficieru.»

Kad visi bija sapulcējušies sētā, Vorobcovs tikpat pārspī­lēti laipnā balsī iesāka:

«Kungi, visus, kas ir izglītoti — brīvprātīgos un unterofi- cierus — lūdzu nostāties kreisajā pusē.»

Laukā bija tāds aukstums, ka tādēļ vien jau visi skriešus pārskrēja kreisajā pusē, lai būtu droši no mocībām darbā. Uz vietas stāvot palika viens vienīgais — Sveiks. Pie viņa piesteidzās poručiks:

«Kāpēc tu neej pie biedriem? Vai neesi vienis prātis ar to inteliģenci?»

Un brašais kareivis Sveiks, roku pie cepures paceldams un. savu priekšnieku ar ziio, laipno acupari sildīdams, tad teica:

«Atļaujiet ziņot, ka neesmu inteliģents. Esmu muļķis. Pa­visam muļķis.»

«īsts muļķis!» apstiprināja Vorobcovs, acis iepletis. «Tā nav mana vaina, ka man ir tāda kara apliecība, kurā teikts, ka esmu muļķis!»

«Nu labi, labi! Ej tagad atpakaļ barakā. Atpūties,» poručiks teica un noskatījās Sveikam pakaļ, kamēr tas pazuda aiz durvīm, kuras viņam atvēra tur nostādītā sardze. Tad Vorob­covs sāka soļot gar rindā nostādītajiem inteliģentiem un teica: «Kungi, jūs iedomājieties, ka esat gudri un izglītoti, bet es teikšu: jūs uzvedieties kā īsti salašņas un dienaszagļi! Jūs esat neliešu banda, ne kara gūstekņi!» viņš uzsauca, stāvētāju rindu nicinoši uzlūkodams. «Vai jums liekas, ka studentiem, jaunākajiem un vecākajiem unteriem vairs nemaz nav jā­strādā? Jūs ateju vietās vairs neuzvedaties kā cilvēki, bet ap barakā m Sa kat pieganīt ka lopi. Labāk jus nosalsiet baraka, nekā atnesīsiet klēpi malkas, ar ko krāsnis iekurināt. Jūs esiet gūstekņi, bet gribat te dzīvot tā, lai jūs apkoptu kā mazus bērnus! Kungi, ja tiešām jūs esat mācīti un saprātīgi ļaudis, tad paklausieties, ko jums teikšu: tam, kaš negrib strādāt, nav vairāk vērtības kā sunim. Tikai vienam no visiem jums netrūka drosmes stāties darbā. Bet jūs, visus pārējos, kuri vēl slēpja­ties aiz unteroficieru činām, es tagad pamācīšu, ka vajag strā­dāt. Ei, zēni,» viņš uzsauca kazakiem, «dodiet, lūk, šai gru­pai lāpstas un slotas, bet otra grupa nesīs malku un sakraus, to grēdās. Līdz vakaram lai viss te ir tīrs un kārtībā. Ateju vietas izkaisīt ar smiltīm, krietni izberžot. LIn kas negribēs, strādāt — tūlīt dabūs nagaiku pabaudīt! Es par to atbildu!»

Poručiks pacēla roku pie cepures, sasita piešus un aizgāja,, bet kazaki izdalīja gūstekņiem lāpstas, zāģus un cirvjus.

Kad vakarā viņi atgriezās barakā, tur ar Sveiku, atskaitot: Horžinu, neviens vairs nevēlējās sarunāties.

«Te tev būs gabaliņš desas,» Horžins čukstēja. «Es, pro­tams, aizbēgu no darba. Pilsētā ir daudz hoteļu un restorānu. Varēšu atkal drusku sapelnīt. Bet izgāja gan mums dumji ar to darbu!»

Nākamajā rītā atkal barakā ieradās Vorobcovs:

«Kungi, šodien darba nav. Vai tēju esat jau padzēruši?' Nu, labi! Tad ņemiet katrs maisu pār pleciem, kazaki jūs pava­dīs, un ejiet uz smilšu bedrēm, verstis piecpadsmit no šejienes.. No turienes atnesīsiet smiltis un izbērsiet te visapkārt barakām-, lai izskatītos glīti un tīri.»

Bet trešajā dienā viņš atnāca un uzslavēja:

«Labi padarījāt! Šodien atkal iesiet pēc smiltīm, atnesīsiet, uzbērsiet vēl vienu kārtu un pēcpusdienā dariet tāpat. Jā, jā, kungi, vajag strādāt un izlocīt locekļus, lai vakarā nav jāno­darbojas ar kaušanās sportu.»

Vakarā gūstekņi pārnāca pagalam nosaluši, bet Sveiks ba­rakā sēdēja pie siltas krāsns un spēlēja kārtis ar krievu zal­dātiem. Par to visi uz viņu bija nikni: pīkstulis vairs nesaru­nājās, Mareks izvairījās, un tikai Horžins izstāstīja savus jau­nākos piedzīvojumus pilsētā.

Pāris dienas pēc tam ieradās emisāri. Tie izlasīja un aizveda: sev līdz' visus, kas bija pierakstījušies brīvprātīgajos pulkos;. Viņi aizbrauca naktī un nākamajā rītā rotā vairs nebija ne; pīkstuļa, ne Mareka.

Kad Sveiks gāja pēc tējas ūdens, katliņā viņš atrada salo­cītu šādu zīmīti:

«Mīļais biedri, nedusmojies uz mums, tāpat kā mēs nedus­mojamies uz tevi. Visu laiku kopā palikt mēs nevaram. Aiz­braucam družinās. Ir taču vienalga, vai nošauj tur, vai badā nosprāgt te, kur ir apnicis jau līdz kaklam. Emisāri apsolīja labas pusdienas un teica, ka brīvprātīgajiem esot krietni panā- kurni pie sievietēm. Mareks dodas man līdz. Nu piedod mums, ka te vairs nesastapsimies, bet es ticu, ka vispār jau kaut kur vēl tomēr šai pasaulē redzēsimies. J. P.»