KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Dievs debesīs un visi pareizticīgie ļaudis — padomājiet tikai! Vai tad es varu mutē dabūt bumbierus no šī koka, kad tas aptraipīts ar suņu asinīm? Kungs, piedod man manus grē­kus — tagad es visus tos salašņas izsviedīšu no savas būdas? Nekādas žēlastības vairs nebūs!»

Tai pašā laikā, kad neasais cirvis gandrīz bez kādiem re­zultātiem atlēca no cietā koka stumbra, Sveiks gluži mierīgi un nesteigdamies novietoja savu gaļu krievu lielgabalpatronu skārda kastē. Uz jautājumu, kāpēc Avdotja cērt koku, viņš atbildēja:

«Nu, lūk, koks ir jau pa pusei nokaltis, bet malkas man mav, ar ko cepeti pagatavot. Saimniece tādēļ grib šoreiz izpa­līdzēt un pati piedāvā šo kurināmo materiālu.»

Pēc tam Sveiks tikpat mierīgi iekūra krāsnī uguni un sāka cept savu gardumu. Aiz muguras viņam, cepeti vērodams, Horžins grauza sausas, iepelējušas garozas, kādas gūstekņi pirka zem «sausiņu» nosaukuma, un jau pāri aplaizījās, par gaidamo maltīti domādams.

Beidzot, pēc trokšņa spriežot, bumbieru koks novēlās gar zemi. Tagad Sveiks teica savam biedram:

«Ej nu un salauz tur nokaltušos zarus, jo gaļu mums va­jag pamatīgi izcept. Bet, pielūko, ņem tikai sausos, lai labak deg.»

Horžins vēlreiz kāri aplaizījās un tad devās laukā pēc zariem. Pēc minūtes viņš bija jau atpakaļ ar žagaru bunti, ko nometa pie Sveika kājām, bet tūlīt istabā iesteidzās arī Avdotja Mihailovna. Ieraudzījusi, ka uz krāsns cepas suns, viņa sacēla gluži pārcilvēcīgu troksni un uzbruka Sveikam ar tādu sparu, ka tas tikko nesaļima zem viņas kājām. Nāka­majā acumirklī saniknota saimniece paķēra skarda trauku un to ar visu cepeti izsvieda sētā. Tad viņa satvēra cirvi un kā lauvas mātīte metās gūstekņiem virsū. Tie tikko paguva no istabas izmukt, kad pakaļ viņiem jau izlidoja visas panckas, -somas, bļodas un karotes, kas vien tur bija vēl atlikušas. 'Pēc tam jaunā niknuma uzplūdumā nevaldāmā sieviete iz­skrēja sētā, sadabūja tur laužņus un sāka izjaukt krāsni, saukdama pēc zibens un pērkona, kuriem tagad vajadzēja Iznīcināt nešķīstos austriešus, kas apgānījuši pareizticīgu zemi un ļaudis.

Bez apstājas kliegdama un lamādamās, viņa izsvieda visus ^krāsns ķieģeļus sētā, un līdzcietīgās kaimiņienes, tikpat skaļi vaimanādamas, šai darbā no visām pusēm vēl piepalīdzēja. Kad no nešķīstās krāsns vairs nebija ne vēsts, Avdotja devās tieši pie palkavnieka par visu notikušo sūdzēties.

Golovatenko, protams, atkal mierināja uztraukto, apgalvo­dams, ka tik briesmīgas jau nemaz tās lietas īstenībā neesot, Jo, kad atnākšot vācieši — suņus tāpat apēdīšot, bumbierus nocirtīšot un ar granātām krāsnis saspridzināšot. Bet Sveiks un Horžins klejoja pa visu sādžu un velti meklēja sev jaunu

pajumti. Pie katras budaš dū'rvini stāvēja apbruņojušās sievas, draudēja ar virvjiem, dakšām un izkaptīm, kategoriski atteik­damās ielaist «suņu ēdējus».

Tā abi nelaimīgie draugi ar savu cepeti nostaigāja līdz: pašam vakaram. Tumsai iestājoties, dažās vietas labi ļaudis beidzot iežēlojās un solījās ielaist, bet tikai tādā gadījumā., ja pusjēlo cepeti pamestu ārpus būdas.

«To mēs neparko nedarīsim!» Sveiks enerģiski pretojās.. «Gaļa paliek gaļa. Tad labāk paliekam zem klajas debess.»

Tā arī notika. Beidzot abi draugi nolēma ielas vidū aizdegt ugunskuru, uzcept vēl negatavās vakariņas, tad turpat paēst, un likties uz auss. Gan jau nākamajā dienā 'palkavnieks kaut. kur pajumti sagādās.

Sunīti vēlreiz uzcepa, tad viņa kauliņus tik pamatīgi ap­grauza, ka ne kripatiņas gaļas tur klāt nepalika, bet cepot, iztecējušos taukus rūpīgi salēja vecās konservu bundžās un tur sasaldēja nākamajām dienām. Tūlīt pēc tam pār ciemu sāka sprāgt šrapneļi, un dažas stundas vēlāk jau bira arī granātas.

Visā frontē sacēlās tāda dārdoņa un dimdoņa, ka zeme- drebēja un koki līgojās. Sādžu apgaismoja starmetēji. Sākās, ugunsgrēki. Aizdegās pāris būdas, bet liesmas no tām ātri aiz- klejoja visapkārt. Diezin no kurienes iedrāzās arī daži kazaki un kliedza:

«Ei, austrieši, bēdziet! Kājas pār pleciem! Vācieši nāk!»

Viņi auļoja kā ārprātīgi šurpu un turpu un pēra ar savām nagaikām kā gūstekņus, tā vietējos iedzīvotājus, dzīdami visus no sādžas laukā:

«Ātrāk, ātrāk! Glābjaties, pareizticīgie! Fronte ir pārrauta!: Ienaidnieks uzbrūk!»

Ļaudis muka, nekā vairs nedomādami.

Tumsā žēli māva lopi, raudāja noklīdušie bērni, lamājās krievu zaldāti pie apgāztajiem vezumiem un salauztajiem liel­gabalu ratiem. Tagad jau artilērija strādāja vairs tikai vāciešu pusē un tuvojās tik ātri, ka .šāvieni dažreiz likās nākam, tepat, no bēdzēju rindām.

Pēkšņi šajā haosā parādījās divi zirgi, viens otram blakus.. No viena palkavnieks Golovatenko kliedza aizsmakušā basā:

«Bēgat, bērni, ātrāk! Tikai pa ceļu neskrieniet! Drāziet pa; laukiem un pielūkojiet tur, lai jūs nesabrauc lielgabali!»

So basu pārspēja otrā, smalki spiedzoša baiss:

«Kur ir nauda? Vai paņēmi? Un manas cepures? Vai visas ir vezumā? Ah, mans Dievs, es pati esmu pūderi uz loga aiz­mirsusi!»

Ilgu laiku gūstekņi bēga pilnīgā tumsā, dzirdēdami ap sevi tikai soļu un ratu dimdoņu un sajuzdami kritušo zirgu pames­tos ķermeņus, kuri vēl raustījās, kad pār tiem klupa skrejošie cilvēki un pāri drazās vezumi. Tad pēkšņi visu lauku pāršķēla spožs vācu prožektora stars un bija dzirdama braša kareivja Sveika rūpju pilnā balss:

«Horžin, brāl, es arvien vēl laimīgi turos tavā tuvumā. Tikai, velns lai parauj, nepazaudē taksiti! Es stiepju vēl visas tauku bundžas. Un nepaliec iepakaļ — granātas jau tepat sāk lēkāt mums pa pēdām! Bet par visām lietām — to sunīti, to sunīti sargā kā savu aci pierē!»

Sis brīdinājums nebija velti izskanējis: nākamajā rītā pēc briesmīgās nakts abi draugi brokastoja ar apbrīnojamu ane- iīti.

Pēc juceklīgās nakts teiktie Sveika vārdi: «Mēs esam kā Parīzes veterāni — kad sākam bēgt, tad vienīgi siena var mās aizturēt,» šoreiz piepildījās pilnā mērā. Armija muka arvien tālāk, lai gan sen jau nebija dzirdams neviens šāviens. Frontē bija radusies panika, ko tagad izmantoja novārgušie un bada izmocītie zaldāti, lai jo tālāk tiktu prom no šīs elles zemes virsū. Visādas baumas katrs centās izpūst par visšaus­mīgāko patiesību. Krievu karaspēks bez virspavēlniecības zi­ņas un atļaujas sev izdeva pavēli: «Uz mājām!»

Tikai ceturtajā dienā no frontes aizplūstošo zaldātu lavīnu izdevās apturēt mežonīgajām kazaku nodaļām, kuras tiem pretī bija izsūtītas no dziļākās aizmugures. Tās, pletnēm un durkļiem strādājot, beidzot atgrieza nomocītos ļaudis atkal pret fronti un dzina tos atpakaļ purvos, kuros bija aizkavējušies uzbrūkošie vācieši.

Ko tagad iesākt ar gūstekņiem, kas atradās darba rotās, to neviens nezināja. Kad Golovatenko griezās pēc padoma pie kāda kazaku ģenerāļa, viņš saņēma īsu un skaidru atbildi:

«Vācies pie velna! Nosprāgsti pats kopā ar viņiem!»

Tad palkavnieks, ar Jevgeņiju Vasiļjevnu aprunājies, no­lēma paklausīt viņas padomam un savu rotu aizvest kaut kur armijas attālākā 'aizmugurē. Norunāja iet līdz tam laikam, kamēr ceļā kaut kur parādīsies kada kara iestāde, kas atkal uzņemsies gādību par šiem ļaudīm.

Savu lēmumu Golovatenko paziņoja gūstekņiem, svinīgi piezīmēdams, Ika tagad tie pilnā mērā atrodas viņa rīcība un aizbildniecība, jo oficiāli Krievija tos pametusi likteņa varā. Viņš ieteica ļaudīm neizklīst,, bet palikt joprojām kopā, jo — agrāk vai vēlāk — reiz atradīšot viņiem darbu. Turklāt viņš pa šo laiku rotu esot iemīlējis ka savu bērnu un esot ar mieru tai doties līdzi ar kājām vai līdz pašai Sibīrijai. Runu beidzis, viņš paskalijas uz karti, tad pamāja ar roku uz austrumiem — un visi devas turp.