KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Vienprātībā bija apbrīnojama. Neviens neaizkavējās un ne- noklīda ceļā. Tikai atsevišķi gūstekņi ātri aizskrēja līdz sādžu būdām, kur mēģināja sadiedelēt pa garozai maizes vai pāris kartupeļus un tad tikpat ātri atkal devās atpakaļ pie citiem gājējiem.

Jevgeņija Vasiļjevna, zirgā sēdēdama, piejāja pie gūstekņu grupām un tos uzmudināja:

«Nekas, bērni, mēs tagad ejam Krievijā iekšā! Tur maizes, paldies Dievam, nekad netrūkst. Pietiks arī jums visiem.»

Sveika un Horžina pēdējais taksītis jau sen bija apēsts, tikai Smočeks ilgi vēl turēja rokā stilbiņa kaulu un sūkāja to kā lielu gardumu. Horžinu vēl bads nemocīja, un tādēļ viņš iedams nodevās nākotnes plāniem:

«Kad beigsies karš, nudien, es atvēršu pats savu tējnīcu ar skaistiem skuķiem!»

Tā viņi gāja, anekdotes un atmiņas stāstīdami, cits citu uzmudinādami ar dažādiem nākotnes plāniem un nodomiem. Tālu visapkārt izpletās līdzens, krūmu puduriem apaudzis lauks. Sur un tur redzēja vecas, pussabrukušas budu rindas — tās bija sādžas, bezgala nabagas un vientuļas šai cilvēku roku neapkoptajā zemes plašumā.

«Hei, bērni, priekšā mums upe, bet tiltu te nav!» iesaucās Golovatenko. Tiešam — plata upes josta mirdzēja jau turpat pie viņu kājarn.

«Kā nu lai tiekam pāri? Sasodīts stāvoklis! Ko te lai iesāk?» sirdījās vecais palkavnieks, pie Jevgeņijas Vasiļjevnas pēc pa­doma griezdamies. Tā bija daudz apķērīgāka un daudz nedo­mādama pacēla roku:

«Lūk, tur pa labi ir tālumā redzama kāda sādža! Es pama­nīju, ka ceļš arī aizvijās turp. Bet, kur ir sādža, tur vajag būt kādai pārceltuvei. Tagad dosimies turp. Ļaudis atpūtīsies, pār­nakšņos un nākamajā rītā ceļosim atkal tālāk.»

Palkavnieku šis plāns ļoti iepriecināja, un viņš tūlīt koman­dēja:

«Nu, bērni, gar krastmalu — pa labi! Soļos — uz priekšu!» Un, pātagu gaisā plīkšķinādams, viņš blakus Jevgeņijai aiz­jāja roiai pa priekšu, lai |audis pasteigtos drīzāk tikt pie

mērķa.

Bet — jo vairāk viņi tuvojās iedomātajai sādžai, jo dīvai­nāka tā izskatījās. Vai tā maz bija sādža, jeb pavisam kas cits?

Krēslai metoties, klejojošā gūstekņu rota beidzot nokļuva dīvainajā sādžā. Grūti jau bija to par sādžu saukt, jo gar pašu upes malu tur atradās tikai dažas izklaidus būdas, paga­lam netīras un izpostītas. Viņās mitinājās kaut kādi šaubīgi,, skrandās ietērpti subjekti, kuri uzdevās par bēgļiem no Galī- cijas. Gūstekņus viņi uzņēma pavisam nelaipni:

«Kartupeļu nav. Malkas nav. Nekā nav.»

Tilta arī nebija. Sādžinieki paši upei pāri cēlās uz satru­nējuša plosta, kas kuru katru brīdi varēja nogrimt. Noskaidro­jās, ka tuvākais tilts ir tikai pie Lunnicas, līdz kurienei varēja saskaitīt verstis četrdesmit. Palkavnieks sapulcināja savus ļau­dis un teica:

«Tagad liecieties gulēt. Gan jau no rīta noskaidrosim, ko tālāk iesākt.»

Gūstekņi salīda pažobelēs un tūlīt aizmiga kā nosisti. Tikai pa miegam tie dzirdēja vēl kaut kur palkavnieka balsi, kas pavēlēja zirgu ievest kūtī un iedot tam sienu. Pēc tam iestā­jās pilnīgs klusums. To traucēja tikai vientuļā pīkstuļa un Horžina krākšana, kuri it kā taktī sacentās viens ar otru. Pēc brītiņa Svei'ks sajuta, ka viņam blakus gulošais Smočeks sāk kustēties, paliek nemierīgs, tad pieceļas, izsteidzas laukā un atgriežas ar lielu, sarainu bozi, kuru noliek kaktā. Tad atkal viņš noliekas savā agrākajā vietā gulēt.

«Kas ar tevi ir noticis? Vai baidies, ka kāds te tevi ap­zags?» čukstus iejautājās viņam Sveiks, un Smočeks tikpat uzmanīgi atbildēja:

«Es nebaidos, bet nevaru vairs paciest, kā gribas gaļu. To vajag sadabūt. Vai tu proti klusēt?»

«Akurāt kā svētais Jānis Nepomucikis! [4] » dievojās Sveiks.

«Nu tad rīt no rīta esi mēms. Nekā tu šonakt neesi ne redzējis, ne dzirdējis!» Smočeks vēl draugu stingri nozvē­rināja.

Gaismai austot, palkavnieks pats ieradās gūstekņus modi­nāt. Tadpat viņš izteica arī nožēlu, ka te nekā nevarot no­pirkt un ļaudīm atkal vajadzēšot drusku pagavēt. Visus uz ielas sapulcinājis, viņš teica:

«Uzklausiet mani, austrieši! Tiltu mēs nemeklēsim un upei pāri arī nepārcelsimies. No šejienes lejup pa straumei ir Mo- ziras pilsēta, un tur, droši vien, būs arī kara apriņķa priekš­nieks. Tāpēc, bērni, esiet prātīgi, bet uzmanīgi: ņemiet plostu savā ziņā un sēžaties uz tā, cik variet. Citi lai skrien gar malu kājām un, kad nogurst, lai apmainās ar biedriem. Tā mēs do­simies pa upi uz leju un pēc dienām trijām vai četrām jau būsim pilsētā. Vai jūs sapratāt?»

«Taisni ta, jūsu augstdzimstība!» kā vienā korī ierēcās gūstekņi, kurus loti vilināja oriģinālais ceļojuma veids.

«Ņemiet plostu uin, ja kāds no vietējiem mēģina pretoties — kraujiet tam tūdaļ pa purnu. Vai sapratāt? Pa purnu!» pal­kavnieks vēlreiz varonīgi atkārtoja.

Priecīgi sajūsmināts par grūtās problēmas sekmīgu atrisi­nāšanu, Golovatenko svilpodams devās uz kūti pēc sava zirga. Bet no turienes viņam pretī izsteidzās Jevgeņija Vasiļjevna, un pa gabalu jau bija dzirdamas viņas histēriskās raudas:

«Mans zirgs ir kāju salauzis! Pušu, pagalam! Abi spārdīju­šies ar kājām, un tavējais manējam ar pakavu parsitis locī­tavu. Ko nu iesāksim?»

Palkavnieks iesteidzās kūtī. Viņa zirgs bija ievilcies kaktā un bailīgi raudzījās visapkārt, bet otrs kustonis gulēja gar zemi un žēli bubināja. Pakaļējā kāja viņam bija pārsista.

«Dieva prāts — ko tur lai darām?» mierināja savu rau­došo Jevgeņiju palkavnieks. «Viņi ir spēlējušies, un, lūk, manē­jais tavu uzveicis, nekā ļauna nedomādams. Tagad tikai jā­gādā, lai nelaimīgais lopiņš ilgāk nemokās.»

Ar vienu roku apņemdams raudošās sievietes vidukli, ar otru roku Golovatenko izvilka savu revolveri, nomērķēja zirga ausī un divas reizes izšāva. Galva atkrita, viss ķermenis no­raustījās un tad nevarīgi izstiepās. Jevgeņija Vasiļjevna nolie­cās pār to un šņukstēja kā pie dārga aizgājēja.

«Nu rimsties, mana mīļā,» mierināja viņu palkavnieks. «Tū­līt nākamā pilsētā nopirkšu tev jaunu zirgu. Tikpat dārgu un skaistu. Tur nekā nevar darīt.»

Aiz viņiem jau stāvēja gūstekņu pūlis, jo vēsts par pār­lauzto zirga kāju bija zibens ātrumā visus aplidojusi. Barā visncpacietīgāk mīņājās Smočeks, kas piegāja pie palkavnieka un teica:

«Jūsu augstdzimstība, atļaujiet mums viņu apēst! Esam izsalkuši un tādu labu gaļu grēks ir projām aizmest.»

Palkavnieks nenoteikti paraustīja plecus. Bet Jevgeņija Va­siļjevna tai brīdī ieskatījās Smočeka acīs, kuras spīdēja kā redzot laupījumu kādam kāram vilkam, un tūlīt, it kā viņa slepenākās domas izlasījusi, tā skaļi iekliedzās:

«Viņš ir to kāju pārsitis! Zirgs pats nevarēja salauzt. Bet viņš to ir darījis ar nolūku, lai dabūtu sarīties pilnu vederu. Mīļais, ņem savu revolveri, nošauj šo nelieti tepat uz karstām pēdām! Vai es pati to nogalināšu!»

Viņa metās Smočekam virsū, skrāpēja ar nagiem tā seju, sita ar dūrēm pa galvu, grasījās sakost gabalos. Kad Smo­čekam kļuva jau karsti, viņš atgrūda saniknoto sievieti, un, atsizdamās pret palkavnieku, tā izrāva viņa revolveri no maksts un tai pašā brīdī izšāva. Tad tā dabūja sitienu pa žokli un, skaļi iekliegdamās, novēlās gar zemi. Golovateniko stāvēja kā apstulbis, bet tagad satvēra savu nelaimīgo mīļāko un pats izvilka to no kūts laukā.

«Lodi pierē! Lodi pierē! Tāpat, kā viņš manam zirgam! Mīļais, dārgais — nošauj viņu! Es tevi lūdzu!» vēl arvien nerimās Jevgeņija.