KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Nac man līdzi! Man ir kāds vecāks mundieris. To es tev uzdāvināšu. Sajā jau tagad paliek par karstu.»

«Pazemīgi pateicos,» pasmīnēja Smočeks, «es labāk iztikšu .ar šo pašu apģērbu. Negribu valkāt krievu uniformu.»

«Ja es to dodu, tad tev ir jāpieņem bez pretošanās!» ierē­cās palkavnieks, būdams jau droši pārliecināts, ka šī pretoša­nās viņam gluži labi saprotama. «Nu, ātrāk kusties! Ja reiz esmu teicis, ka došu tev jaunu uniformu, tad tā arī notiks. Es nepieļaušu, ka ar tādām skrandām blamē visu rotu!»

Pats viņš satvēra Smočeku aiz apkakles un aizveda pie diviem zaldātiem, kuriem pavēlēja to atvest kancelejā. Pēc tam Golovatenko ātri atgriezās pie Jevgeņijas Vasiļjevnas un ceļā tai paziņoja, cik vērtīgu putnu viņam izdevies no­ķert:

«Varbūt, ka pie viņa ir austriešu karogs, bet varbūt ari, ka zem ielāpiem nauda apslēpta. Ja būs nauda — to atstāšu tev, bet karogu nosūtīšu uz Pēterburgu kara ministram. Tādā gadījumā man Annas vai Vladimira ordenis nepaies garām….»

Kad vakarā gūstekņi no darba atgriezās šķūnī, viņi tur ieraudzīja, ka Smočeks sēdēja uz lupatu kaudzes un no tās izlasīja veselos gabalus sašūšanai. Mugurā viņam bija paša Golovatenko vecais mundieris ar izgrieztām pogām. Redzē­dams biedru izbrīnīšanos, viņš pats pirmais ierunājās:

«Nudien, es aizstāvējos kā lauva, bet ar varu viņi. man novilka apģērbu. Kas tur īsti bija ko meklēt, pats nesaprotu. Bet liekas gan man, ka tev, Sveik, par visu to vajadzētu sa­ņemt krietnu pļauku.»

Kolīdz gūstekņi bija apsēdušies ieturēt vakariņas, atskrēja atkal pie viņiem palkavnieks ar savu dāmu. Tā vērīgi saka apskatīt visus ļaudis un, beidzot pie Sveika apstājušies, parā­dīja uz viņu vada komandierim:

«Tam tur divus pudus smilšu uz muguras! Un katru dienu pēc darba divas stundas lai stāv zem šautenes!»

Jau pēc desmit minūtēm brašais kareivis Sveiks tiešām stāvēja kā svece pie šķūņa vārtiem ar lielu malu maisu uz pleciem. Uz garāmgājēju piezīmēm un izzobojumiem viņš dziļi nopietni atbildēja:

«Es te ciešu gluži nevainīgs. Neko sliktu neesmu izdarījis. Bet ko gan citu no tādas var sagaidīt… Galu gala tomēr jāsaka: nekas — man sāpēja mugura; tagad tā atlieksies, taisna.»

Galvenais inženieris Lavantjevs bija cilvēks, kas visur loti baidījās par savu labo reputāciju un godīgo vārdu. Ja viņš reiz bija apsolījis gūstekņiem darba algu izmaksāt tieši rokās, tad tas arī gribēja šo savu solījumu godīgi turēt. Tādēļ viņš iepriekš aprunājās ar savu brāli — artilērijas kapitanu Min- skā — un lūdza to sestdien atbraukt automobilī pie viņa. Tai. dienā palkavnieks ar savu Jevgeņiju bija aizbraukuši viesos pie kāda atpūtā esoša pulka štāba. Lavantjevs uz brāļa at­braukšanas laiku sagatavoja naudu un izmaksas listes, apmez- damies pie kāda galdiņa mežā, kur patlaban strādāja gūstekņi. Ceļa dambis bija jau uzbērts, un uz tā vairs vienīgi vajadzēja samest tikai mīkstus egļu zarus. Arī tas darbs jau bija pa pusei paveikts un izskatījās tik svinīgi kā zaļš tepiķis, kas oda pēc svaigiem sveķiem. Kamēr vēl neviens pa šo tepiķi nebija braucis, tas izskatījās glīts un izturīgs.

Brāli gaidīdams, Lavantjevs pats vēl vairākkārt noliecās, lai sakārtotu zarus gluži vienāda attālumā citu no cita. Likās,, viņš bija zināmā mērā pašlepns uz savu glīto darbu un reizi pa reizei nepacietīgi skatījās uz meža pusi, no kurienes viesim vajadzēja ierasties.

Beidzot arī parādījas gaidītais automobilis. Lavantjevs iz­gāja tam pretim un laipni sasveicinājās ar diviem virsnie­kiem. Tad sasauca visus gūstekņus kopā, paziņoja, ka atbrau­kusi esot augsta priekšniecība, un uzaicināja visus izteikt savas sūdzības un vēlēšanās. Pie tām gan neviens netika, jo atbrau­kušais kapitans jau pats pasteidzās pirmais teikt savu runu:

«Gūstekņiem tagad Krievijā klājas bēdīgi. Mūsu valdība to gluži labi zin. Lai grūto stāvokli novērstu, viņa ir nodi­binājusi īpašu iestādi, kas uzglabā gūstekņiem pienākošos naudu. Šī iestāde uzkrāj visu pelņu, ko .gūstekņi nopelna, un saņem arī to naudu, ko tiem atsūta no dzimtenes, bet pēc kara t beigām, kuras ir sagaidamas visai drīz — visu jums izmak­sās uz robežas. Tā kā šodien ir sestdiena un jums par savu darbu pienākas saņemt attiecīgu algu, tad es esmu atbraucis, lai to pats iekasētu un jums uzglabātu.»

Pēc tam viņš bargā un oficiālā tonī pavēlēja brālim atdot naudu, ko gūstekņi nopelnījuši. Otrais oficieris izvilka no portfeļa divas papīra lapas, ielika starp tām kopējamo loksni,, noasinaja zīmuli un novietoja visu to uz galda. Inženieris ta­gad sāka izsaukt vārdus:

«Antons Moravecs — seši rubļi!»

Oficieris pierakstīja vārdu, tam galā piemetināja skaitli «6» un uzaicināja izsaukto:

«Nu, nāc šurp un paraksties, ka naudu esi saņēmis!»

Inženieris sauca tālāk:

«Jaroslavs Tuma — seši rubļi! Jāzeps Svambergs — seši!» Un tā joprojām.

Gūstekņi gāja pēc kārtas un parakstījās, ka savu peļņu sa­ņēmuši. Beidzot oficieris saskaitīja naudu, inženieris sasauca visus gūstekņus kopā, lai tie paši redzētu, ka viņu naudu tie­šām saņem' atbraukušais kapitans. Pēc tam tas oficiāli atva­dījās, un inženieris vēl aizgāja aizbraucējus līdz automobilim pavadīt.

«Vai varbūt vēlēsieties līdz sādžai aizbraukt? Mēs jūs va­ram garāmbraucot turp aizvest,» kapitans teica.

Vēl viņi nebija sādžu sasnieguši, kad puse naudas no port­feļa jau bija paslēpusies atpakaļ inženiera kabatā.

Nākamajā pirmdienā, kad Golovatenko dabūja zināt, ka gūstekņiem jau samaksāts, viņš pagalam uztraukts kā bulta iedrāzās pie inženiera:

«Ko tas nozīmē? Kam tu naudu esi izmaksājis?»

«Tai iestādei, kas pārzin gūstekņu summas,» droši atteica Lavantjevs.

«Kādai iestādei?» iešņācās palkavnieks. «Vai kvīts tev ir?»

«Ir,» inženieris pašapzinīgi viņam pasniedza kādu salocītu papīra lapu. Golovatenko tajā paskatījās un tūlīt priecīgāk iesaucās:

«Kur te paraksti? Kur zīmogs? Kas tā par iestādi?»

Inženieris tikai paraustīja plecus. To palkavnieks ilgāk vairs nevarēja izturēt:

«Blēdis, zaglis — vai saproti? Manus ļaudis tu esi neģē­līgi apkrāpis! Tavs kompanjons, tāds pats žuliks kā tu, ir mūsu naudu piesavinājies! Nu reiz būs diezgan! Vairs savus ļaudis es tavā darbā nesūtīšu. Nelikšu tiem strādāt, lai tu varētu iedzīvoties!»

Golovatenko tagad kliedza tieši uz gūstekņiem:

«Neviens vairs neies darbā! Lai visi ģenerāli uz viņa ceļiem sev sprandus aplauž! Lai krievu armija noslīkst purvā, kur tāds blēdis perinājās! Nabaga nelaimīgos ļaudis viņš nekau­nas apzagt!»

Un, šķūnī iedrāzies, viņš turpināja:

«Bērni! Visiem jums es aizliedzu strādāt! Guliet te mie­rīgi, kamēr mieru noslēgs. Es necietīšu, ka jūs aplaupa — kaut vai par vienu kapeiku!»

Tā viņi tiešām nogulēja mierīgi vairākas dienas savā šķūnī. Inženieris nerādījās; palkavnieks arvien vēl bija varen dus­mīgs. Beidzot gūstekņi sāka izklīst pa apkārtējām sādžām. Tur tādi putni vēl nebija redzēti un tos uzņēma ar prieku — kā ko jaunu un interesantu. Vietējie iedzīvotāji — poļi un krievi — vispirms apvaicājās, kāda svešiniekiem ir ticība, un, kad noskaidrojās, ka starp tiem daudz katoļu — tas ļoti veici­nāja tuvināšanos, sevišķi ar krieviem.

«Tur tik vajadzētu Hudešeku aizvest!» iesaucās kādreiz pīkstulis, mājup atgriezies no apkārtnes apceļojuma.