KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Turklāt ievēro: kolīdz vecākais apakšvirsnieks Golova- tenko dabūs zināt, ka tu neej vairs kroņa darbā, viņš bez žē­lastības pieprasīs sev vismaz rubli dienā no tavas peļņas,» pīkstulis papildināja. «No manis gribēja pat 2 rubļus dienā nopelnīt. Par pretošanos nav ko domāt: tad tūlīt draud nosū­tīt uz dzelzceļu sliedes pārcilāt. Gatavais posts!» viņš īgni nošņaucās uz grīdas.

«Par alumīniju nav liela bēda,» Sveiks optimistiski atteica. «Par to atļaujiet man gādāt. Tagad no frontes ved sabojātus aeroplānus, dažkārt cauras naktis pie stacijas siāv veselas vagonu rindas ar tiem piekrautas. Bet pie aeroplāniem alumī­nija arvienu ir diezgan daudz. Vajag tikai pievākt…»

Horžins kļuva uzmanīgs. Acis viņam iegailējās:

«Tas tik būtu numurs! Nudien, labi izdomāts!»

«Ja noķers, protams, krietni iepērs,» piemetināja atkal pīk­stulis. «Bet vairāk kā es par savu baronesi dabūju, jums arī tagad nenovēlu!»

Izkausēto masu Horžins ātri ielēja jau sagatavotā forma un sāka priecīgi fantazēt:

«Cik lieliski būtu, ja tagad mums izdotos sadabūt kaut vienu pašu kilo alumīnija! Daudzas prostitūtas man jau vai­rākas nedēļas atpakaļ ir pasūtījušas labus gredzenus. Zeņa paņemtu veselu duci, Oļena arī, Ņusja — tā jaunā pie līkkā­jainā žīda, tad Lida, Liza, Katja, Zina, Saša, Frosja, un velns zin, kā viņas visas te satic! Pasūtījumu ir milzums…»

«Tas jau gandrīz viss pareizticīgo kalendārs tev būs kopā!» jokodams piemetināja skroderis, bet Horžins viņam atbildēja gluži nopietni:

«Būtu tu tik daudz visādas alas izložņājis kā es, tad arī tev būtu savs kalendārs. Tas viegli vis nenākas. Gredzenus, viņas izdala krievu oficieriem par piemiņu, lai katrs atcerētos, ka dāvinātāja mīl tikai viņu un lai tas laimīgi pārnāktu atkal mājās. Un tev vajadzētu gan redzēt — cik lieli ēzeļi ir šie krievu oficieri!»

Tad viņš īgni nospļāvās un jautājoši paskatījās uz Sveiku. Viss Horžina stāvs vaicāja: ko un kā darīt?

«Gluži vienkārši,» Sveiks mierīgi skaidroja tālāk. «Vakarā es aiziešu uz staciju un izpētīšu tur apstākļus. Naktī tad varē­sim pamēģināt kaut ko jau iesākt. Kas var ar mums notikt? «Palīdzi pats, gan Dievs tad arī palīdzēs,» tā vienmēr teica mana vecmāmuļa, un tas taču arī tev, Horžin, ir gluži labi zināms, ka «bez Dieva ziņas ne mats no galvas nevar no­krist» — tā reiz teica ksendzs, kad jumiķis bija nogāzies no baznīcas jumta.»

Horžins vēlreiz pētoši apskatīja savu jauno kompanjonu, bet pīkstulis izlikās tā, it kā viņam gar visu šo uzņēmumu ne­būtu nekādas daļas, un savā nodabā svilpoja dziesmiņu:

Baruka, mana skaistulīte …

Kad metās jau tumšs, Sveiks, ne vārda neteicis, pamāja Horžinam ar galvu. Tas tūlīt paņēma maisu un izgāja sētā,, tur aicinātājs viņu jau gaidīja.

«Nu, kas ir? Vai šodien ved?» pa ceļam viņš jautāja Svei­kam, kurš arī šoreiz bija tik noslēpumains, ka vairāk ar žes­tiem, mazāk ar vārdiem deva manīt savu pētījumu rezultātus:

«Jā, jā. Ir vairāki vagoni . ..»

Uzmanīgi viņi apskatīja vilcienu. Atskaitot mašīnistu un krāsnkuri uz lokomotīves, visapkārt nevarēja manīt nevienas dzīvas dvēseles. Klusu viņi atgriezās pie platformu vagoniem, uz kuriem sakrautas atradās dažādas aeroplānu daļas. Tikpat klusi un uzmanīgi abi uzlīda uz platformām un sālfa ar rokām aptaustīt tur novietotos priekšmetus, cenzdamies izpētīt, no kāda metala kurais gabais izliets.

«Bet šitie taču ir gluži jauni aeroplāni!» bailīgi iečukstējās Horžins, laimīgi izskrūvējis kādu alumīnija daļu.

«Kas par to?» tapat čukstus brīnījās Sveiks. «Ja mēs tos .nesasitīsim, sasitīs vācieši. Iznākums būs viens un tas pats.»

Ar papēža spērienu viņš atsita vēl kādu metāla lējumu. 'Tai paša brīdī no blakus platformas kāds apspiesta balsī iesau­cas:

«Surp nelien; te ir jau aizņemts! Tur tālāk, lūk, ir vēl tāds pats brīvs vagons.»

Horžins sastinga no pārsteiguma. Uz katras platformas tur ; kāds jau klusībā strādāja: atskruvēja, lauza un atsita ar āmu­riem rokās. Bet kāds zellis, kam pūsma īss jau bija pilns, vēl citus pamudināja:

«Pasteidzieties, ieraujiet ātrāk! Vilciens drīz aizies. Ir gan tie krievi apbrīnojami muļķi: kā nu var tādas lietas atstāt bez kādas apsardzības?»

Pilns patiesa īgnuma par šādu neprātīgu rīcību, viņš veikli uzsvieda savu maisu plecos un pazuda nakts tumsā. Citi vil­ciena aplasītāji tam sekoja.

Kad otrā rītā pīkstulis ieraudzīja bagāto laupījumu un dabūja zināt, ka viss tas iegūts no jauniem aeroplāniern, viņš svarīgi teica:

«Lūk, tā ir īsta kara sabotāža: tā vajag iznīcināt ienaid­nieka karamateriālu!»

Tad pat viņš sāka jo plaši izskaidrot savu prctkara teoriju, pēc kuras rīkojoties, vajagot nozagt visu valsts mantu. Tāpēc arī krievi karā nekad nevarēšot uzvarēt.

«Protams, ka viņi neuzvarēs,» piemetināja Sveiks. «Bet tad neuzvarēs arī neviens cits, jo zog jau visi un visur. Mūsu sla­venajā pulkā, piemēram, dienēja kāds kaprālis, kas sūtīja uz mājām veļu, zābakus, autus un visu citu, kas tikai gadījās pa rokai. Kādreiz es.viņam vaicāju: «Kāpēc tu zodz?» Bet viņš droši un skaidri man atbildēja: «Tāpēc, ka Austrija ir satru­nējusi valsts un tai neglābjami jāiet bojā!» Pēc tam es iekrāvu viņam vienu reizi pa ģīmi, jo arī man tas kaprālis bija noza­dzis kājusaites.»

Pēc šīs sarunas visi trīs biedri mierīgi sēdēja Mozus Glīta aizslēgtajā istabā un strādāja. Sis Gūts atklāti pārdeva tēju, bulkas un dažādus saldumus, bet slepeni pirka visu, kas vien pagadījās pērkams. Protams — par puscenu. Tagad viņa is­tabā reizē ar šujmašīnas troksni dziedāja arī divas vīles un retumis iežvadzējās vara stieple, ar kuru gredzenus aptīrīja.

Tā tas turpinājās veselu nedēļu, bet sestdienā Horžins teica:

«Šodien mēs nestrādāsim. Iesim nu pārdot!»

Viņi savāca kopā visas nedēļas ražu, samauca gredzenus uz stieples ūn devās uz pilsētu. Mīlas iela Horžins iegriezās kādā bodelē un sāka tur iztaujāt žīdu:

«Vai Liza šodien mājas? Viena! Ieiet pie viņas var?»

«Vēl guļ,» atņurdēja žīds. «Bet ej vien iekšā!»

Veca dzelzs gultiņā, pustumšā ala, kur netīrumu smaka sajaucās ar pūdera un odekolona smaržām, gulēja jau krietni noziedējusi skaistule, kuras vecumu neviens īsti nevarēja no­teikt. Kad durvis iečīkstējās, viņa pavēra acis un miegaini teica:

«Ahā, austrieši! Un divi uzreiz! Vai nauda ir?»

«Mēs gredzenus atnesām, madam!» atteica Horžins, zemu paklanīdamies.

Dāma kļuva uzmanīgāka. No biezās, netīrās segas viņa izbāza kailas kajas un nolaida tās uz grīdas. Tad atmeta segu pavisam nost un, palikdama tikai kreklā sēžot, turpināja:

«Atvainojiet, es negaidīju tik retus viesus. Radiet šurp gre­dzenus! Vai ir glīti? Cik maksā gabalā? Nu, nu, dod tikai šurp!» viņa uzsmaidīja Sveikam, 'kas vēl lāga nezināja: dot vai nedot?

«No jums, madam, mēs ņemsim tikai pa pusrublim,» Hor­žins atteica, atkal jo zemu paklanīdamies. Bet Liza, gredzenu pirkstos viļādama, tikai apātiski nožāvājās:

«Dārgais draudziņ! Ja par četrdesmit kapeikām gabalā būs, tad desmit paņemšu. Citi austrieši jau tagad bez kaulēšanās par tādu cenu pārdod.»

Sveiks piekrītoši pamāja ar galvu. Horžins noskaitīja gre­dzenus, un skaistule rotaļa dāmās tos uzsvieda sev uz ceļiem. Tad viņa koķeti paskatījās uz abiem tirgotājiem un nepārpro­tami teica: