KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Cilvēki vienmēr ir atkarīgi no daudz un dažādiem apstāk­ļiem, un nekas īstenībā nav tik nepastāvīgs, kā viņu morāle.

★

Darbs noliktavās, ko izpildīt vajadzēja Sveikam, Horžinam un pīkstulim, nebija nekāds sarežģītais: pie noliktavām pie­brauca vilciens pēc vilciena un viņu saturu sadalīja un novie­toja atsevišķos pakhaužos, pēc tam vagonus atkal piekrāva ar citu materiālu, un tie ripoja tālāk — taisni uz fronti.

Tātad viss, ko pagaidām novietoja šais noliktavās, nepār­protami bija nolemts iznīcināšanai, un tāpēc jau pirmā dienā cukura izkrāvēji neuzskatīja par noziegumu izgriezt maisos pa caurumam un piepildīt savas kabatas ar cukura graudiem līdz malām. Gluži to pašu darīja arī konservu izkrāvēji, veļas šķi­rotāji un citi. Vaikarā barakā iesākās īsts tirgus savstarpējai preču apmaiņai, bet tie, kuri bija drošāki, ar zagtajām mantām devās tieši uz žīdu kvartālu izdevīgāk patirgoties un skaidrā naudā iedzīvoties.

Apetīte ar katru dienu pieauga. Zīdiem pagrabos bez krievu vodkas un loti slikta vīna bija paslēpts arī alus — labs, gar­šīgs melnais alus, kuru čehi cienīja par visu vairāk, lai gan neviens īsti nevarēja pateikt, no kā šī sula bija sabrūvēta. Drīz vien tiem, kuri kaut vienu dienu gribēja padzīvot jautri un ba­gāti, vajadzēja zagt kreklus un bikses veseliem dučiem. Vis­pār — zaga visi un uz velna paraušanu!

Ģenerāļa Ceredņikova patriotiskās runas zagļus vēl vairāk pamudināja, līdamas kā eļļa uz uguns. Neuzticīgais kapitans Baikovs ierīkoja kratīšanas pie ieejām barakās un izejām no noliktavām. Feldfēbeli tur katru gūstekni pamatīgi apčamdīja un, ja vien ko aizdomīgu atrada — vainīgo sita pa ģīmi un spārdīja ar kājām pēc sirds patikšanas. Vienu laiku arī likās, ka šis līdzeklis būs pacēlis un atsvaidzinājis gūstekņu morāli, tā attālinot katastrofu.

Bet trūkums nav bez savas atjautības. Drīz vien atradās vairāki tādi uzņēmīgi darbinieki, kas rītos noliktavās ieradās pliki — tikai šineļos ietinušies, bet pusdienās barakās atgrie­zās jaunos, glītos mundieros un svaigā veļā. Pēc pusdienas tie atkal izģērbās, un ik vakarus viņiem bija divi pāri jaunu mun­dieru un veļas, ko pārdot žīdiem. So metodi vēl papildināja tādā kārtā, ka mazākie un tievākie savilkās pa 2—3 veļas kom­plektiem uzreiz mugurā, uz tiem vēl uzģērba pāris mundierus un tā laimīgi tika garām feldfēbeļu kontrolei.

Zagšanas epidēmija pārņēma arī Sveiku. Darbā viņš tagad jau gāja puskails, tāpat kā citi gudrinieki, un atgriezās ar 4— 5 pāriem veļas, kuru pēcāk apmainīja pret alu. Bet vadzis lūza jau otrās nedējas sākumā. Kapitans Boikovs bija pamanī­jis, ka noliktavās trūkst daudz vairāk par viņa paša nozagto daļu, un tūlīt kratīšanu viņš lika izdarīt vēl pamatīgāk. Tā vien­reiz viņš konservu strādniekus izlaida bez kādas pārmeklēša- 4 nas, bet veļas grupu pilnā sastāvā lika ievest koridorā. Tur viņš krievu zaldātiem deva īsu pavēli:

«Atnesiet šurp trīs solus!»

Solus atnesa. Kapitans pasmaidīja un teica feldfēbelim:

«Tev kancelejā ir krietnas rīkstes. Atnes tās arī.»

Feldfēbelis aizskrēja un pēc pāris minūtēm jau atgriezās ar svaigu rīkšu bunti padusē. Kapitans pats atraisīja saiti, uzlika uz katra sola pa rīkstei un tad tāpat smaidīdams griezās pie gūstekņiem:

«Nu, balodīši, tagad izģērbjaties. Katram kārtīgam zaldā­tam ir mugurā tikai viens mundieris un viens komplekts veļas. Ar to pilnīgi pietiek, lai utis varētu ērti jūs skrubināt. Bet katrs no jums, pie kā tagad atradīsim vairāk mundieru un veļas — ir zaglis, un tam tepat uzskaitīsim pa piecdesmit sitieniem, lai uz priekšu labāk atcerētos priekšniecības pavēles.»

Gūstekņi nelabprāt izģērbās, gausi novilkdami kreklu pēc krekla. Tikai trijiem izdevās novilkt 2—4 kreklus uzreiz. Ka­pitans Boikovs šo procedūru uzmanīgi novēroja un tad koman­dēja tālāk:

«Nu, tagad novelciet arī zābakus, nolaižat bikses un atdo­diet zagtās apakšbikses!»

Viņš sāka staigāt no viena pie otra, aptaustīja viņiem- stil­bus, lai pats pārliecinātos, cik kārtas drēbju tur virsū, un tur­klāt stīvākos arī pamudināja:

«Velc nu, velc droši nost! Auksti jau tev nebūs!. . .»

Drīz vien trīsdesmit Ādami — no aukstuma un bailēm kaili — drebēja viņa priekšā. Kapitans kaut ko pačukstēja feldfēbe­lim ausī. Tas aizsteidzās un atveda astoņus brašus krievu zal­dātus, kuri līdz sev atnesa vēl ceturto solu.

«Tagad pa divi uz katra sola! Nu ātrāk, bērni! Mums visiem jāsteidzas uz pusdienām!» atkal komandēja Boikovs.

«Nāciet nu, nāciet, draudziņi! Guļaties labāk bez pretoša­nās. Kā priekšniecība grib, tā jādara,» mudināja pērienam no­lemtos arī krievu zaldāti. Viņi noguldīja šķērsām pār soliem katru grēcinieku ar galvu uz savu pusi un apakšā sasēja tiem kājas ar rokām kopa, lai perot neaizbēgtu. Kapitans izdalīja rīkstes un komandēja:

«Krietni sist! Katrs, kas niekosies, pats dabūs piecdesmit. Nu tagad — viens, divi, trīs!…»

Rīkstes nošvīkstēja gaisā un, asi šņākdamas, atsitās pret mocekļu kailajām vietām, bet sārtais un smaidošais kapitans sparīgi skaitīja tālāk:

«Četri —■ pieci — seši — septiņi — astoņi — deviņi! Vēl­reiz! Nu pagaidām pietiks! Vai vēl zagsiet, balodīši?»

«Nekad vairs, jusu augstdzimtība!» atskanēja vairākas balsis reizē.

«Vai labāk palika? Bet nekaitēs vēl drusku, lai ilgāk atmi­ņā paliek,» kapitans smaidīja.

" Viņš vēlreiz noskaitīja līdz desmit un tad lika apģērbties. Pēc tam pie soliem pieveda un piesēja nākamo partiju gūstekņu un tāpat katram uzskaitīja pa divdesmit līdz ar kapitana attie­cīgām pamācībām. Kad šie peramie bija jau līdz ādai izģērbti, Boikovs viņiem teica:

«Barakās jūs izstāstiet visiem saviem biedriem, kā es jūs te sodu. Parādiet tikai viņiem savus svītrainos dibenus. No­šaut jūs negribu, striķus arī nav vērts kāršanai patērēt, bet, kad vēl reizi kādu no jums pieķeršu zādzībās, tad pēriens būs vismaz trīskārt smagāks. No katra es iztaisīšu kotleti! Darbā šodien varat arī vairāk nenākt: palieciet labāk līdz vakaram sniegā un pārdomājiet, kā iet, kad grib Krieviju apzagt.»

Akurāt tajā dienā Sveikam gadījās nelaime. Viņš strādāja tajā grupā, kas izkrāva ādas. Sai darbā mūsu brašajam ka­reivim izdevās no kāda gabala nogriezt taisni itik daudz, cik bija vajadzīgs viņa zābaku pazolēšanai, bet to pamanīja feld­fēbelis un Sveiku aizturēja. Iznākums bija tāds, ka uz pusdie­nām viņš nokļuva pie krievu zaldātiem.un savā barakā ar citiem biedriem sazināties netika. Kamēr pēcpusdienā viņa grupa strā­dāja noliktavās pie mundieriem, Sveiks centīgi palīdzēja feld­fēbelim pārvietot veļas kastes un par pērienu tādēļ arī nekā nezināja līdz pašam vakaram. Kolīdz pievakarē feldfēbelis da­žas minūtes izgāja pats savās darīšanās, Sveiks veikli sev mu­gurā uzrāva trīs kreklus un aiz katra zābaka stilba vēl aizbāza pa pārim autu. Pēc tam viņš atkal centīgi turpināja darbu, ar nepacietību gaidīdams zvanu, kas vēstīs atgriešanos barakā. Beidzot šis zvans arī atskanēja, un tūlīt gūstekņi izskrēja sētā, lai 'stātos tur rindās. Tur priekšā jau stāvēja kapitans, un, ar roku uz koridoru norādīdams, viņš skaļi komandēja: «Atpakaļ koridorā! Tur visiem izģērbties!»

Šineļus un mundierus novilka ātri un veikli.

«Bet tagad izvelkat kreklus. Vai katram tikai viens ir mu­gurā? Un apakšbikses arī tikai vienas?»