KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Vai to tu pazīsti?»

«Tas ir mūsu mirušais ķeizars,» Sveiks mierīgi atteica.

«Jā, ja, ja!» tikpat saldi kā sākumā atsaucās pops. «Tas ir jūsu nelaiķa ķeizars. Tagad viņš, paldies Dievam, jau miris. Kāpēc tu neej baznīcā un nelūdz Dievu par viņu, bet tirgo­jies te ar gredzeniem? Kāpēc tu viņa dēļ neesi ietērpies sē­rās?»

Visi apkārtējie apklusa. Lieta kļuva interesanta. Par savu uzvaru pārliecināts, pops Sveikam vēl kaut ko avīzē parādīja un turpināja:

«Vai šito arī pazīsti?»

«Jā gan, tas ir mūsu troņmantnieks Kārlis,» sekoja droša un noteikta atbilde. «Viņš man reiz piesprauda medāli un tur­klāt pārdūra ādu.»

«Medāli tev piesprauda par to, ka uz mums šāvi,» pops svinīgi paskaidroja, zaldātiem sirsnīgu skatu uzmezdams. «Bet par ko tu stāvi tagad: par Franci Jozefu vai par Kārli?»

«Protams, par Kārli,» Sveiks pārliecināti atteica. «Katram kareivim ir jāstāv par savu ķeizaru!»

Manīdams l ka sievas un zemnieki jau gatavojas Sveikam uzklupt, pops parādīja arī zaidatiem savu avīzes lapu:

«Lūk, bērni, skatieties nu paši un dzirdiet: viņš stāv par ķeizaru Kārli, kas solās vest karu līdz galīgai uzvarai. Kas grib mūs visus iznīcināt. Tur avīzē viss tas ir aprakstīts.»

Kāds jau iegrūda Sveikam spēcīgu dunku sānos. Pops inēģinaja izspiesties burzmai cauri un barā atstāt Sveiku, lai tas tur viens izstrēbtu viņa ievārīto «putru». Bet arī Sveiks nebija vis uz mutes kritis. Tai pašā brīdī viņš skaļi iesau­cās:

«Ei, batjuška, vai tikai tu nupat ncsamelojies? Avīzē ir droši vien rakstīts pavisam kas cits; mēs tikai neprotam izla­sīt, jo esam vienkārši ļaudis.»

«Ko tur vēl prātot!» atskanēja atkal pirmītējā balss, šoreiz

jau gluži tuvu. «Es jau jums teicu: smērējiet popam pa purnu? Ko tu te lasīt nepratējus krāp ar avīzi? Lūk, biedri, austrietis tāpat kā mēs nemāk lasīt, bet pops ap to trinas kā blusains suns. Atdod tūlīt gredzenus, jeb mēs!….»

Tai brīdī cepure batjuškas galvā sajuka — kāda smaga , roka tai uzkrita no augšas.

«Krievu tauta! Pareizticīgie {audis! Glābiet! Te cilvēku grib nosist! Suņabēmi tādi! Glābiet! Palīgā!» pops sāka aurot visā balsī, bet atbildēja viņam tikai desmit cietas dūres un no mugurpuses vairāki spēcīgi kāju spērieni.

Viss tirgus iedūcās kā bišu strops. Nezinādami un nesa­prazdami, kas īsti notiek, ļaudis sāka uzbrukt cits citam. Sie­vas nogāza [Sveiku gar zemi un skaļi lamāja, bet zaldāti savukārt uzbruka viņām un dzenāja tās pa visu laukumu.

1N0 visām pusēm saskrējušie gorodovoji nezināja ko iesākt, un pūlis arī viņus grūstīja un apstrādāja ar dūrēm. Tikai ka­raspēka daļām, kuras izsauca no kazarmām, beidzot izdevās atjaunot kārtību un arestēt visa trača tiešo vaininieku.

Tai pašā laikā, kad piekauto popu ar saskrambātu seju un saplosītu apģērbu iecēla ormanī, kas tūlīt nekavējās izvilkt no viņa kabatas izkārušos gredzenu virkni, brašo kareivi Sveikus konvoja zaldāti aizveda uz gūstekņu baraku un kancelejā stā­dīja priekšā poručikam Vorobcovam.

Sis poručiks, pēc izglītības inženieris, kas agrāk bija strā­dājis kādā Varšavas fabrikā, neviļus ļoti ieinteresējās par Sveiku. Viņš lika tam izstāstīt visu, kā sadursme notikusi, ko teicis pops un ko zaldāti, kāpēc tie piekāvuši popu un nevis gūstekni?

«Nevaru zināt,» Šveiks atbildēja ar frāzi, kuru tas bija no­klausījies krievu zaldātu sarunās.

«Man lie'kas, ka arī viņiem gribējās drusku atpūsties kar­cerī. Vispirms jāsaka, ka viņi neciena nekādu priekšniecību., jo zina, ka katrs, kas nāk pie varas, dara tiem pāri.»

Poručiks pēc tam diezgan ilgi vēl sēdēja pie sava galda, skatījās kādā papīrā un žestikulēja ar rokām, it kā ar kaut ko sarunātos. Tad viņš piecēlās un svarīgi teica:

«Ja izdotos aptvert un vadīt šo spēku, nudien — tad varētu darīt brīnumus!»

Uz Šveiku viņš palūkojās ar laipnu, sirsnīgu skaiu un vā­ciski "teica:

«Vari iet. Pamatīgi gan tevi tās tirgussievas ir apstrādāju­šas!»

Viņš tūlīt atkal iegrima kādās slepenās pārdomās un Svei­ku vairs neievēroja līdz pat tam brīdim, kad tas sasita zābaku

papēžus vienu pret otru, kareivisko godu atdodams. Tad viņš atkal pasmaidīja un atkārtoja: «Tagad vari iet!»

Uz kāpnēm Šveiks tomēr vēlreiz apstājas. Un ko viņš tur dzirdēja: istaibā poručiks svilpoja Marseljēzu…

Kad barakā Horžins vaicāja, kas un kur viņu tā apstrādājis, Sveiks atbildēja:

«Notika mazs pārpratums ar kādu popu, kas gribēja man pierādīt savu inteliģenci. Vai mazums pasaulē atgadās dažādu dīvainību? Katrs pats tās var izskaidrot pēc savas patikas.»

«Kādreiz raktuvēs ieradās galvenais inženieris,» viņš pēc brītiņa turpināja, savu elpu uz saskrambātajām rokām pūz­dams. «Viņš tur pavadīja kādu ķeizariskās tiesas augstu pa­domnieku. Pieved viņš šo tur pie zirgu kūts un saka: «Esiet tik laipni un ejiet iekšā. Es jums parādīšu. gudru dzīvnieku.» Tur piesiets bija kāds zirgs un blakus tam balta ķēve. «Nu, nome- tiet tagad ķēvei sienu uz klona!» Staļļapuisis tūlīt izpildīja šo pavēli, un ķēve sāka ēst. Bet zirgs sāka ar kreiso kāju sienu kasīt savā pusē un turpināja to tik ilgi, kamēr visa barība atradās viņa rīcībā. Tad viņš sāka to mierīgi apēst. «Jā, tam dzīvniekam ir tiešām augsti attīstītas garaspējas!» izlauzās ķeizariskajam padomniekam. Un inženieris kļuva vēl laipnāks: «Nu, lūk, ko nozīmē laba suga un audzināšana!» Bet staļļa­puisis Franta Jouseks nu ilgāk vairs nevarēja savaldīties un no savas puses arī beidzot piebilda: «Mēs, vienkāršie ļaudis, šo zirgu gan neuzskatām par gudru, bet saucam par lielu zagli. Un vispār es pirmo reizi dzirdu, ka zagli vācieši sauc par gudru radījumu. Ja, piemēram, es iums, padomnieka kungs, no kabatas izvilktu pulksteni, jūs mani negodātu vis par gud­rinieku, bet gan par nelieti, pasauktu žandarmu un teiktu vi- iņain:

«Arestējie to laupītāju!»

«Jā, patiesi dažādi mēdz cilvēki saprast vienu un to pašu vārdu nozīmi,» Sveiks pēc brīža pārdomām turpināja. «Man pašam kādreiz bija pagadījusies tāda dzīvokļa saimniece, kas ar savu meitu bārdamās, vienmēr tai uzkliedza: «Ak tu, fil­harmonijas simfonija tāda!» Bet viņas meita bija tiešām priekš­zīmīga jaunava — mājās viņa ieradās parasti no rīta un mātei tad atbildēja: «Pieklājīgai meitenei mūsu laikos jākaunas, ka viņas māte tāda drapērija!»

Kādā citā reizē ar mani notika tāds gadījums 91. pulkā: es pašreiz stāvu sardzē pie kazarmu vārtiem, kad man pienāk kāda veca māmiņa, laikam no provinces, un lūdz izaicināt ārā viņas dēlu Novaku. Bet es jau saku: «Grūti tas nāksies. No- vaku mums ir kā raibu suņu — pilnas visas sētmalas. Mūsu rotā vien kādi septiņpadsmit dzīvi cilvēki.» Nu izrādījās, ka viņa pat nezina, kadā rota tās dēls ieskaitīts, tikai lūdzas un neatlaižas, vienmēr atkartodama: «Vaclavs Novāks, blondīns, pēc izskata man līdzīgs!» Beidzot es arī saku: «Pagaidi te, vecā, es iešu, pamēģināšu uzmeklēt.» Tai brīdī viņai vēl iešā­vās prātā, ka Vaclavam esot arī kāda augsta čina un visi citi tam paklausot. Bet kas par činu, to gan neparko nevarēja at­cerēties. Es, izpalīdzēt gribēdams, nu sāku uzskaitīt visu rindu: feldmaršals, ģenerālleitnants, ģenerālmajors, hetmanis, ober- leitnants, kapitans — bet viņa tikai purina galvu un skaita: nē. nē, nē!… Beidzot es kļuvu nepacietīgs un ievaicājos: «Tad laikam būs rotas bundzinieks?» «Jā, jā!» tūdaļ priecīgi atsau­cās veca. «Taisni tā jau Viņš mums rakstīja!»