KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Visur tagad runā vienu un to pašu valodu,» poručiks pie sevis teica, iesēzdamies uz ielas ormanī, kas viņu aizveda mājup. Tur Vorobcovs no skapja izvilka balta papīra loksnes un sāka kaut ko, istabā ieslēdzies, cītīgi rakstīt. Kad vairākas rindas jau bija pabeigtas, viņš vēl drusku sevī padomāja un

tad uzlika drošu virsrakstu: Biedri!

*

«Šodien es eju uz tirgu,» teica kādu rītu Sveiks Horžinam, kas tajā pašā laikā gatavojās atkal apciemot savus kolēģus — restorānu sulaiņus. «Man preces ir. tagad daudz saražotas, bet tā Jau sāk kristies cenā. Maize turpretī paliek arvien dār­gāka; gaļa un tauki tāpat. Var pienākt laiks, kad gredzenus neviens vairs labprāt nepirks.»

«Sveik,» atbildēja Horžins, «pielūko tikai un neko neizpaud tālāk. Vakar vakarā Savojas viesnīcā ģenerāļiem bija kāda slepena apspriede. Runā, ka Pctrogradā esot izcēlusies revo­lūcija. Sulaiņi dzirdējuši no sarunām, ka tur jau pamatīgi šaujoties. Liekas, ka sacēlušies būs strādnieki.»

«Arī tepat pie mums jau krietni ož pēc gruzduma,» Sveiks

domīgi atteica. «Laiks būtu gan pamatīgāk izvēdināt. Es pats;, protams, esmu te neitrāls cilvēks un nekāda šļurā neiejaukšos.. Pagaidi, iesim šoreiz kopā — mums jau pa ceļam.»

Pa dubļainu ceļu viņi devās uz pilsētu.

«Ja arī kas notiek, turi acis un ausis vaļā.» Horžins vēl­reiz brīdināja Sveiku, kad garām tiem pajāja kāda kazaku patruļa.

«Vai man nav galvas uz pleciem,» atteica Sveiks. «Neesmu jau nemaz tik liels muļķis, kāds izskatos. Es palikšu neitrāls. Esi drošs, ka ar mani nekas nenotiks, tāpat kā ar to Hrdlišku, kas Roširžos gāja uz «dzirnaviņām». Kādreiz tur, krietni ieme­tuši, sāka kauties viņa dēls un meitasvīrs savā starpā. Tie kliedz kā nelabie, sit viens otru ar dūrēm, spārda ar kājām, plēš matus, un citi ļaudis sauc veco Hrdlišku palīgā šos iz­šķirt, jo ko gan citu tādi cīkstoņi vairs klausīs. Bet vecais tikai atrunājas: «Kas man tur par daļu: lai viņi paši izšķir savu ķildu. Es esmu mierīgs un neitrāls cilvēks.»

Tad atskrēja policija, abus cīkstoņus arestēja un iesēdināja Smihavas iecirknī. Pēc trīs dienām tos izlaida; pārnāk nu viņi mājās un sāk kaustīt veco: «Kas tu par tēvu? Kas par sievas­tēvu, ja atļāvi mums tā kauties? Kad mūs arestē, tu arī nekā nedari, lai to novērstu!» Abu apvainoto «pateicība» bija tik pamatīga, ka veco Hrdlišku ar ātrās palīdzības ratiem va­jadzēja aizvest uz slimnīcu. Kad tur dakteris viņa zilumiem sāka uzlikt ledu, vecais teica:

«Jaunie cilvēki! Visu svēto vārdā — uzklausiet mani, ve­cāku un piedzīvojušāku vīru: kad kaut kur notiek kāds skan­dāls — nekad neesiet neitrāli, bet gan radikāli! Nostājieties vienā vai otrā pusē — tikai vienmēr iejaucieties lietas būtībā. Un ja nekā lāga tur neizprotat — sitiet, kas priekšā pagadās? Ja būsiet, neitrāli, tad sitīs jūs pašus. Lūk, visas šīs rētas un zilumus es dabūju tikai no neitralitātes!»

Pēc stundas Sveiks atradās jau uz tirgus laukuma un pats pārliecinājās, ka pieprasījums pēc viņa gredzeniem ir tiešām pavisam niecīgs. Ļaudis stāvēja baros, satraukti un skaļi sa­runādamies: «Telegrammu aizturējuši, suņa bērni tādi!»

«No Petrogradas esot kāds delegāts atbraucis.» — «Kara apriņķa priekšnieks ir tomēr telegrammu saņēmis!» — «Bet kāpēc viņš to zaldātiem nenolasīja?» — «Fabrikās jau visur streiko. Vakar kāds cilvēks no Maskavas atbrauca. Saka, ka te pie mums arī vajagot streikot. Petrogradā jau iet vaļā!» šādas balsis tagad bija dzirdamas visapkārt. «Stāsta, ka cara jau vairs neesot.» — «Kā nav? Vai tad mēs varam iztikt bez.

cara?» — «Muļķis! Bez maizes mēs nosprāgsim, bet kāda velna pēc mums cars ir vajadzīgs?»

Sveiks noprata, ka nupat sākas lieli, svarīgi notikumi, un tādēļ savus gredzenus viņš klusu iebāza atpakaļ ķešā. No tir­gus laukuma viņš gāja pa galveno ielu pretī uzbudinātajam ļaužu pūlim, kas devās uz kara pārvaldes namu.

Kazaku patruļas jadelēja šurpu un turpu. Gorodovoji stai­gāja pa 3—4 grupās un likās ļoti uzmanīgi, it kā no kaut kā nelāga baidīdamies.

Pēkšņi no kādas šķērsielas uz galveno laukumu iznāca streikotāju pūlis. Gaisā viņi bija pacēluši kādu mietu, un tā galā plīvoja sarkanais karogs. Gorodovoji steidzās pie karoga, lai to atņemtu, bet pūlis viņus tai pašā brīdī ielenca' un at­ņēma izvilktos zobenus. Uz ielas atskanēja saucieni: «Lai dzīvo revolūcija! Sitiet gorodovojus! Sitiet suņa bērnus!» Uz cara kārtības sargiem sāka birt sitienu krusa, un, galvas rokās sa­ķēruši, tie spraucās caur pūli, lai aizmuktu no tautas tiesas. Militārās sardzes posteņi arī tagad vēl palika neitrāli. Bet drīz vien jau pa galveno ielu tuvojās kāda zaldātu rota ar sarkanām lentēm pie krūtīm. Viņu veda poručiks Vorobcovs. Pie kara pārvaldes ēkas zaldāti pacēla viņu plecos, un poru­čiks, cepuri noņēmis, sauca: «Biedri, zaldāti un strādnieki! Petrogradā ir revolūcija! Cars ir gāzts! Vecās valdības vairs nav. Tur tagad valda zaldātu un strādnieku deputātu padome. Policija ir iznīcināta. Arī te valsts vara pāriet pašas tautas rokās. Biedri, tagad mēs darīsim galu karam. Zeme tiks sada­līta zemniekiem. Fabrikas piederēs strādniekiem. Lai dzīvo re­volūcija! Lai dzīvo revolucionārā armija un proletariāts!»

'Kaut kur no logiem atskanēja daži šāvieni, un lodes atsitās nama sienās. Pūlis saviļņojās. Daži metās bēgt.

«Nebēdziet. Tie ir gorodovoji, nolādētie! Viņus vajag izķert: un pārmācīt. Arestējiet gorodovojus — viņi ir pret tautu!» Drīz visi klātesošie izklīda pa pilsētu, gorodovojus gūstīdami. Lai gan tie nometa zobenus, pagonas un ordeņus, viņus tomēr pazina pēc zilajām biksēm. Gorodovojiem tā bija īsta pastar­diena.

Revolūcijas jūklī pa ielām klīzdams, Sveiks pie kādas mā­jas vārtiem pamanīja cilvēku, kas tur bailēs drebēja, un kājās viņam bija tikai apakšbikses. Mūsu brašais kareivis tūlīt sa­prata, ka tas ir gorodovojs un ka viņa zilās amata bikses ir noslēptas kaut kur pagalmā.

«Vai jūs tur nosnausties domājat?» Sveiks painteresējās par šo dīvaino cilvēku. «To es jums gan neieteiktu, jo te velk diezgan stiprs caurvējš, un tas var kaitēt veselībai.»

Turpat apstājies, Sveiks ar interesi nolūkojās, kā gorodovo- vojam dreb abi stilbi un kā viņš neveikli mēģina apslēpt savu ērmoto garderobi, pa pusei pietupies.

«Man liekas, jums stilbi sāk ļodzīties,» Sveiks līdzcietīgi turpināja. «Bet tā jau dažkārt gadās. Tagad man liekas: palie­ciet gan labak vēl tepat, jo tirguslaukumā pašreiz notiek vēl trakākas lietas. Tur ļaudis sāk priecāties, ka savus grūtākos brīžus tie jau pārdzīvojuši, tā sagādādami citiem vēl lielākas nepatikšanas. Patlaban tur jau paikāra sešus gorodovojus. Bet tur, tajā ielā vienu uzdūra mieta galā. Tagad viņš tur sēž, nabadziņš, un dzied «Dievs, sargi ķeizaru», elpu neatņēmis. Droši vien, jūs ari protat to vareno dziesmu?» Sveiiks, labsir­dīgi smaidīdams, beidzot jautāja un gorodovoju vērīgi aplūkoja.

«Esmu jau aizmirsis un nekad vairs nedziedāšu! .. .» zobus klabinādams, dievojās gorodovojs.

«Man liekas, jums metas auksts. Zobi jums klab kā sunim, blusas meklējot. Jeb, varbūt, jūs no kaut kā baidāties? Nomie­rinieties: te viņi jūs tik drīz vēl neatradīs. Dieva dzirnavas maļ lēni, bet pamatīgi.»

Pēc šiem vārdiem gorodovojam mati aiz šausmām saslējās stāvus. Sveika priekšā viņš nokrita uz ceļiem un lūdzošā balsī iesaucās: