KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Bet nelaimīgo nabaga zirgu tai laikā jau apstrādāja div­desmit naži, ar kuriem enerģiski rīkojās vēl simtreiz nelaimī­gāki ļaudis. Tikai Smošeka nebija viņu vidū. Šāviens gan viņu nebija trāpījis, bet pats viņš bija atradis par izdevīgāku nozust. Tagad tas sēdēja garās upmalas niedrēs un ar dūrēm draudēja debesīm, piesauca pašu Dievu, lai tas kaut reizi palū­kotos lejup un redzētu, kā ļaudis te badojas, cieš un noasiņo nejēdzīgās kara šausmās.

Golovatenko mīļākā bija beidzot iekritusi dziļā ģībonī, no kura tā ilgi nevarēja pamosties. Palkavnieks palika pie viņas, bet gūstekņi pēc mielasta nekavējoši devās ceļā vieni paši. Pēc īsas cīņas ar sādžiniekiem tiem izdevās sadabūt arī buras savam kuģim, un, visas somas ar asiņainajiem zirga gaļas gabaliem piepildījuši, tie sāka virzīties pa upi uz leju.

Tā nu bija aina, kādas laikam nācās novērot tikai pirmat­nējo tautu klaiņošanas laikā. Pa straumi peldēja pārpilns plosts, ko vietām grieza ūdens virpuļi, vietām aizturēja sēkļi, no kuriem aizstūmās ar garām kārtīm. Pa krastmalu, purvos stigdami un kraujās rāpdamies, līdztekus plostniekiem vilkās pelēki, noskranduši stāvi, līdzīgi uzglūnošiem vilkiem. Drīz viņi pamanīja, ka pie piekrastes vītoliem ir šur tur piesietas no resna koka izgrebtas, primitīvas zvejnieku laivas. Kolīdz kāds tagad priekšā pamanīja šādus vītolus, visi skriešus devās turp. Ātrākie atraisīja laivu, iekāpa tajā un laidās pa straumi lejup.

«Biedri, pievāciet tagad visu, kas pagadās ceļā! Tas ir kara laupījums,» tā runāja tagad gūstekņi, cits citu drošinādami un uzmundrinādami. Kādā sādžā izcēlās īsts karš pēc vienas laivas un plosta. Gūstekņi rīkojās īsti enerģiski un pēc visiem kara likumiem, tādēļ viņi arī palika uzvarētāji un, jauniegūtā laivā salēkuši, ātri airēja prom. Bet sādžā troksnis tikpat ātri pieauga. Uztrauktie ļaudis sāka zvanīt baznīcas tornī un trenkt prom lopus no mājām, apjukumā saukdami: «Vācieši nāk! Vā­cieši nāk!» Krastmalā saskrēja sievu bars un ar svētbildēm mēģināja aizgainīt prom nešķīsto parādību. Bet, kad, 'tumsai iestājoties, gūstekņi uz saviem plostiem un laivās iededza ugunskurus, tad pareizticīgie ļaudis krastā drebēdami krustījās un lūdza Dievu, lai tos pasaudzējot pastarā tiesā, kas viņiem likās jāu atnākusi.

Otru nakti viņi apmetās kādā sādžā, kuras vecākais bija tik saprātīgs, ka ieteica gūstekņiem bez maksas izsniegt maizi un kartupeļus, bet pats uzlēca zirga mugurā un steidzīgi aizau- loja uz Moziras pilsētiņu. Tur viņš komandantam paziņoja, ka pa upi lejup dodas ienaidnieku nodaļa, kura mierīgajiem iedzī­votājiem nolaupa laivas, apkauj zosis un vistas, uzlauž palie- venes un produktu glabātavas. Komandants par draudošajām briesmām bez kavēšanās telefonēja brigādes komadierim, kura štābs atradās turpat netālu sā ! džā. Arī tas tūlīt saprata situā­cijas nopietnību, izziņoja trauksmi un ar visu savu brigādi kaujas gatavībā devās uz upi. Kad, saulei rietot, Sveiks, kura laiva peldēja plostam pa priekšu, bija beidzis jūsmot par sārto atblāzmu ūdenī, viņš pacēla acis un pamanīja, ka pa krastmalu skraida krievu zaldāti, steigšus sagatavo ierakumus un iesit mietiņus dzeloņdrāšu režģiem. Vēl tuvāk piepeldot, visi jau drīz vien ieraudzīja veselu bateriju, ap kuru arī līkņāja zaldāti. Kad flotile jau tuvojās bīstamajai vietai, piepeši atskanēja saucieni:

«Rokas augšā! Padodieties! Pretējā gadījumā visus noslī­cināsim un apšausim!»

«Man liekas, ka tagad es jau trešo reizi kritīšu gūstā,» čukstēja Horžinam Sveiks, abas rokas gaisā paceldams.

Bet bargā balss turpināja:

«Vadiet plostu uz krastu! Ja kāds ķersies pie ieročiem, mēs tūlīt šausim ar lielgabaliem virsū!»

Plosti, garo kāršu stumti, lēni tuvojās krastam, kur tos sagaidīja drošsirdīgais ģenerālis. Lielgabalus, kuru stobri visu laiku bija vērsti uz savādo flotili,' tagad atstāja un zaldāti ķērās pie šautenēm un ložmetējiem, lai godam saņemtu ienaid­nieku.

«Vai padodieties!» vēlreiz pērkona balsī iesaucās ģenerā­lis.

«Jā, padodamies!» krastmalā atsaucās izbiedētas balsis.

«Trīs tūlīt lai iznāk krastā kā ķīlnieki!» komandēja ģene­rālis, un Sveiks, turpat priekšā atrazdamies, pirmais izlēca 112 sauszemes.

Viņam sekoja pīkstulis un Mareks.

«Vai jus no vācu armijas? No kādas daļas?» bargi nopra­sīja ģenerālis. «Vai ievērojami spēki tuvojas aiz jums?»

Vesels štābs oficieru ielenca trīs noskrandušos gūstekņus un sāka apmainīties ar spriedumiem:

«Palūk vien, kas par veikliem spiegiem! Pat pa ūdeni tie nokļūst mūsu frontes aizmugurē. Bet tagad putniņi ir sprostā un saules gaismu vairs neredzēs!»

Gūstekņi paši nesaprata, ko tas viss īsti nozīmēja. Un kad ģenerālis atkārtoja savu jautājumu, Mareks saprata, ka te droši vien noticis kāds nelāga pārpratums. Tādēļ viņš steidzās, paskaidrot:

«Mēs esarn gūstekņi — austrieši. Aizbēgām no frontes,, vācu uzbrukumam sākoties.»

Ģenerālis neticīgi papurināja galvu un sagatavojās jau uzstādīt jaunus jautājumus, bet tai brīdī smaidīdams viņa priekšā nostājās brašais kareivis Sveiks:

«Atļaujiet ziņot, jūsu augstība, mēs esam no 208. darba rotas. Atbraucām šurp bez savas priekšniecības. Mūsu palkav­nieka Ikungaim piepeši saslima sieva, un tādēļ viņš sūtīja mūs vienus ceļā. Laivās braucām tādēļ, ka ar kājām iet mums visiem ir jau apnicis. Uzdrošinos lūgt no jums kaut ko uz­kost!»

To teicis, Sveiks ātri pagrieza ģenerālim muguru, lai tas. redzētu tur uzrakstītos numurus un tai pašā laikā uzsauca, plostniekiem lejā:

«Izkāpjiet krastā. Te nav nekā bīstama!»

Pamanījis ģenerāļa izbrīnu par visu nelāgo pārpratumu, Sveiks turpināja:

«Tā atgadas kara laikā. Ar bungām iet zaķus medīt un ar lielgabaliem šaut uz zvirbuļiem. Kad es vēl atrados frontē, mums arī notika tāds pats gadījums. Kādreiz visā bataljonā sacēla varenu trauksmi, lai tikai…»

«Turi muti!» kā tīģeris ierēcās ģenerālis un, uz plostiem norādīdams, saviem zaldātiem pavēlēja:

«Tūlīt viņus ielenkt un pārmeklēt visas kabatas, vai nav kaut kur bumbas paslēptas. Es tos visus nodošu kara tiesai. Nogādājiet vispirms viņus Vertovā. Ar savām galvām atbil­dēsiet par katru izbēgušo!»

Štābs jutās manāmi neveikli un sāka izklīst. Bet darba rota tagad soļoja jautru krievu zaldātu četrstūrī ieslēgta. Zaldāti gūstekņus ceļā pacienāja ar mahorku, maizi un cukura graudiem, jautri smiedamies:

«Atkal mums lieliska uzvara! Rit telegrammas par to ziņos mūsu slavenajiem sabiedrotajiem un visas avīzes rakstīs, ka pie Moziras esam sagūstījuši vismaz 40000 austriešu.»

Vertovā gūstekņus sadzina šķūnī, kuru apsargāja divkārša sargu ķēde. Pēc tam zemākie virsnieki, kuri arī neslēpa savu prieku par štāba kļūdu, pavēlēja atvestajiem izdalīt maizi un tēju. Karstais ūdens un maize sasildīja visu vēderus un tūlīt pacēla arī garastāvokli par vairākiem grādiem. Barā atskanēja balsis, ka nekādas tiesas nebūs un viss beigsies labi. Vakarā sargi vairakas reizes noklausījās čehu skumjo dziesmu «Kur mūsu mājas…», pēc viņas koris uzrāva «Ceturto jūliju», un, kad bija izskanējuši vārdi «ar' tur Čehija — mūsu māte» — krievu zaldāti sametās ar galvām un teica:

«Pa'klau, pie viņiem arī jau sievietes strādā. Laikam jau zemnieku trūkums iestājies tāpat kā pie mums. Par daudz ļaužu ir visur izkauts.»