KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Jā,» sapieris atsaucās, «no tā muļķīgā bataljona, kas Kar- patos labprātīgi pārgāja krievu pusē. Tāpēc jau laikam mūs aizsūtīja uz Sibīriju… Bet sakiet, biedri, vai tiešām te Krie­vijā organizējas kāda čehu družina?»

«Jā gan,» Mareks atbildēja un no kabatas izvilka «Cehoslo- vaka» numuru.

«Man liekas, te notiek kāds liels pārpratums,» ierunājās arī Sveiks. «Krievu valdība droši vien nezin, kā pret mums iztu­ras. Varbūt mūs sūta darbā, lai kaut ko nopelnītu un Lai mums būtu labāk, bet iznāk gluži otrādi…»

Sai brīdī Golovatenko iesaucās:

«Nu, bērni, būs diezgan tērzēts ar tautiešiem! Tagad dosi­mies atkal uz priekšu!»

Jevgeņija Vasiļjevna pamanīja, ka visi uz viņu skatās. Tā­dēļ tā lepni apjāja rotai apkārt un laipni teica:.

«Drīz vien būs sādža, bērni! Tur dzersim tēju un dabūsim bulkas. Nu, celieties! Braši uz priekšu!»

Un gūstekņu rinda sāka tiešām vilkties atkal uz priekšu liela gliemeža gaitā. Visi sarunājās par Krieviju, par družī- nām, par kara beigām un virsnieku zādzībām, tikai Mareks klusēja un, kaut ko sevī domādams, soļoja uz priekšu. Kas jauns gan viņam bija padomā?

★

Darbs, kas gūstekņus gaidīja Vitunišos, bija līdzīgs iepriek­šējam: viņiem arī te vajadzēja labot pa purvu ejošus ceļus.

.Naktī rota nonāca jaunā sādžā. Tur visus ieveda kādā sētā un norādīja izvietoties šķūnī, pa kura sienu spraugām iespīdēja mēness un zvaigznes.

«Lūk, kur lieliskas telpas!» izsaucās palkavnieks. «Tur jums būs varena izgulēšanās. Gaiss labs un tīrs; karsts arī nebūs.»

«Karsts ne!būs, bet nosalt ,gan varēs,» zobus klabinādams, atteica pīkstulis. Nakts tiešām bija vēl salta, kā ziemas vidū.

Visi tomēr bija jau tādā mērā noguruši, ka ķildoties un lamāties vairs nebija patikas. Tādēļ ātri vien gūstekņi bija nolikušies uz zirnājiem un gulēja kā nosisti. Bija vēl laukā tumšs, kad viņi atkal pamodās un sāka skraidīt pa šķūni, lai kaul cik sasildītos. Tie ķēra cits citu, kā vistiņas spēlējot, un pa vidu viņiem jaucās arī krievu zaldāti, savu palkavnieku no­lamādami tik smagiem vārdiem, kādus var tikai krievu valodā sastapt.

Kāds laukā bija sameklējis malkas grēdu, un cilvēki piecpa­dsmit tūlīt steidzās uz turieni, lai sagādātu ugunskuram de- gamo vielu. Kad uguns bija iekurta, visi apsēdās tai apkārt un sildīdamies sāka apspriest savu stāvokli, nopaļāt Krieviju. Te pēkšņi no tumsas atskanēja kāda nepazīstama balss:

«Biedri, nudien, es esmu visu pasauli izklejojis, bet tādas nekārtības kā te nekur citur nevar sastapt. Poriko dio! [3] Visas elles mocības esmu jau pārcietis šais ierakumos!»

«Pareizi, biedri,» Sveiks atsaucās. «Bet pasaki vispirms, no kurienes tu tāds esi radies? Agrāk tevi mūsu rotā nevarēja ma­nīt.»

«Kā tad lai mani manītu, kad es nemaz tur nebiju. Strādāju tai rotā, kurai pagājāt garām. Jūs man iepatikāties un tādēļ jums pievienojos.» Svešais pamanīja, ka visi par viņu inte­resējas, un tādēļ turpināja:

«Nekas sevišķs es neesmu. Suns kas suns, skrandainis kas- skrandainis un galu galā — tikai gūsteknis. Pie mums, biedri, cieš šausmīgu badu. Maizes nesaņemam nedēļām ilgi un par putru jau esam aizmirsuši, kāda tā īsti izskatās. Tādēļ arī no­lēmu: pamēģināšu kopā ar jūsu rotu kādu laiku padzīvot — varbūt, ka pie jums labāk palaimējas. Ja man te neiepatik- sies — došos vēl tālāk. Tā klejoju jau gandrīz gadu, bet nekur kaut cik cilvēcīgu dzīvi vēl neesmu atradis.»

«Bet tagad panāc gaismā, lai visi tevi te apskatām!» Hor­žins beidzot svešo uzaicināja.

Uzaicinātais pienāca ugunskuram gluži klāt. bet par skran­daini to īsti saukt gan nevarēja, jo viņa apģērbu pārklāja simtiem ielāpu. Mazi un lieli, dažādās krāsās, šie ielāpi klāja cits citu. Citādi visādi pienācējs izskatījās ikdienišķs cilvēks, kas no pārējiem gūstekņiem ne ar ko īpaši neatšķīrās. Viņa. apģērbs liecināja tikai par zināmu atjautību un prašanu pie- rhēroties apstākļiem.

«Biedri, šis karš turpināsies vismaz desmit gadus,» sve­šais atkal turpināja. «Pirmajā laikā arī es biju pavisam nošļu­cis, bet palēnām saņēmos un atkopos. Tautu apslepkavošana, ko sauc par karu, beigsies tikai tad, kad nebūs vairs ne kartu­peļu, ne sēņu, ne adatu un diegu, neviena gabaliņa drēbju un ādu. Ļaudis tad staigās kaili kā suņi, un uz viņu ribām varēs

spēlēt kā uz pianīno taustiņiem. Tas, kās vēl varēs savu kai­lumu aizsegt ar kādu maisa drēbi — būs īsts aristokrāts. Urs tad… tad beigsies karš, jo tautas sapratīs, cik šausmīgas muļ- ķes tās visu šo laiku bijušas, .un sakurs savām valdībām vis­karstāko pirti, kur notīrīties no visiem noziegumiem. Tai dienai es gatavojos un tādēļ tik rūpīgi aplāpos, lai kailam nebūtu, jāsagaida tas lielais brīdis.»

Svešā pravietojums visus sabaidīja:

«Vai tiešām karš var vēl vilkties desmit gadusf Ni'ekiT Viņš būs prātu zaudējis. Ķeriet to ciet un metiet ugunī, lai pār- kausējas!» kliedza uzbudinātākie.

Bet svešais nebija nobaidāms. Viņš enerģiski turpināja*, savu runu, izlietodams tajā visdažādākos pierādījumus, ka 1 karš nevarot beigties ātrāk, iekams visa vecā Eiropa nebūšot sagrauta drupās. Kad iespaids pieauga, runātājs sajuta jau uz­ticību ap sevi un teica skaidri, ka armijās vajagot attīstīt spa­rīgu aģitāciju par dumpi, vajagot uzaicināt visus doties no frontes mājās, bet tos, kas gribēšot pretoties — nosēdināt uz: stiķiem. Arvien vairāk viņš iekarsa savā runā un sāka kliegt, rokas augstu gaisā žestikulēdams:

«Agrāk vai vēlāk: visi jūs redzēsiet, ka man ir taisnība! Tik tiešām, ka es esmu Smočeks — viss notiks taisni tā un ne citādi! Esmu mācī*ts cilvēks un varētu būt majors, bet aizrā­vos ar degvīnu. Un tagad spļauju uz visiem tiem «kārtīgajiem cilvēkiem» un iedomīgajiem tītariem ar spožajām pogām! Esmu bruģējis Ungārijas ceļus, racis Simplonas tuneli un tagad saku jums: .vispirms būs mums jāizrēķinās ar tiem spožkņopaina- jiem! Uz to lai jums palīdz Dievs tēvs, Dievs dēls un Dievs, svētais gars. Amen!»

Par efektīvo nobeigumu runātājs saņēma skaļus aplausus un krievu zaldāti arī tūlīt pievienojās viņa domām.

«Ceru, biedri, ka mani jūs nenodosiet. Es drusku paēdīšu no-, jūsu katliņiem, bet maizi pats kaut kur lūkošu sadabūt.»

Runu pabeidzis, svešais izstiepa kāju līdz pašam ugunsku­ram un līdz pat rītam neteica vairs neviena vārda.

Jau ap sesto stundu ieradās palkavnieks Jevgeņijas Vasiļ- jevnas pavadībā. Viņš bija tik agri uzcēlies tādēļ, lai iepazī­tos ar inženieriem.

Golovatenko bija salds kā cukurūdens.

«Nu, bērni, kā labi izgulējāties? Vai nebija drusku par aukstu? Nekas, paciešaties vien drusku: drīz jau būs vasara un tad aiz karstuma vairs nevarēsiet nekur dēties. Vai tēja jau padzerta? Ļoti labi; ir laiks jau doties pie darba. Inženieri

jūs gaidīs tieši pulkstens septiņo^. Nu, bērniņi mani, stājieties rindās! Rindas!»

Noslēpumainais klusums, ar kādu rota saņēma sava palkav­nieka kārtējo paziņojumu, ka maizes, tējas un cukura atkal ne­būs, tagad vairs neaprima, bet gatavojās izšauties asākās pro­testa formās. Gūstekņi paklusām apspriedās savā starpā. Sve­šinieks teica:

«Jāizvēl pieci cilvēki. Lai tie runā visas rotas vārdā, un tad pārējiem ka vienam vīram jāstāv aiz viņiem.»

«Nu. zēni. nav tagad vairs laika anekdotes stāstīt!» uzstā­jās palkavnieks. «Divi simti cilvēku — stājieties pie darba! No priekšniecības tā ir pavēlēts, un nav mana vaina, ka mūsējie tur pie jums sliktāk strādā. Tur viņus jūdz arklos, bet jums vajag tikai šķipeles pacilāt. Eh jūs, suņabēmi!» viņš uzkliedza krievu zaldātiem, «nostādīt viņus tūlīt rindās, .un es pats saskai­tīšu. Nu, brāļi slāvi — tātad pie darba, kā likums prasa!»