KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Dievs kungs, apžēlojies par mums un drīzāk pieņem pie sevis šos austriešu suņubērnus!»

Vecais Golovatenko arvien vairāk centās ietaupīt uz uztura rēķina, būdams pārliecināts, ka ziemā karš beigsies un līdz ar to viņa ienākumu avoti izsīks. Viņš samazināja maizes por­cijas, atņēma pavisam cukuru un sālīto zivju vietā zupu sāka gatavot tikai no kapātām bietēm, kuras turpat kaut kur no- lauka salasīja.

Kad rītos darbā ejot skaitīja, cik bedres pagājušajā naktī atkal radušās no vācu artilērijas lādiņiem un kādi postījumi tiltam izdarīti, Sveiks parasti teica:

«Nu, tagad mums ir uzbrukušas visas Ēģiptes mocības!»

Kādu dienu aeroplāni salidoja kā mušas un sāka šurpu turpu riņķot pār tiltu. Gūstekņi sēdēja mežā un, tā kā bija auksts, sakūra arī ugunskurus, kur sasildīties. Daži sameklēja kartupeļus un sāka tos cept. Sos kartupeļus veseliem maisiem izraka no Potšepovas sādžas zemnieku laukiem.

«Mēs šos zemniekus aplobīsim līdz ādai,» domīgi teica Horžins. «Vēl viena šāda ziema — un viņi visi te nomirs badā līdz ar mums …»

v «Bet es,» atsaucās pīkstulis, «es te vairs nepalikšu! Iešu un iestāšos čehu družīnās. Nosist var te tāpat kā tur. Bet tur vismaz būšu kārtīgi paēdis.» — «Ja es nebūtu zvērējis ķeiza­ram,» kartupeļus mizodams, piemetināja Sveiks, «es arī aizietu družīnās. Bet es esmu apsolījis viņam kalpot un tāpēc labāk zagšu vēl tepat kartupeļus. Vai neatcerieties, ka «katra kareiv­ja pienākums ir — iznīcināt ienaidnieku un nodarīt tam pēc iespējas vairāk zaudējumu.»

Pēc šiem gudrajiem vārdiem Sveiks sāka izvilkt kartupeļus no oglēm, un, kad tas, kam šie 'kartupeļi piederēja, viņam uz­sauca: «Nu, nu, tu neaprij man tur visu kopā ar oglēm!» Sveiks mierīgi vēlreiz atgādināja:

«Katra kareivja pienākums ir iznīcināt ienaidnieku un no­darīt tam pēc iespējas vairāk zaudējumu.»

Šim atgādinājumam bija necerēta piekrišana, kas tūlīt iztei­cās arī darbos. Daļa gūstekņu sāka garšīgi ēst, bet daļa vēl­reiz devās uz lauku pēc kartupeļiem. Šoreiz sādžas zemnieki zagļus bija ātri pamanījuši un kliegdami, lamādamies tie sa­skrēja ap būdu, kurā atradās Golovatenko kanceleja.

Jevgeņija Vasiļjevna bija tikko piecēlusies, kad ieradās zemnieki. Viņa tos negribīgi uzklausīja un teica, ka palkav­nieks tūlīt ieradīšoties, jo esot izgājis tepat savās darīšanās. Kad zemnieki sāka vēl neatlaidīgāk runāt par nozagtajiem kar­tupeļiem, viņa drūmi noteica: «Tas viss var būt Viņi ir paga­lam izsalkuši. Jā, viņi cieš tiešām ibadu. Bet, mīļā,» viņa ap­kampa sev blakus stāvošo sievu, «ko gan tu darītu, ja būtu izsalkusi un ietu garām kartupeļu laukam? Cilvēks ir vājš radījums — par grēku maz domā. Arī sazagtos tur kartupeļus, izceptu tos un .apēstu tāpat kā tie gūstekņi. Tā jau reiz pats Dievs ir iekārtojis, ka izsalkušam cilvēkam gribas paēst.»

«Ak tā gan!» sieva dusmīgi atsaucās. «Vai es viņus uz Krieviju esmu aicinājusi, vai es viņus esmu sagūstījusi, ka man tie tagad jābaro? Nekā nebūs — barojiet vien jūs paši viņus ka nakas! Kronis, jums naudu dod, bet jūs to naudu nozogat un ļaujiet te cilvēkiem badā nomirt! Maskavas va­zaņķe tāda!»

, Jevgeņija Vasiļjevna pietvīka sarkana kā biete:

«Nelamājies, citādi dabūsi tūlīt pa purnu! Vai šito pazīsti?» viņa izstiepa dūri sādžas sievai pie paša deguna.

«Ei, kristīgie ļaudis!» apdraudētā tagad iekliedzās. «Mēs te meklējam taisnību pie priekšniecības, bet šitā pindzele draud mani piekaut! Sanāciet, pareizticīgie! Sitiet zagļus! Sitiet var- makas!» Un abām rokām viņa ieķērās Jevgeņijas matos.

Tai pašā brīdī palkavnieka mīļākajai apkārt saskrēja viss zemnieku bars. Viņu vilka aiz matiem, sita ar dūrēm un centās nogāzt gar zemi. Bet Jevgeņija Vasiļjevna iik sparīgi kliedza, ka vecais palkavnieks, bikses turēdams, atsteidzās viņai palīgā. Dūres cīņā viņš aizdzina sādžas sievas un atsvabināja Jevge­ņiju, kas bija jau pavisam saskrāpēta. Pēc tam Golovatenko iesaucās:

«Kā jūs iedrošinieties uzbrukt sievietei? A?» un pats metās pie čemodāna pēc revolvera-

«Mēs atnācām žēloties par gūstekņiem!» kā vienā balsī at­saucās zemnieces. «Viņi mums izlaupa kartupeļu laukus, bet. šī jaunkundze tos vēl aizstāv! Jau tagad mums austrieši ir visu ražu aprijuši! Ko mēs paši ziemā ēdīsim? Ar ko savus bērnus pabarosim?»

Golovatenko iebāza revolveri kabatā:

«Kas par niekiem! Paņem austrieši tur pāris kartupeļu — bet jūs tūlīt skrieniet šurp viņus apsūdzēt! Bet ja nu atnāks nolādētie vācieši un itin visu jums atņems? Ko tad jūs darīsiet; kam tad žēlosities? Vai Dieva vairs pavisam nebīstaties, ka nieka kartupeļu dēļ manu sievu sitiet? Bet es jums saku: kad atnāks vācieši — visas govis, zirgus, cūkas un aitas jums at­ņems. Un ko tad? Pašus jūs gūstā līdzi aizvedīs, bet kas notiks ar sievām un bērniem, par to labāk nerunāsim! Nu ejiet, ejiet prom! Nu — ātrāk!»

Viņš atkal izvilka revolveri no kabatas un sāka mērķēt uz zemnieču baru. Tās izbijās un gabalu pabēga atpakaļ. Bet tur gāja lamāšanās vēl sparīgāk vaļā: .

«Blēži, zagļi, suņabēmi! Paši stāsta, ka mūsu armija vis­labākā pasaulē, bet tagad mūs baida ar vāciešiem. Nelieši! Visu priekšniecību vajadzētu nosist!»

Dabūjis zināt, ka rota pārtiek no zemnieku kartupeļu lau- * kiem, palkavnieks bija joti priecīgs. Viņš tai nedeva vairs ne­maz maizi, un, klausīdamies zemnieku lamās, kad tie draudēja iet pie paša cara sūdzēt, Golovatenko tikai pasmaidīja:

«Vai dzirdiet, kā vācietis šauj! Viņš drīz vien būs te, jums visu atņems — un kam tad jūs sūdzēsieties?»

Bads ar katru dienu kļuva draudošāks un izsalkušie gūs­tekņi — pārgalvīgāki. Tie zaga tagad itin visu, kas vien pa rokai pagadījās. No šķūņiem izvilka vēl neizkulto labību, uz­lauza pieliekamās telpas, ķēra vistas, un beigu beigās neviens zaķis, ne suns vairs nebija droši par savu dzīvību.

Smošeks pirmais sāka organizēt šo dzīvnieku ķeršanu. Kaut kur viņš bija sadabūjis stiepli un pie šķūņa izlika lamatas. Naktī visus iztraucēja noķertā kaķa brēkšana, kas ņaudēja ti

Valodas par to, ka gūstekņi ēdot kaķus, ātri izplatījās pa visu sādžu. Pareizticīgie krievi, kuri neēda pat baložus, baidī­damies ierīt svēto garu, un zaķus neaiztika tādēļ, ka tie slimo­jot ar sifilisu — nepavisam vairs nevarēja saprast, kā ar tik varenu apetīti gūstekņi notiesā saķiplokoto kaķa cepeti. Tagad viņi savus nepatīkamos piedzīvotājus kaitināja ar «mjau! mjau!» saucieniem, un paši pie tam arvien sparīgi nospļāvās.

Tajā nedēļā arī pīkstulis kaut kur bija noķēris kaķi. Viņš to nosita un sāka dīrāt, bet, kad saimniece šo ģērmani gribēja izdzīt no istabas — tas varonīgi pretojās ar kaķa ādu:

«Man tagad ir jāēd tikai kaķi, tā pavēlēja mans dak­teris. Man ir slims vēders. Bet šitais kaķis garšo vēl labāk nekā vista!»

Ārzemnieku autoritāte sādžas priekšā ar katru dienu vairāk slīdēja uz leju, un beidzot zemnieki pret gūstekņiem sajuta vairs tikai riebumu. Ap galdu sēdēdami un savus vēl laimīgi pa­glābtos kartupeļus ēzdami, sādžinieki runāja par austriešiem:

«Lūk, kur pagānu tauta! Tie ir vēl sliktāki par tatāriem. Tatāri rija zirgus, bet šitie pat kaķus vairs netaupa. Pasargi, Dievs, mūs no viņu izglītības! Visi prot lasīt un rakstīt, bet piekopj tādu nešķīstību, ka pareizticīgiem cilvēkiem krusti jā­met viņu priekšā!»