KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Jēzus Marija! Ka tik neesmu kur aplam iekāpis pa ceļam? Tādam kungam jau pirmklasīga oža …»

Pēc tam viņš trīs reizes diezgan nedroši pieklauvēja.

«Ienākt!» no iekšpuses reizē atskanēja divas balsis: bass un soprāns.

Šveiks iegāja. Palkavnieks sēdēja uz gultas, kurā vēl atra­dās kāda jauna, puskaila sieviete. No ienācēja nemaz nekaut­rējās. Šveiks atkal nostājās frontē, pacēla roku pie cepures, un priekšnieks laipni teica:

«Sveiks!»

Šveiks izstiepās kā stīga:

«Uzdrošinos ziņot, palkavnieka kungs, jūsu augstdzimtība, ka esmu atnācis jūsu augstību noskūt saskaņā ar man doto pa­vēli!»

«Marš! Atpakaļ aiz durvīm!» ierēcās pulkvedis, un Šveiks atrāvās krietnu lēcienu atpakaļ, pats sev nesaprašanā jautā­dams:

«Ko gan īsti tu, vecais muļķi, no manis te vēlies?…»

Atkal viņš vērīgi aplūkoja savas pazoles, atkal pieklau­vēja — bet atkārtojās gluži tas pats, kas iepriekšējās reizēs.

«Šo spēlīti mēs varam turpināt līdz pat vakaram,» Šveiks sevī nodomaja un pagriezās pret durvīm, lai atkal pazustu, bet tai brīdī sarunā iejaucās jaunā sieviete:

«Nu ftefiloki taču viņii ilgāk! Klau, tu tur nostājies tāpat kā pirmīt un atbildi-: «Esiet sveicināti, jūsu augstdzimtība!»

«Essveiksjūsaugstlab…!» 'iegārdzās Sveiks gluži tāpat, kā viņš bija no krievu zaldātiem šo kliedzienu noklausījies, ura pulkvedis tūlīt labvēlīgi pasmaidīja:

«Tā, lūk, vajaga priekšniecību apsveikt! Tu atnāci manī noskūt? Kā tad pie jums sveicina priekšniekus?» viņš vēl apjau­tajās, Šveikam uz krēslu noradīdams.

«Lūk, tā! Bet tad nesaka neviena vārda,» Šveiks parādīja.

«Tas tikai nozīmē, ka jūsu oficieri ir īsti cūkas un pret jums arī izturas cūciski!» Golovatenko īgni atcirta.

«Jā, jā! Taisni tā, jūsu augstlabdzimtība!» Šveiks piekrītoši! pamāja ar galvu. «Tikai mēs viņus nesaucam par cūkām, bet gan par sivēniem. Par cūkām pie mums sauc dāmas.»

Tai brīdī Šveika skats apstājās pie skaistules, kura bija ietīta oficiera mētelī un šķelmīgi viņam uzsmaidīja:

«Vai īstu krievu jaunkundzi vēl nekad neesi redzējis?»

Drošības pēc Šveiks šoreiz atturējās no debatēm. Viņš ātri sagatavoja ziepes un laimīgi noskuva palkavnieku. Pēc tam Golovatenko iebāza roku bikšu kabatā un izvilka no turienes trīsrubļu gabalu:

«Vai divi rubļi tev ir ko izdot?»

«Nav, jūsu augstdzimtība!» meklējās Šveiks pa visām sa­vām kabatām. «Viens rublis gan atradās.» , «Aleksandr Alekscjevič!» iesaucās atkal dāma. «Tu man, balodīt, vakar teici, ka neesot ne kapeikas pie dvēseles, bet nu izrādās, ka ir gan vesels trijnieks. Man taču ir nepieciešami vajadzīgs pūderis, bet tas maksā četrus rubļus. Kāpēc tu, mī­ļais, man tos nedod?»

Palkavnieks palika domīgs. Tad viņš paņēma no Šveika rokas rubli un kopā ar savu trijnieku to pasniedza skaistulei^ laipni atvainodamies frizierim:

«Nu, lūk, es no tevis aizņemos vienu rubli. Man tas bija ne­pieciešams. Nākamajā reizē, kad atnāksi mani noskūt, atdošu, tev visu uzreiz.»

Barakā atgrieziēs, Šveiks tūlīt sāka žēloties biedriem:..

«Nelāga lieta. Pie viņa tur ir kāda skuķe…»

★

Vecais palkavnieks Golovatenko savu darbību rotā iesāka ar labu. Viņš pavēlēja visiem nostāties rindās un tad teica ievērojamu runu: darbā savus ļaudis- vairs nelaidīšot līdz tam laikam, kamēr inženieri nebūšot ar mieru viņiem samaksāt li­kumīgi pienākošās 20 kapeikas dienā. Ja tie nebūšot ar mieru — tad lai strādājot vien paši. Katrā ziņā viņš cīnīšoties par gūs­tekņu interesēm līdz pēdējam dvašas vilcienam un tā, it kā tie būtu viņa paša miesīgi bērni.

Un, savu vārdu turēdams, Golovatenko trīs dienas izsvieda desmitniekus pa durvīm, kad tie ieradās lūgt gūstekņus sa­viem darbiem. Tad atbrauca pats galvenais inženieris, un pal­kavnieks uzsāka ar viņu cīņu visas rotas priekšā.

«Es jums saku — viņi ies strādāt, kaut arī tiem būtu jāno­mirst badā!» kliedza inženieris. «Tādēļ vēl Krievijā ir izdoti .likumi, un tiem pretoties jūs te labāk nemēģiniet!»

«Bet es vēlreiz atkārtoju: darbā neviens vīrs neies, kamēr jūs nebūsiet samaksājuši par visu jau nostrādāto laiku un kamēr negarantēsiet katram drošu samaksu arī par nākošo!» rēca palkavnieks tikpat nikni pretī. «Tādēļ vēl Krievijā ir li­kumi, un tos mēs zinām labāk par jums!»

Draudēdami viens otru apsūdzēt pašā Pēterburgā, viņi tā lamājās līdz pat pusdienai. Gūstekņi pa to laiku mierīgi izlai­dās saulītē un iznīcināja utis.

Nākamajā dienā pār visu sādžu noskanēja Golovatenko uzvaras sauciens:

«Nu, bērni, nauda tagad jums droša! Inženieris — jupis viņu lai parautu! — beidzot deva piekrišanu izmaksāt.»

Tagad darbā iet visiem radās pavisam cita patika. Dienas kļuva jau siltas, lauki nožuva, bērzos brieda brūnāki, sma­gāki pumpuri. Pār jauno dambi priecīgas lidoja dzērves un dūca vācu aeroplāni.

Tūkstošiem zaldātu šai laikā devās uz fronti. Tur viņi gāja jauni, braši, priecīgi, bet atpakaļ tos jau pēc pāris dienām slimus un sakropļotus atveda jaunizgatavotais dzelzceļš. Krie­vu armija drudžaini gatavojās lielam uzbrukumam.

Par to rakstīja pat avīzes, solīdamas saviem lasītājiem drī­zumā sniegt jaunus, ievērojamus notikumus frontē. Nebija arī ilgi vairs jāgaida tas vakars, kad krievu artilērija uzsāka ener­ģisku bombardēšanu, lai sagatavotu kājniekiem ceļu durkļu cīņās.

Viss apvārsnis bija gaišs no raķetēm, sprāgstošām granā­tām un šrapneļiem. Zeme dunēja un drebēja. Šķindēdami iz­bira logu stikli, un visā sādžā neviens vairs negulēja. «Beigas būs tagad Habsburgu monarhijai!» Horžins ierunājās. «Droši vien krievu armija apstāsies tikai pie Vīnes. To viņi-ieņems agrāk kā Berlīni.»

«Sen jau to vajadzēja!» atteica pīkstulis. «Kas cits lai gan izmēž šos mēslus no Austrijas un Vācijas…» Bet tad drīz viņš apdomājās un skumji piemetināja: «Nieki vien tomēr būs… Nekas labs tur neiznāks. Tautām var palīdzēt tikai revolūcija, sacelšanās. Mums pašiem jāsagrauj savu monarhu troņi un jāapvieno valstis brīvu republiku plašā brālībā, kas vairs ne­pazīs carus un apspiešanas.»

Lielgabali dunēja kā pastarā dienā. Visi šai dobjajā rūkoņā klausījās, elpas aizturējuši. Arvien skaidrāk varēja noskārst, ka troksnis tuvojas …

«Biedri, vajadzēs laikam arī mums laisties pa diegu,» pie­vakarē teica Horžins, jau sapakodams savu ceļasomu.

Kanonāde nevienu mirkli neapklusa; tā kļuva arvien spē­cīgāka, tad pēkšņi pavisam izzuda un pēc kāda laika viņu vairs dzirdēja tikai no liela attāluma. Krievi uzbruka. Mareks uztraukts ienāca būdā:

«Biedri, tagad liktenīgi pagriežas vēstures rats. Vai nu tas mūs uzcels virspusē, vai arī paliksim apakšā un tiksim bez žēlastības saberzti. Ko tu par to domā, Sveik?»

Sveiks piecēlās pussēdus, atspieda galvu uz rokām un tad dziļdomīgi ierunājās:

«Es domāju . .. man, biedri, gribētos zināt, vai patiesi viens ezis var otru mīlēt? Vai tad viņiem pašiem nemaz neduras? Kā gan viņi tādos gadījumos izturas?»

«Patiesi apbrīnojams idiots,» iesmējās pīkstulis. «Es do­māju, ka Vācija un mūsu drupu kaudze katrā ziņā …»

«Es arī domāju,» Sveiks neatlaidīgi turpināja, «ka viņiem vajag abiem izciest krietnus dūrienus, bet ko tad tur var citu >darīt, ja mīlestība dabā ir tik nepieciešama?»

Vēlāk, kad Mareks ar pīkstuli vēl ilgi un nopietni ķildojās par centrālo lielvalstu nākamajiem likteņiem, brašais kareivis Sveiks jau gulēja saldā miegā, jo dabas likums viņam bija vislabāk saprotams.