KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Paviljona priekšā pie lielām vecu lupatu un cauru zābaku gubām stāvēja krievu zaldēti slēgtās rindas ar feldfēbeli Pjot- ru Osipoviču vidū. Viņš norādīja zaldātiem, ko kuram gūstek­nim izsniegt un vispār rūpējās par kārtību.

«Cepuri!» viņš kliedza, «Ei, šo cepuri dod tam tur! Ko? Viņam nav zābaku? Nekas par to. Dod vien cepuri, gan pietiks! Nu, ātrāk! Vai tad tu nemaz nedzirdi, aitasgalva tāds!»

Tā baskājaino gūstekni apbalvoja ar cepuri un tūlīt izgrūda n - ) ķēdes laukā — prom uz baraku. Tai pašā laikā par jaunu atskanēja feldfēbeļa pērkondimdošā balss:

«Dieva dēļ, kā es jums saku, tā darāt — un ne vārda vai­rāk! Ja es pavēlēju dot autus — ņemat! Kāpēc jums vajadzīgas bikses un, vai ta ir mana vaina, ka bikšu jums vairs nav kājas? Ņem autus un vācies prom! Nudien, viņi mani te pavisam no­mocīs! Es pavēlu izsniegt zābakus, bet viņš pieprasa kreklu! Neraizējieties par tādiem niekiem: Krievijā jūs dzīvosiet kā Dieva ausī, jo priekšniecība jau par jums visur rūpējas!»

Gūstekņu apgādāšanā pielietoja gluži to pašu metodi, ko sen jau sajuta frontē. Amunīcijas vietā tur bieži vien atveda sienu; siena vietā saņēma — zābakus; zābaku vietā kājnieku daļām sūtīja lielgabalu lādiņus, bet lielgabalnieku granātu vie­ta viskarstākās kaujās dažkārt saņēma veselus vezumus veļas.

Slavenais feldfēbelis sāka tik vareni kliegt, ka gūstekņi drīz. vien vairs nemaz nepacēla no zemes viņiem pamestās lietas un steidzās jo ātrāk tām garām. Zābaku un lupatu kaudzes, vairs nekritās, un, kad līdz tām nokļuva arī Mareks ar Sveiki^, feldfēbelis deva pavēli:

«Vienam zābakus, bet otram kreklu. Ātrāk! Marš!»

Viens krievu zaldāts iesvieda Sveikam rokās zābakus, otrs; Marekam uzmeta netīru, nedezinficētu kreklu, tad piesteidzās, feldfēbelis un sauca:

«Apmainieties, es tā nemaz nedomāju. Kreklu dabūsi tu,, bet zābaki jāsaņem tam otram. Dievs augstais, te jau var cilvēks prātu zaudēt ar šiem austriešu plikadīdām! Vācieties ātrāk, prom un manās acīs vairs nerādieties!»

«Ar viņu velti debatēt,» teica Sveiks, barakā savu jaun­iegūto kreklu tuvāk aplūkodams. «Es viņu izmazgāšu un uz tirgus dabūšu trīsdesmit kapeikas, bet tu par zābakiem vari, droši prasīt divus rubļus.»

Līdz vēlam vakaram gūstekņi sēdēja barakā, no kuras ne­vienu laukā neizlaida. Tad viņus saskaitīja pa četri, nostādīja- garā rindā un veda uz vokzāli, kur priekšā jau gaidīja no.- lopu vagoniem sastādīts speciāls vilciens.

Gar šo vilcienu nemierīgs staigāja fon Klagens, sita ar pletni pa savu zābaku stilbiem un vērīgi skatījās katram gūs­teknim sejā …

Jau ceturto reizi viņus visus saskaitīja vakara krēslā, un tad zaldāti ar šauteņu rezgaļiem sāka dzīt vagonos iekšā. Tik­ko gūstekņi tur bija apsēdušies, kad lokomotīve iesvilpās un vilciens sāka braukt. Sai brīdī kāds no āra vēl steidzīgi atrāva viena vagona durvis, veikli ielēca iekšā un pakrita turpat pie čuguna krāsniņas uz grīdas.

«Kas tas? Ko tas nozīmē? Kas noticis?» apkārt atskanēja izbrīna un nesaprašanas pilnas balsis. Ielēcējs, no sāpēm un aukstuma satraukts, atsaucās smalki pīkstošā balsī:

«Biedri, tas esmu es! Novēroju, kurā vagonā jūs iesēžaties. Visu laiku slēpos pilsētā. Bet vakar dabūju zināt, ka miers no­slēgts un jūs braucat mājup. Jau naktī atnācu uz staciju un jūs gaidīju. Ak, biedri, cik ļoti es baidījos, ka aizbrauksiet bez manis. Ko gan es viens pats iesāktu Oinskā? Laime te mani, Sveik, bija galīgi atstājusi. …»

Kļūmīgais skroderis dziļi nopūtās un tad sāka palēnām rāp­ties uz nārām. Sveiks pasniedza viņam roku pretī un pavisam labsirdīgi ierunājās:

«Nu sveiks, sveiks! Te bija pats Klagens un tevi meklēja. Gribēja laikam pa godam atvadīties.»

«Es viņu redzēju. Oi, ja tam būtu izdevies mani notvert un apstrādāt! Bet nu reiz būs beigas visām mocībām: pēc ne­dēļām trim jau atrādīsimies mājās, katrs savā gultā.»

Vilciens jau drebēdams un klabēdams drāzās uz priekšu. Pustumšā vagonā dega viena pati slikti mirgojoša svece. Visi jau sen gulēja, — tikai pīkstulis vēl nevarēja beigt Sveikam pamatīgi izstāstīt visus savus raibos piedzīvojumus šai īsajā laikā. Sveiks savukārt attēloja pēdējo dienu notikumus fon Kla­gena namā, un, kad draugs likās no.guris, viņš atdeva tam savu vietu uz nārām, bet pats nosēdās yagona vidū pie krāsniņas, lai tai neļautu izdzist līdz pat nākamajam rītam.

Apkārt laukā pletās tumša, balta un bezgala plaša Sibīrijas

nakts. Vilciens pilnos joņos traucās uz priekšu.

*

Pēc desmit dienām viņi iebrauca Vitebskā. Tālumā dārdēja lielgabalu smagie šāvieni. No rīta, kad ārā bija vēl gluži tumšs, atvērās vagona durvis un kāda rupja balss pavēloši kliedza:

«Ei, ceļas augšā! Iesiet darbā!»

Nekad vēl kari nav sākti zemisku, necildenu iemeslu dēļ. Vēl nekad nav bijis uzbrucēju un laupītāju armiju. Katra valsts sakās karojam tikai tādēļ, ka kāda cita valsts tai netaisni uz­brukusi, aizskārusi viņas svētās tiesības, kas nu ar ieročiem rokās jāaizstāv visiem uzticīgiem savas tēvijas dēliem. Tā lielā Eiropas kara sākumā Austrijai esot uzbrukusi Serbija, Vācijai — Beļģija, Beļģijai savukārt — Austrija u. t. t. Visas

valstis un valdības, savas armijas iznīcināšanai sūtīdamas, tei­cās to darot tikai taisnības un tiesību aizstāvēšanās labā, cilvē­cības un progresa labā. So pašu liekulības masku uzlika uz sa­vas sejas Bulgārija, kad tā karā pievienojās centrālajām val­stīju un Rumānijai, kad tā nostājās Sabiedroto valstu pusē.

Par tautu pašnoteikšanos un brīvību teicās karojam pat cara Krievija, kurā ne poļi, ne latvieši, ne kaukāzieši neuzdroši­nājās pat iepīkstēties par patstāvību. Par to pašu tautu pašnoteikšanās brīvību cīnījās Austrija, kurā čehi, ungāri un slovāki bija nolemti nacionālai iznicināšanai. P;a to pašu karoja pat Vācija, kura vispriekšzīmīgākajām metodēm žņaudza un centās iznīcināt savus Poznaņas poļus; arī Anglija, kuras dzelzs zābaks gulēja uz Īrijas un koloniju krūtīm. Tā visas šīs lielās valstis devās augsti cildenā cīņā par mazo tautu brīvību un labklājību.

Jēdzienu sajukums no visa tā iznāca vēl raibāks nekā savā laika pie vecā Bābeles torņa celšanas. Vācija nostājās par Eiropas kultūras sargāšanu. Krievija gribēja glābt pasauli no vācu barbarisma. Poļi Austrijā organizēja leģionus pret Krie­viju, bet Krievija savukārt — pret Austriju.

Taisnības un tiesību «augstā ideja», par kuru tik nesavtīgi un varonīgi cīnījās itin visas valstis, pārņēma arvien plašā­kus sabiedrības slāņus un ievilka tos tieši vai netieši karā. Tiesa: daudzkārt gan iedzīvotājus vajadzēja ar žandarmu pa­līdzību ķert un dzīt uz pozīcijām nošaušanai, bet šai paradī- bai jau nebija izšķirošas nozīmes. Avīzēs katru dienu gari un plaši rakstīja, ka sajūsminātās tautas apņēmušās veikt cīņu līdz galīgai uzvarai un gatavas šīs lielās, taisnās uzvaras labā ziedot visu savu mantu un dzīvību.

Pēc tam, kad armijās bija jau iesaukti visi ieročus nest ne­spējīgie vīrieši, kārta pienāca arī sievietēm un pat bērniem. Bet izrādījās, ka arī visi šie papildspēki vēl nevar apmierināt visas tēvijas vajadzības tik grūtajā brīdī. Tad ķērās pie pēdējā salma un aizsardzības darbos sāka izlietot gūstekņus — naidīgo val­stu kareivjus. Tiem nu vajadzēja palīdzēt cīņā par to pašu svēto taisnību, pret kuru viņi dažas dienas atpakaļ bija cīnījušies pretējā frontē. Katra valsts uz pēdām nošāva savus zvēresta lauzējus, bet savu ienaidnieku kareivjus ar varu spieda šo pašu zvērestu pārkāpt un rakt tranšejas, no kurām apšaudīt viņu brāļus. Tāpat gūstekņiem vajadzēja fabrikās izgatavot lādiņus, ar kuriem apšaudīt viņu dzimtenes ciemus, mātes, tēvus, līga­vas mierīgajā darbā. Katru šādu noziedzību uzskatīja par gluži dabīgu un nepieciešamu, jo visas valstis jau tikai aizstāvējās pret uzbrucējiem, sargāja kultūru, civilizāciju, savu ticību un