KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Vai tu tici, ka Kristus bija Dievs un tajā pašā laikā ari cilvēks?»

Un Naheless atbild:

«Es ticu, ika viņš bija cilvēks, bet, ka viņš būtu arī Dievs — tam apsolās ticēt mans kompanjons.»

Pops atkal vaicā:

«Vai tu tici. ka viņš izdalīja piecas miežu maizes pieciem tūkstošiem cilvēku un tos paēdināja?»

Un Naheless atbild:

«Es ticu, ka viņš izdalīja piecas maizes, bet, ka no tām būtu paēduši pieci tūkstoši cilvēku — tam apņemas ticēt mans kompanjons.»

•Tad pops vaicā trešo reizi:

«Vai tu tici, ka viņš nomira pie krusta un pēc tam cēlās augšā?»

Bet žīds neatlaidīgi paliek pie sava:

«Tam, ka viņš nomiris pie krusta, es ticu, bet tam, ka viņš augšā cēlies, tic mans kompanjons. Cita pēc taču man viņa nemaz veikalā nevajadzētu.»

Pēc tam pops viņus abus izdzina no baznīcas.

«Gluži tas pats notiks ar šo čehu armiju,» Sveiks skumji piebilda. «Tikai par to nerunā vēl atklāti un to šodien vēl nevar tik skaidri manīt. Vai man vairs būtu vērts pasaulē dzī­vot, ja tur kaujā kristu Mareks? Tāpēc man jāsteidzas pie viņa un jāpastāsta par to žīdu — gan tad viņš pats visu sa;pratīs.»

«Bet tu taču nedomā te mani vienu pamest,» Horžins iesau­cās. «Ko es te iesākšu bez tevis?»

Un, vēlreiz asaras noslaucīdams, Sveiks deva svinīgu solī­jumu:

«Nē, tevi es neatstāšu, lai visi mēs neizklīstu kā čigāni pla­šajā pasaulē. Nē, mēs vēl pakarosim kopa!»

No tā laika sakot, Sveiks kļuva domīgs, vairs nespēlēja kārtis, neklausījās avīžu lasīšanu, tikai vientulīgi kaut ko pār­domāja un kala dažādus plānus. Drīz arī pienaca ziņas par «lielo uzvaru» pie Zborovas, ko laikraksti pēc pāris dienām, jau bija spiesti izsludināt par «katastrofu pie Tarnopoles». Nāca drausmīgas ziņas, ka visa čehu družīna tur esot apšauta un kritusi gūstā, bet krievi paniskās bailēs bēgot. Pēterburgā.

$>ez tam esot sācies lielinieku apvērsums. Uz nārām sēdēdams, Sveiks tikai melanholiski šūpoja savas kājas:

«Cik labi tomēr, ka es esmu muļķis. Ja es būtu gudrs un visu saprastu, kas ar ļaudīm notiek, tad sen jau sēdētu ārprā­tīgo namā. Bet tagad ar mani nekas slikts nevar notikt, jo es .nekā nezinu, kas un kāpēc viss tas notiek…»

«Biedri, te ilgāk vairs palikt mēs nevaram,» ierunājās "Kādā dienā Horžins, «Ko var zināt, kas viss vēl te nākamībā var atgadīties. Un vai kronis vispār par mums vairs rūpēsies? No rītdienas- sākot, maizi izsniegs tikai pa mārciņai dienā. Ho­telī es aprunājos ar kādu cilvēku, kuram apmēram simts ver­stis no šejienes ir muiža. Viņš ir ar mieru mūs abus pieņemt r par ganiem. Viņš varētu arī mūs pieklājīgāk apģērbt, jo drī- ;zumā atkal sāksies ziema, un mēs esam puskaili. Tad arī ziemu mēs varētu tur kaui kā (pavadīt, un, kad iestāsies pavasaris — karš droši vien beigsies un dosimies mājup. Vai jā?»

«Lai notiek: brauksim,» Šveiks īsi atteica. «Tagad man vēl jāiepazīstas ar govīm, jo ēzeļi man ir jau diezgan labi pazīstami un apnikuši līdz pat kaklam.»

Jau pēc nedēļas abi draugi plašajā stepē ganīja lielus govju barus. Horžins ganāmpulkam jāja apkārt uz zirga, bet Sveiks— kluss un domīgs •— gulēja zālē un skatījās mākoņos.

«Palienē man tējas trauku,» viņš kādā pievakarē teica Hor­žinam. «Iešu un izslaukšu, lūk, tur to raibaliņu. Man ir tāds kā rūgtums sakrājies mutē. Piens, varbūt, to atņems.»

Bet raibaļa spītīgi negribēja slaukties, viņa aizskrēja tālu prom stepē, un Šveiks dzinās tai pakaļ. Drīz tālumā Horžins ieraudzīja tikai divus melnus punktus, kuri lēni aizpeldēja un izzuda zaļajā bezgalībā. Tad horizonts palika tukšs un vien­tulīgs.

Govs ganāmpulkā atgriezās tikai vēlu naktī, bet Šveiks bija bez vēsts pazudis, it kā ūdenī iekritis. Savā dienasgrāmatā .Horžins ierakstīja:

«Šveiks bez vēsts pazuda 1917. gada 26. augustā.»

★

Bija nelāga, lietaina 1920. gada februāra diena. Prāgu svinīgi greznoja nacionālie karogi. Pa ielām, neraugoties uz lietu, pastaigājās daiļas meitenes tautiskos kostīmos. Ļaudis sadrūzmējās uz trotuāriem, un no visu mutēm atskanēja jau­tājums:

«Vai jau nāk?»

Vaclava laukuma stūrī stāvēja liels, loti ziņkārīga izskata kungs ar kuplu bardu.

«Šodien es biju biržā,» tas teica cilvēkam, kas viņu pietu­rēja pie rokas, «un ar nolūku tur aizkavējos, lai varētu noska­tīties šīs svinības. Lai gan te Prāgā ir nežēlīga dārdzība, mēs — melderi — tomēr varam sev atjauties tādu prieku te dienu ilgāk padzīvot. Galvenais — mājās es gribu pamatīgi pastāstīt par tiem leģionāriem. īstenībā gan par viņiem visiem vairāk interesē kāds cilvēks, ar kuru kopā reiz bijām frontē — kāds Sveiks. Viņš ari krita krievu gūstā. Akurāt pagājušajā naktī redzēju viņu sapnī, un tāpēc man liekas — Sveiks būs viņu vidū! Tas bija tik mīļš un lēnīgs karabiedrs, kādu otru var vēl pameklēt. Viņš saucās Jozefs Sveiks. Bet vai neiesim vēl kaut ko uzkost?»

«Jēzus Marija, mani kungi,» tos abus uzrunāja kāda paveca sieviete. «Tad jūs pazīstiet manu istabas iemītnieku? Es esmu Millera atraitne. Līdz karam Sveiks mitinājās manā dzīvoklī. Cik labi, ka tā nejauši sastapainies! Viņš tiešām brauc šurp. Vēl šodien es saņēmu telegrammu no Triestas.»

Viņa pasniedza kādu papīra laipu, un iepriekšējais runātājs sasveicinādamies teica: «Baluns, dzirnavnieks no Taboras!»

«Bet es saku: aiziesim pretim pie Franča Jozefa jeb Vilsona stacijas,» ierunājās kāds cits drukna auguma cilvēks otrajam, mazāka auguma ar katliņu galvā. Viņi stāvēja turpat pāris soļu nopakaļ. Mazākais pieklājīgi atteica:

«Velns lai parauj šo lietu! šodien saulei vajadzēja spidēt uz visām pusēm. Liecies taču mierā, Vodička! Nevelc mani drūzmā iekšā. Ja jau te viņu nesastapsim — pievakarē Sveiks tik un tā atnāks Kalihu krodziņā pasēdēt. Skaties, tur viņš jau nāk!»

Laukuma galā, pie muzeja, atskanēja sajūsmināti saucieni, un ielas vidū parādījās raiba meiteņu rinda kā lauku ziedu virtene, ko pavadīja sokoli sarkanos kreklos, pēc tam nāca daži oficieri, un viņiem sekoja kareivji savās zaļganajās blū­zēs, šautenēm plecos, smagus soļus sperdami uz slapjajiem, slidenajiem akmeņiem. Iela dunēja no viņu zābaku piesitieniem. Pulks nāca ātri, dodamies uz Pšikopu pusi, kad pēkšņi kāds resns cilvēks piesteidzās pie oficiera, kas soļoja sava vada ,priekšgalā.

«Ak mans Dievs, virsleitnants Lukašs! Virsleitnanta kungs, vai jūs atcerieties vēl Balunu, kas piecus gadus atpakaļ kal­poja ar jums vienā pulkā?»

Izbrīnā pārsteigtais oficieris pasmaidīja un māja pienācē­jam soļot viņam blakus. Tai pašā laikā no kareivju rindām atskanēja sauciens:

«Marek, paskaties, tas ir resnais Baluns! Ko tu tur dari, izsalkušais suns?»

Dzirnavnieks pagriezās, lai atbildētu, bet kolīdz viņš at­plēta muti, kareivju rindā ieskrēja Millera atraitne, kliegdama un raudādama pilnā balsi:

«Jēzus Marija, kada laime! Mans kungs atgriežas no kara mājās! Kungs, steigsimies drīzāk mājās — tur es jums jau uzsildīju ūdeni, ko nomazgāties, un sagatavoju naktskurpes! Es samainīju arī matraci, un jūs labi izgulēsieties mīkstajā gultā pēc visām tam mocībām! Jūs taču mums tagad esiet tikpat kā svētais bruņinieks — pati vakar to avīzē izlasīju.»

«Nu, nu, tantiņ, paejiet labāk sāņus. Netraucējiet gājē­jus,» pabīdīja viņu kāds no rindas laukā. «Sveiks, Pepi'k! Vai vakarā atnāksi krūzi alus izdzert un pastāstīt par saviem pie­dzīvojumiem? Mums tagad atkal ir Smihova alus. Pumpējam pāri pusnaktij.»