KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Tad šķūnī palēnām iestājās klusums, un beidzot gulētāju krākšanai un šņākšanai cauri izskanēja vairs tikai viena klusa un skumja liriska melodija:

O, ja es zinātu Rītu kad jāmirst, Rītu kad jāgulas Ozola šķirstā — Par to, ka, draugi, Varens zēns biju, Liekat uz šķirsta Vainagu zaļu!…

Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas tur pats sev dziedāja šūpļa dziesmu. Krievu zaldāti šo melodiju uzmanīgi klausījās un, kad dziedātājs bija beidzis, pasauca viņu pie sevis:

«Nu, nu — uzdziedi mums vēl kaut ko jautrāku! Iemāci arī mūs austriski dziedāt!»

Viņi deva Sveikam papirosus un dažus graudiņus cukura, bet apdāvinātais jutās dziļi aizkustināts par šādu necerētu laipnību un sāka apdomāt, ko īsti tādu jautrāku uzraut. Tad noklepojās un iesāka:

Kad es gāju padejot, Padejot, padejot, Glītu meiču sastopot — Aha!

Dziedāja Sveiks ar tādu centību un dziesma tik loti iepa­tikās, ka to vairākas reizes vajadzēja atkārtot. Kad ausa rīts un no upes uzpūta mitrs vējš, krievu zaldati jau prata dziedāt čehiski:

Vona bila, ceļa bila, ona se mi libila, Ma raztomila Baruško, vem me sebon na lužko, Ma raztomila Baruško, vem me sebon spak.

Lai pēc gadiem 50—60 dažs labs tautasdziesmu vācējs tāpēc nebrīnās, ka kaut kur Urālos, Kaukāzā vai tālā Sibīrijā viņš {aužu mutē vēl atradīs šīs čehu dziesmas skaņas. Par to savā laika jau gādājis brašais kareivis Sveiks, vērsdams uz sevi tikpat brašu un varonīgu krievu zaldātu uzmanību tai liktenīgajā naktī.

Atgadījums ar 208. rotu arī cara Krievijā bija kas nedzir­dēts un nepiedzīvots. Palkavnieks Golovatenko pie viņas neat­griezās, un gūstekņi to nekad vairs nesastapa. Arī karalauka tiesai viņus nenodeva, un ģenerāla draudi nepiepildījās. Sis ģenerālis baidījās, ka viņa varenais karagājiens ar veselu bri­gādi pret vienu rotu noskrandušu gūstekņu nekļūst plašām ap­rindām zināms, un tādēļ viņš samierinājās ar paziņojumu, ka notvēris no frontes bēgošu gūstekņu rotu un zaldātu apsar­dzība to nosūta uz Gomelu.

Bet kolīdz tur gūstekņi bija izlīduši no vagona, atkal at­kārtojās vecā klizma: neviens neko nezināja, neviens par viņu ierašanos nebija informēts un nekur tos neņēma pretī. Zaldāti atvestos beidzot nogādāja sadžas barakās-zemnīcās un nodeva tur feldfēbelim «ieskaitīšanai uzturā». Feldfēbeļa īsa un drošā atbilde «jā!» gūstekņiem skaidri liecināja, kāda izmantošana tos te atkal sagaida.

Barakās-zemnīcās jau atradās agrāk sadzīti gūstekņi, kuri atnācējus uzņēma diezgan nelaipni. Turēdamies pie principa, ka cilvēkam jo ātrāk, jo labak vajag iepazīties ar savu ap­kārtni un apstākļiem, Sveiks tūlīt devās pie vecajiem iemīt­niekiem no sirds izrunāties:

«Biedri, 110 kurienes jūs te saradušies?» viņš ievaicājās savā laipnajā balsī. «Vai par mieru vēl nekā neesiet dzirdē­juši?»

r

«Velns lai parauj! Vācies ratā! Nemuldi niekus!» vairākas balsis tūlīt atsaucās.

Bet Sveiks mierīgi teica, ka viņam tāda nodarbošanās ne­maz neinteresējot un ka pieklājība vien jau prasot dot skaid­ras un noteiktas atbildes. Tad viens no tiem, kas sēdēja aug­šējās nārās, īgni nospļāvās pret Sveiku un teica:

«Tu, austriešu vergs! Tev vēl tagad pie cepures es redzu Franča Jozefa zīmi. Pie mums tu tāds nelien! Ar tevi ka ar suni rīkosimies. Nekādas sarunas te nebūs! Vācies labak pats tālāk, ja negribi noķert pa ausi!»

«Nu luk, tu vismaz kaut ko jau runā,» Sveiks teica. «Tas tomēr ir labi. Tā vienmēr vajag darīt. Tad tūlīt var redzēt, kas par ļaudīm.»

Nekādu vērību nepiegriezdams spļāvienam un titulam «ēze­lis», Sveiks mierīgi līda augša uz nārām pie runātāja. Tur gulēja bosņaki, un, kad tie redzēja, ka atnācēja nolūki nav ļauni, ka tas negrib nekā ievilkt, viņi sāka ar Sveiku sarunā­ties. Izrādījās, ka arī viņi kalpojuši kadā darba rotā, bet ta­gad iestājušies tā sauktaja «serbu rota», kas ieskaitīta krievu armijā, un nu gaidīja, kad tos sūtīs uz fronti.

«Bet saki tomēr, kas tev te īsti vajadzīgs? Kur un kāpēc tu te lien, austriešu suns?»

«Man, biedri, tāpat patīk no sirds ar kareivjiem parunā­ties,» Sveiks atteica. «Varbūt arī, ka atradīšu starp jums kādu vecu paziņu. Vai nav te kāds no Prāgas vai Zižkovas?» Visi atsaucās: «Nē!»

«2ēl!» Sveiks piebilda, tad nopūtās un apklusa.

«Bet tagad vācies prom,» uzsauca kāds no gulētājiem. «Mūsu sabiedrībā tu nederi. Ja nē, tad saskaiti pie laika savus zobus!»

«Tu ar savu saskaitīšanu man atgādini feldfēbeli Busku no 6. rotas,» Sveiks labsirdīgi atteica. «Tas arī visu laiku uz saviem ļaudīm auroja: «Saskaitiet savas ribas! Velns lai pa­rauj — kad grābšu rokās, tad vairs nepagūsiet!» Vai tu, draugs, arī kādreiz neesi bijis austriešu armijas feldfēbe­lis?»

Šoreiz Sveikam vairs neatbildēja. Viņu vienkārši nometa no nārām. Un tas, ar ko viņš bija sarunājies, no savas puses vēl raidīja līdzi draudus:

«Mūsu acīs vairs nerādies! JS\ēs esam inteliģenti. Un pie­lūko, kad atgriezīsimies Prāgā, tad tadi kā tu vis medaļas nedabūs!»

Pie savējiem atgriezies, Šveiks savu sarunu rezultātus iz­teica šādi:

«Ir tur bosņaki, ar kuriem es sarunājos, un ir arī čehi, ar kuriem nekādi nespēju saprasties.»

★

Cilvēks kļūst slinks un apatisks, kad jūt, ka viņa dzīvei zūd nozīme. Gūstekņi, kuru dienas līdzinājās viena otrai un aizritēja bez kādas jēgas un satura, jutās tik noguruši, ka augām dienam vāļājās pa nārām un skatījās griestos. Tā iz­turējās pirmām kārtām inteliģenti. Amatnieki vēl kaut ko da­rīja, izgatavoja un tirgojās ar dažādiem sīkumiem, bet garīgā darba cilvēki jutās kā dzīvi miroņi. Kā čehu, tā vācu inteli­ģence šai gūstā smaka nost. Viņi gulēja kā ietrunējuši, uzska­tīja jau par grūtu uzdevumu iziet uz ateju un visi bija aplipuši ar utīm. No tā radās paruna: «Jo inteliģentāks ir kāds cilvēks, jo lielākas utis pa viņu pastaigajas.»

Ļaudis paļāvās likteņa varai un meklēja visriskantākos piedzīvojumus. Radās sakari ar sievietēm un kā sekas — venē­riskās slimības. Notika zādzības, šaušanās, intrigas, dažādas tenkas — vispār uzvirmoja viss tas, kas rodas bezdarbībā un izvirtībā. Prāts bija iemidzis; miesa kļuva gurda un gļēva. Bet līdz pašnāvībām tomēr šie ļaudis vēl nebija nokļuvuši. No

dzīves tie vēl nedomāja atteikties.

*

Poručiks Vorobcovs, Gomeļas karagūstekņu komandants, bija pārkrievojies vācietis, kura vectēvs Krievijā ieradās Pē­tera Lielā laikā. Lai gan dzimtas vārds bija jau sagrozīts, po- ručika dzīslās tomēr vēl ritēja vācu asinis. Viņš par visām lietām cienīja kārtību, un, redzēdams, ka barakās un visapkārt valda lielākā netīrība un nolaidība, viņš gribēja piespiest ļau­dis strādāt, lai paši tie tiktu pie kārtības un kaut cik cilvēcī­gas dzīves. Bet no baraku iemītniekiem nevienu neizdevās iz­dzīt darbā. Izrādījās, ka visi viņi jau pamanījušies ierakstīties družīnās un poručiks nu ilgi un velti meklēja izeju no ne­veiklā stāvokļa. Viņam gribējās likt brīvprātīgajiem strādāt un tai pašā laikā arī nepārkāpt noteikumus, kuri to aizlie­dza.

No 208. rotas ļaudīm neviens darbam nederēja. Ārā jau piesala, bet šie gūstekņi bija gandrīz kaili un neapauti. Zal­dāts, ko Vorobcovs nosūtīja barakā pēc strādniekiem, atgrie­zās un ziņoja:

«Nevienu tur nevar sadabūt, jūsu labdzimtība. Viņi baidās nosalt.»