KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Pusstundu vēlāk saņēma pavēli: «Rotai bez kavēšanās mar­šēt kājām uz Budslavu jauna ceļa ierīkošanai. Par apmešanās vietu paziņos vēlāk, kad komandantūrai būs izdevies atrast kādu brīvu sādžu.»

Tai dienā ierēdņiem bija labpaticis godīgi pasūtīt no inten- ■dantūras gūstekņiem maizi, bet, tā kā šīs maizes izdalīšana gājienu aizkavētu vismaz par vienu stundu, tad nolēma tā: «Lauka no vagoniem! Tūlīt jādodas ceļā!» Tad pat Baranovs arī pavēlēja ļaudīm izsniegt darbarīkus, lai katrs nes tos sev līdzi. Izrādījās gan, ka gandrīz pusei gūstekņu nu vairs nebija ne lāpstu, ne cirvju, ne laužņu. Par to kapitans, protams, daudz nerūpējās, bet smiedamies savus ļaudis vēl pamudināja:

«Nekas, bērni! Būs mazāk ceļā ko līdzi nest. Un strādājot varēsiet pamainīties: kamēr vieni rausies, otri atpūtīsies.»

Tā arī notika. Visā četru dienu ilgajā gājienā neviens neiz­rādīja sevišķu gribu nest plecos desmit kilogramus smagās dzelzs lāpstas. Arī vēlāk darba laikā nekad neizcēlās ķildas šo priekšmetu dēļ. Tie, kuriem viņu trūka, parasti teica:

«Mēs te neesam tādēļ, lai strādātu; vislielākais, ko varam darīt, ir — dot jums dažus labus padomus.» — Prom no vil­ciena rota vilkās kā kamieļu karavāna tuksnesī. Marta saule jau lēja savus gaišos starus uz čagano sniegu, zem kura krā­jās dubju paltis. Vaneks jau stacijā paziņoja, ka viņa zābaki esot satrunējuši. Kolīdz rota nokļuva pirmajā pilsētiņā, viņš tūlīt uzrāpās uz sapuvušiem dēļiem, kuri tur izpildīja trotuāra vietu, un zābakus noāvis, izpurināja no tiem slapja sniega pikas.

«Jā, kūst jau,» — Sveiks piemetināja. «Bet, lūk, kas tur aizgāja par varenu skaistulīti! To tev gan vajadzētu drusciņ aptaustīt!»

Vaneks atrūca kaut ko par muļķībām, bet Sveiks turpināja: «Pilsētas sievietes man, brāl, nav pa zobam. Nosmiņķēju- šās un nopūderējušās kā ērmi. Bet, lūk, tāda sādžas brūte — pavisam cita manta! Piemēram, tā pati Duna…»

Un gleznaini viņš sāka attēlot draugam visus piedzīvoju­mus ar Duņu un Natašu pie Trofima sādžā. Tā viņi četras dienas vilkās līdz Budslavai, naktis pavadīdami krievu zaldā­tiem pārpilnās zemnieku būdās. Gāja gūstekņi visu laiku bez pusdienām, bez maizes, tējas un cukura, iztērēdami katrs pa 2 kapeikām dienā no ietaupījumiem, kurus ieguva Vitebskā par sazagtām lietām. Baranovs turpretim priecīgi berzēja rokas: «Dieva vārds, vairāk es nevaru vēlēties! Tagad ir skaidrs, ka visu es varu droši pārdot un naudu iebāzt savā kabatā. Nekā viņi neprasa. Laikam arī nekā negrib…»

Tā viņš Budslavā uz ielas, komandantūras priekšā, teica savai piedzīvotājai un droši iegaja barakā. Gūstekņi jau bija izklīduši miestā uz visām pusēm, lai katrs pats uz savu roku sameklētu visnepieciešamāko pārtiku.

Vietējais komandants nekā vēl nezināja par to, ka viņa rajonā blīvēs ceļu un ka šo darbu veikt atsūtīs Austrijas gūs­tekņus. Viņš telefonēja uz vairākām vietām, bet nekur neda­būja noteiktas atbildes un beidzot plecus vien paraustīja:

«Neviens te nekā nezin. Dariet ar viņiem, ko paši zināt. Vai naudu uzturam jums izsniedza Vitebskā?»

«Jā, divām nedēļām,» atteica Baranovs, un komandants pa­lika manāmi mierīgāks.

«Nu labi, labi! Tad aizvediet viņus uz Viteiku — 20 ver­stis 110 šejienes. Tur pašreiz atrodas Tveras pulka bataljons. Pēc nedēļas tas dosies tālāk. Tur jau tad kaut kā iekārtojie­ties, bet es pa to laiku telegrāfiski pieprasīšu Vitebskai, ko ar viņiem īsti iesākt?»

Kūstošā sniegā vietām līdz ceļgaliem grimdami, nākamā naktī gūstekņi ieradās Vileikā. Bet izrādījās, ka sādža ir pār­pilna krievu zaldātiem, kuri tur no pozīcijām bija ieradušies īsākā atpūtā.

«Te nav pat vietas, kur ābolam nokrist,» teica kāds virs­nieks Baranovam. «Visas telpas, kūtis, šķūņi un piebūves ir pārpildītas ļaudīm. Bet tikai četrpadsmit verstis tālāk atrodas Ostrovku sādža. Jūs, droši vien, gājāt tai cauri. Tur tagad uz­turas tikai dzelzceļnieku rota, un no turienes ir arī daudz tuvāk līdz jūsu darbavietai. Ceļš ir domāts uz rietumiem no Budsla- vas — tieši uz fronti.»

«Nu, bērni, paiesim drusku atpakaļ!» uzsauca Baranovs savai dzīvesprieku pazaudējušajai rotai. «Pēc tam varēsiet veselu nedēļu atpūsties!»

Cauru nakti gūstekņu rindas vilkās atpakaļ uz Ostrovku. Arī šī sādža izrādījās jau aizņemta, bet komandants apsolījās nākamamā rītā savus kareivjus vēl ciešāk saspiest kopā un atbrīvot arī gūstekņiem kādu pažobeli.

«Nu jau tikai līdz brokasta laikam mums vēl laukā jāpa­gaida,» mierināja atkal Baranovs savus ļaudis. «Gan tad būs viss labi.»

Kā atbilde atskanēja sētu laušana, lai drīzāk sakurtu uguns­kuru, pie kura sasildīties. Atbalss šai rīcībai bija sādžas zem­nieku lamas un sievu vaimanas par jaunu nelaimi, ko Dievs tiem atkal atsūtījis.

★

Tai nedēļā, kad vieni apgalvoja, ka Budslavā būšot jābūvē jauns ceļš, bet otri šīs baumas kategoriski noliedza, Baranovs bija lielās rūpēs par savu rotu.

No krievu rotas viņš aizņēmās maizi vienai dienai un sta­cija dabūja kādu sarūsējušu katlu ūdens vārīšanai. Bez tam vēl viņš gūstekņiem parādīja telegrammu, ko piats bija sacerē­jis nosūtīšanai uz Molodečnu, lai no turienes dabūtu kara- lauka virtuvi, kur gatavot īstas pusdienas. Līdz ar šo virtuvi vajadzēja saņemt arī tēju un cukuru:

«Paciešaties tikai vēl drusku, gan visu dabūsiet, kā nākas. Es jau jūs neapzagšu!»

Mareks ar Vaneku kādā zemnieka būdā aizņēma lielāko istabu, kur viņi atklāja savu ambulanci. Turpat otrā pusē sienai šaurākā istabā līdz ar saimnieka dzimtu ievietojās desmit gūs­tekņi. Tur naktīs gulēja cilvēks pie cilvēka tik cieši kopā, ka tiem nevarēja cauri iziet.

Baranovs pret gūstekņiem izturējās draudzīgi un uzmanīgi. Katru dienu viņš apstaigāja visas būdas un paziņoja, ka viņi tur vēl var gulēt mierīgi un bez kādām rūpēm, jo maize vēl nav saņemta un virtuve arī nav atbraukusi. Pie «dakteriem» iegriezdamies, viņš nekad neaizmirsa apjautāties, kādas jaunas slimības ir atkal parādījušās, un vienmēr nobeidza ar brīdinā­jumu no cingas:

«Cinga ir tā visbriesmīgākā slimība,» viņš centās pat abus «speciālistus» pārliecināt. «Tā saēd visu ķermeni tādā mērā, ka muskuli atlobās un nokrīt no kauliem. Viņa visvairāk ceļas no sālītas gaļas pārmērīgas lietošanas, bet tagad intendantū- rā nekā cita nevar dabūt. Tāpēc būs prātīgāk, ka es to pavi­sam neņemšu, lai ļaudis labāk uzglabā savu dārgāko mantu — veselību. Dievs dos, balodīši, drīz arī karš beigsies un jūs visi varēsiet braukt mājās izēsties, kā kuram tīkas.»

Gluži dabīgi, ka tādos apstākļos cirvji un lāpstas arvien vairāk pārgāja zemnieku īpašumā — tiešā apmaiņā pret kar­tupeļiem un maizi. Kad beidzot sādžā parādījās inženieri ar desmitniekiem un aplūkoja strādāšanai nozīmētos gūstekņus, tad izrādījās, ka darbus nevar iesākt attiecīgo instrumentu trū­kuma dēļ.

«Jums taču vajadzēja tos saņemt jau Vitebskā,» apgalvoja galvenais inženieris, bet Baranovs tikai rokas vien noplātīja:

«Bet, lūk, neiedeva! Es pat nezināju, kas rotai te īsti būs jādara.»

Nākamajā dienā konvoji apskraidīja visas būdas, sauk­dami: «Ātrāk, ātrāk pie darba! Citādi būs skandāls! Dievs pa- sarg!»

Uz ielas jau gaidīja Baranovs ar desmitniekiem, kuriem viņš sadalīja savus ļaudis. Vienā rokā viņš turēja piezīmju grāma- tīņu, bet otrā ādas pātagu ar brieža kājai līdzīgu kātu un prie­cīgi sauca: