KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Jo tālāk, jo ātrāk soļoja Boikovs gar miegaino gūstekņu rindām, tos arvien paviršak uzlūkodams. Pēdējā rindā viņš apstājās pie kāda slimnieka ar ļoti sapampušu seju, ap to bija apsiets slapjš dvielis. Sis nožēlojamais gūsteknis stāvēja kā ērms kapitana priekša, ar vienu roku turēdams zemē šļūko- šās bikses, ar otru uz augšu balstīdams pats savu zodu.

«Kas tev kaiš? Zobi sāp?» līdzcietīgi iejautājās Boikovs.

Slimais apstiprinoši pamāja ar galvu un parādīja ar pirkstu mutē. Kapitans turpināja:

«Vai stipri sāp? Man arī ir gadījies. Pie daktera biji?»

Dvielī iesietā galva atkal taisīja piekrītošu mājienu, un viss viņas stāvs bezspēcīgi sakumpa uz priekšu. Boikovs piesauca vada komandieri:

«Sarkanajā Krustā mums ir zobu ambulance. Tur dakteris Dāvids Karpovičs gādā par slimajiem. Lai šis gūsteknis grie­žas tieši pie viņa un saka, ka es to esmu sūtījis.»

Un, nelaimīgajam uz pleca draudzīgi uzsizdams, viņš tē­višķi nobeidza:

«Nu, ej tagad tūlīt gulēt. Līdz rītam jau vēl izturēsi. Tad dakteris tevi pamatīgi apskatīs un slimos zobus aizplombēs.»

Slimnieks grīļodamies līda atpakaļ uz nārām. Divi citi, viņu zem padusēm atbalstīdami, nogūlās tam blakus. Kad kapitans bija jau izgājis un vada komandieris atkal aizvēris āra dur­vis, pīkstošā balss ieskanējas slimajam gluži blakus:

«Paliec vēl guļot. Kas zin, viņš var atgriezties. Tādiem nekad nevar ticēt.»

«Bet es taču esmu viscaur slapjš. Jā, nudien slapjš!» ievai­dējās dīvainais zobu slimnieks. «Man jau likās, ka nupat, nu­pat viņš mani pazīs un notvers. Oh, tās bailes! Horžin, cik par visu šo mundieri man žīds dos? Mozešatn, kam tā sarkan­mataina skuķe, tam gan es nepārdošu. Viņam ir slikts alus.»

«Par šito var droši prasīt 50 rubļus!» atteica pīkstošā balss. «Cepure ir vēl tikpat kā nelietota, bet par jaunu tagad visur prasa vismaz 150 rubļu. Tas kapitans rīt pat sev sazags vis­maz duci tādu vietā. Citu man jau šodien izdevās laimīgi aiz­laist un piedevām vēl pudeli samogonkas iegūt. Nudien lai- mīgi gadījās, ka mēs tik ātri sastapāmies. Bet tagad, Sveik, izmet korķus no mutes. Tu varēsi vēlreiz ar mums īsti pava­kariņot un iedzert.»

Tagad cilvēks, kam tik ļoti sāpēja zobi, iebaza sev mutē divus pirkstus un no turienes izvilka četrus korķus. Viņa seja tūlīt pieņēma normālu izskatu.

«Dvieļus gan pagaidam vēl atstaj ap galvu.» viņu vēl pamācīja pīkstulis. «Kāds velns lai sazin: ja vēlreiz kapitans te iedrāžas, tad korķus gan pagūsi laikā ierīt. Bet tagad ņem desu un pudeli droši rokā.»

Pēc kāda laika, kad visi jau bija apklusuši un nomodā vēl turējās tikai kaislīgākie karšu spēlmaņi, Horžins jau de­joja pa nārām ar samogonkas pudeli rokā, pīkstulis vēl gar­šīgi ēda desas atliekas, bet dažus naktsputnus, kuri paslepus iemanījās pa durvīm, atgriezdamies no vēlām gaitām, Sveiks apsveica ar dziesmu:

Ak, cik ie Viiebskā lieliski tik Vīnes pilsoņiem dzīvot! Dzert un dziedāt te neapnīk, Slimos no soda mēdz brīvot!

«Draugi, es tomēr rit došos tieši pie daktera!» viņš beidzot svinīgi paziņoja, un tad no visām pusēm to sāka apsaukt miegainas balsis:

«Mierā! Paliec klusu! Viņš laikam nemitēsies, kamēr tam aiztaisīsim muti!»

«Nudien, es iešu pie zobārsta! Ko jūs man varat padarīt? Pats kapitans tā vēlas! Man ieliks zelta zobus. Jo mūsu kapi­tans Sveiku mīl. Nudien, vairāk kā jūs visus kopā!»

Nākamā rītā, kad par visu notikušo izstāstīja Vanekam un Marekam, pirmais palika ļoti domīgs: «Tagad Sveiks ne­drīkst vairs darbā iet,» viņš teica. «Ja Boikovs pazītu,-tad gals klāt! Ilgi viņš vēl meklēs. Pēc dabas šis kapitans ir īsts cūka. Visur viņš iejaucas, bet pats itin nekā nesaprot. Pat medicīnas lietas tam nedod miera. Aptieķnieku viņš mēģinājis pierunāt, lai tas vairs neizsniegtu man tīru spirtu, jo kompresēm varot pielietot arī denaturēto. Vai tiešām man tāda nejēgas dēļ būs jādzer tēja ar kaut kādu veselībai kaitīgu surogātu?»

Neviens iebildumus necēla, un Vaneks, Sveiku uz nārām norīkodams, vēl piebilda:

«Tagad tu esi slims, un ar to pietiek. Ja krievu ārsts neno­ticēs, es tev pierakstīšu holeru, tīfu vai Indijas mēri. Bet, lai Boikovs nepazītu — drošs kas drošs! — uz sejas es tev izkrā­sošu melnās bakas. Tā slimība te pilsētā nekad nemitēsies. Lai viņi ar mani vis labak neiesāk; tik viegli tas nebūs,» vel drau­doši viņš beigās piemetināja.

Vaneka dvaša pie tam Sveikam uzlaida tik nepatīkamu smaku, ka viņš neizturēja un ierunājās:

«Tev laikam uzpūties vēders? Ož akurāt pēc spirta kompre­sēm. Tās tu laikam pielieto no iekšpuses?»

«Tev patlaban tādas nekāda labuma nedotu,» atbildēja Vaneks un uzsauca Marekam: «Lūdzu, kolēģi, izmēriet slim­niekam temperatūru! Tā diagnozes uzstādīšanai ir visnepie­ciešamākais paņēmiens. Pasteidzieties!»

Brašais kareivis Sveiks gulēja uz maisa, kurā atradās pāris salmu, laipnām acīm raudzījās uz «dakteri» Mareku baltā halātā, un, kad tas saņēma viņa roku savējā, it kā pulsu skai­tīdams, Sveiks paslepus čukstēja:

«Aizej pie Horžina un pasaki, lai viņš man vakarā nopērk desu un atnes paris pudeles alus, jo es tagad esmu slims un ārsts man ir pavēlējis alu iedzert. Es jau visu tikai ar mēru. Ne tā, kā tas ogļracis Vodražka no Kladnas, kas bija nelabo­jams žūpa un alu dzēra tikai no divlitru trūzēm. Kādreiz, kad viņam tā bija samocīts vēders, ārsts aizliedza alu dzert, bet šis saka: «Ne par kādu naudu pasaulē es negribētu no ;alus atteikties. Es esmu ar mieru rīt iekšā visas jūsu zāles, gulēt vai dancot — kā vēlaties ■— bet bez alus tā lieta nekādā gadī­jumā neiet! Ja jūs man neatļausiet kaut vienu krūzi dienā, tad rīt pat ņemšu un pakāršos visiem par spīti!» Ārsts, protams, iežēlojās arī un saka: «Ja jau nemaz nevarat, tad dzerat arī; tikui ne lāsi vairāk par puslitru dienā!» Bet Vodražka no dak­tera iet taisni uz «Rohanas» krodziņu, kur saimnieks viņam jau vecs paziņa. Nemaz neprasīdams, tas ielej tūlīt viesim divus litrus. Vodražka saķer gan šo aiz rokas un saka: «Pa­klau, es esmu slims; man tagad atļauts dzert tikai puslitru,» bet krodzinieks jau nav nekāds muļķis. Nelauzoties viņš pielej arī vienu puslitru, kolīdz Vodražka izdzēris — lej otru, trešo, ceturto un tā turpat līdz apaļam simtam. Tad Vodražka sa­maksā par visu kopā un smaidīdams saka: «Nudien, tie ārsti nemaz nav tik lieli nejēgas, kādi viņi izliekas, kad ar sli­majiem sāk runāt. Nekad vēl man nav bijis tik patīkami dzert, kā taisni šodien. Tas, droši vien, tādēļ, ka dzeru akurāt pēc ārsta pavēles un noteikumiem.» Kopš tā laika «Rohanas» saimnieks vienmēr galda cēla veselas trīsdesmit puslitra krū­zes uzreiz un Vodražka visiem teica: «Ejiet pie mana daktera; tas tik ir cilvēks, kas zin, ka īsti jādzer.»

Reiz slimnīcā gluži negaidot ieradās krievu ārsts. Viņš god­

bijīgi apsveicinājās ar saviem austriešu kolēģiem un tad norū­pējies jautāja:

«Sakiet, vai daudz jums tagad slimo? Vai pagadās arī smagi saslimušie? Jau divas nedēļas es neesmu no jums saņē­mis nekādas ziņas par slimības gaitu un rotas veselības stā­vokli.»

«Ak, Dāvid Karpovič, mums patreiz ļoti daudz darba!» sū­dzējās Vaneks, Marekam ar acīm pamezdams. «Šausmīgs darbs! Un slimību gadījumi viens par otru smagāki. Laime vēl, ka mums te nav operāciju zāles. Tad sarastos tik daudz operējamo, ka aiz pārpūlēšanās mēs paši varētu nobeigties. Tagad tos, kuriem nepieciešamas operācijas, es nosūtu uz pil­sētas slimnīcu un te paturu tikai ar iekšējām slimībām.»