KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Tā enerģija, ar kādu Golovatenko izspieda gūstekņu darba algu, protams,- negāja viņam velti zudumā. Naudu viņš da­būja.

Vispirms inženieri gribēja gūstekņiem tieši samaksāt, bet palkavnieks to nepieļāva. Viņš bija laimīgi sameklējis kādu li­kumu, pēc kura tā nauda, kas pienācās gūstekņiem, nebija atdo­dama tieši viņu rokās, bet uzglabājama pie tiešās priekšniecī­bas līdz tam laikam, kad tie varēs atgriezties atpakaļ uz Aus­triju.

Vienu nedēļu Golovatenko aizbrauca uz Pēterburgu. No turienes viņš atveda vairākas kastes ar tualetēm, cepures, ode­kolonus, dārgakmeņus, pēc kuru saņemšanas Jevgeņija Vasiļ- jevna — vieglas dabas Maskavas dāma — atplauka vēl nere­dzētā krāšņumā.

Palkavnieks nopirka sev un Jevgeņijai divus skaistus jāja­mos zirgus, un tagad viņi katru vakaru izjāja pastaigā gar bada nomāktajiem gūstekņiem, kuri tikko vairs spēja kājas pa­locīt aiz nespēka, no darba mājup vilkdamies. Jevgeņija vēl nereti tiem uzkliedza, lai ātrāk vācoties nost no ceļa, citādi samīšot ar zirgu pakaviem visus spītīgos un nepaklausīgos Krievijas ienaidniekus.

Kancelejā atkal sākās iedzeršanas, kurās vispirms piedalī­jās inženieri un vēlāk arī oficieri no apkārtējām karaspēka dajām. Jevgeņija Vasijjevna neliedza nevienam savu sirdi un apkampienus, pati izdarīdama pie ievērojamākajiem un turīgā­kajiem virsniekiem vizītes. Nereti vesela svīta virsnieku pava­dīja šo Maskavas ielasmeitu, kad tā lepni jāja uz sava zirga; viņi pakalpīgi visur palīdzēja tai nokāpt un uzkāpt sedlos, skūpstīja viņas kājas un rokas tai pašā laikā, kad gar ceļrna- lām turpat no ierakumiem vilkās līdz nāvei noguruši un izmo­cīti zaldāti vai ievainotie, kuriem nebija vairs vietas lauku hospitālī kur palikt. No šo zaldātu rindām bieži vien tad at­skanēja dzēlīgas piezīmes:

«Oficieru kungi te ar prostitūtām vazājas, bet mums jāiet par tēviju nomirt!» Vai arī: «Paskaties, cik drošsirdīgi viņi te aizstāv Krieviju ar Jura krustiem pie krūtīm!…»

Kādreiz Jevgeņijai Vasiljevnai bija sviests ar akmeni, un palkavniekam, kas viņu gribēja aizstāvēt, vajadzēja pašam bēgt, lai saniknotie zaldāti to turpat uz vietas nenolinčotu. No pozīcijām atnākušie sāka lamāties arvien skaļāk un drošāk. Nemiers auga tik ātri un draudoši, ka Mareks, šo procesu no­vērodams, jau pareizi teica:

«Nudien, es varu derēt, ka revolūcija te nav vairs tālu!»

«Tas tik būs lieliski!» Sveiks tūlīt atsaucās. «Es gribētu re­dzēt, kādu kārtību te varēs ievest paši zaldāti.»

Ceļš visā garumā jau bija gatavs; nu tikai vajadzēja vēl uzbērumu izlīdzināt un šur tur pielabot. Zemnieki sāka vilkt telegrāfa stabus, un desmitnieki izmērīja, kur tie liekami. Sajā darba rotu sadalīja divās daļās un katrai priekšgalā nostā­dīja savu desmitnieku. Stabus sakrāva uz vagonetēm, tās dzina gūstekņi, bet desmitnieki staigāja un klaigāja augām dienām:

«Šurp! Ātrāk, ātrāk! Atpakaļ! Ātrāk, ātrāk!»

Kādu dienu viņi tiktāl jau sapratās, ka paguva ierakt zemē

vairākus stabus un aizvirzījās jau gabaliņu prom no sādžas.

Tad desmitnieki nemierīgi paskatījās pulksteņos un iesaucās:

«Ta tas neiet! Kas te mums izvārīs pusdienas? Kur ir gaļa un kāposti?»

«Atļaujos piesolīt savu palīdzību!» Sveiks, ilgi negaidījis, atsaucās. Un Horžins viņam sekoja: «Es jums tādu putru sa­vārīšu, ka visu mūžu mani atcerēsieties!»

«Bet vai manu gaļu jau iepriekš neaprīsiet?» neuzticīgi ievaicājās desmitnieks.

«Dieva vārds: ij mutē neņemu!» Sveiks apgalvoja un dro­šības pēc arī pārmeta sev krustu.

Desmitnieks noticēja un pasniedza viņam produktu maisu:

«Nu ņem un ievēro: tur iekšā ir gaļa, rīsi, sāls un sīpoli. Ejiet abi tagad pa ceļu gabalu uz priekšu, tad nogriežaties mežā pa labi un tur ieraudzīsiet mežsarga māju. Mežsargs pats ir mans labs paziņa, bet viņa jau droši vien nebūs mājās. Tā­dēļ palūdziet viņa sievai, lai atļauj jums uzvārīt mums pusdie­nas. Ap pusdienas laiku mēs paši arī būsim jau tur.»

«Nebēdājiet par mums!» iesaucās Sveiks, maisu veikli uz­veldams sev plecos. «Pusdiena būs lieliska — akurāt kā Grand-Hotelī!»

Desmitnieks vēlreiz draudoši pamāja ar pirkstu:

«Tikai pielūkojiet labi — lai gaļa būtu visa zupā! Ja kaut kripatiņa trūks —- klāsies jums abiem pavisam plāni!»

«Tas tik būs ko vērts!» Sveiks teica savam ceļabiedram, kad viņi bija jau gabaliņu prom tikuši. «Tur mūs abus pamie­los kā nākas. Man ir tāda nojauta. Varbūt viņiem atradīsies arī rūgušpiens un sviestmaizes…»

«Rūgušpienu es nedzeršu,» noteikti atteicās Horžins, «bet sviestmaizi gan labprāt. Lūk, turpat jau ir tā stiga, pa kuru mums jānogriežas!»

Pēc pusstundas gājiena pa mežu viņi nokļuva karaspēka nometnē. Starp kokiem spīdēja rindās pelēkas teltis, uz auk­lām bija izkārti zaldātu skrandainie, netīrie krekli. Paši viņi pusdzīvi — pusmiruši vāļājās pa sūnām.

«Draudziņ, vai nav kāds gabals maizes,» pamēģināja die­delēt Horžins, bet uzrunātie, ar pūlēm acis atvērdami, mur­mināja:

«Tikai trīs dienas, kamēr mūs izdzina no ierakumiem. Paši te maizi neesam acīs redzējuši. Nekā cita arī mums nav. Guļam bez maizes, bez tējas, bez cukura…»

Sie zaldāti tomēr abiem gūstekņiem parādīja, kur meklē­jama mežsarga māja:

«Liekas, mūsu štābs tur ir tagad apmeties. Tiem — velns viņus lai parauj — baltmaizi un galu aizveda vezumiem! Un māsas uz zirgiem turp aizjāja. Bet mūsu brāļiem jākaro par tēviju un jānosprāgst tepat mežā kā izsalkušiem suņiem…»

Tā bija liela koka maja. Koridorā abi gūstekņi apstājās, nezinādami, pa kurām no trim durvīm viņiem ieiet. Beidzot Sveiks izšķīrās par labo pusi, kur aiz sienas bija dzirdamas neskaidras vīriešu un sieviešu balsis:

«Mežsargs, droši vien, pašreiz būs tur…» Un tāpat bez pieklauvēšanas viņi iegāja istabā, kur — pēc visām pazīmēm spriežot — tagad atradās štābs. Savu kļūdu pamanījuši, abi gribēja tūlīt manīties atpakaļ, bet bija jau par vēlu.

«Tā bija liktenīga - stunda,» stāstīja vēlāk Sveiks. «Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu savā dzīvē redzējis. Oficieru tur bija kā suņu un skuķu kā kuču. Visi pagalam apdzērušies. Es vi­ņiem atdodu kareivisku godu un saku:

«Atļaujiet ziņot: esmu atnācis izvārīt pusdienas mūsu des­mitniekam! Bet tūlīt pienāk man klāt viens ģenerālis, apķeras mīlīgi ap kaklu un saka:

«Kā tu, brāl, gūstā esi iekritis? Vai mani varoņi tevi sa­ķēra? Austrietis esi — jā?»

Es vēlreiz viņam skaidri atbildu:

«Atnācu šurp pusdienas izvārīt, jūsu augstdziiņtība!» «Nemuldi niekus! Kas par pusdienām? Paskat' — te dāmas mūs uzjautrina, lai nebūtu garlaicīgi. Nu, Nastušja, uzkāp uz galda un parādi austriešiem, kādus daiļumus Dievs ir devis krievu zemes sievietei! Lai viņi tos slavē visu mūžu, kad būšu tos atkal pār fronti aizsūtījis atpakaļ uz Austriju. Lai zina, ka pie mums nav vis kaut kādas nieka māsas! Krievu sieviete vienmēr' ir bijusi savas zemes gods un lepnums! Lai dzīvo vīns un sieviete!»

Visa šī orģija saskandināja glāzes un skaļi atsaucās: «Lai dzīvo!» Izdzert vajadzēja arī Sveikam, un, kad tas bija noticis, ģenerālis atkal komandēja:

«Hei, mani zēni,, krievu armijas gods un lepnums! Zobenus laukā no makstīm! Dzeniet austriešus, lai lec pa galdiem un gultām! Lai nobučo katrai dāmai ceļgalus! Lai paši redz, pret ko viņi karo. Bet, ja tie kaut ko izdari^ tā kā nevajag, ja dā­mas ar tiem nebūs apmierinātas, tad sacirst uz vietas gaba­los! Vispirms tiem suņubērniein — galvas nost!»