KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Tai īsajā laikā, kamēr Sveiks kalpoja pie fon Klagena, no­metnes dzīvē daudz kas bija pašos pamatos izmainījies. Kad viņš uzrāpās uz nārām, tur grūti vairs bija saskatīt vecos pazi­ņas, un tie paši, kas vēl bija atlikuši, uz parasto jautājumu: kā nu klājas? — diezgan nelaipni atbildēja:

«Kaut pats velns reiz parautu tādu dzīvi!»

Tiešam — dzīve bija kļuvusi vēl nepanesamāka. Nometnes priekšnieks barakas apmeklēja katru dienu, bet nevis tādēļ, lai uzklausītos gūstekņu sūdzības un censtos viņu dzīvi uzlabot. Tagad palkavnieks ieradās, lai pērtu ar savu ādas pletni katru, kas vien tam ceļā pagadījās. Viņš sita ļaudis par nekārtībām mazgatavā, par netīrību atejās, par slikto gaisu barakās.

Viņš jau nerunāja ar gūstekņiem vairs vāciski, bet lietoja tikai krievu valodu un tos, kuri viņu vēl lāgā nesaprata, pēra par kuru katru noziegumu. No šīm nepatikšanām neizbēga arī vācieši un ungāri. Kad Sveiks pēc pāris dienām ieraudzīja, ka fon Klagens ar pletni rokās cehu barakā trenkāja gūstekņus, bet tie veikli kā mērkaķi lēkāja pa nārām, lai izbēgtu no neat­laidīga uzbrucēja, viņš gluži prātīgi ierunājās:

«Lūk, īstu cirku te jau sarīkojuši. Kurš veikls lēcējs, tam vesela āda. Kad nu vēl būtu pagadījies pīkstulis pa rokai, tad

ij ar duci pletņu šim dīdītajam nepietiktu.»

★

Nometnē saņēma rīkojumu izsūtīt gūstekņus darbā — pil­sētu satīrīt, malku pievest un kapus izrakt. Katru ritu no bara­kām tagad izgāja piecdesmit cilvēku un vakaros viņi atgriezās izsalkuši, izmocīti, nosaldētām ausīm un deguniem, stīviem kāju un roku pirkstiem.

Darbā nedzina tikai tos, kuriem trūka apavu. Tādēļ drīz vien, pateicoties krievu zaldātu uzņēmībai un izdevīgai tirdz­niecībai ar zemniekiem, katru rītu, kad sāka sastādīt darba grupu, daudzi gūstekņi noāva kājas, pasniedza zaldātiem savus šņorzābakus vai vaļinkus un teica:

«Ei, puis', dod rubli un lieio vesels!»

Zaidats paņēma apavus, samaksāja naudu, un gūsteknis mierīgi rāpās atpakaļ uz nārām, uzsaukdams krievu feldfēbe­lim, kas saskaitīja strādniekus:

«Tu taču redzi, ka man kailas kājas un tā nevaru darbā iziet!»

Turpretim tie, kuriem vēl bija zābaki vai vaļenki, arī nak­tīs gulēja apautām kājām, lai citi šos atlikušos apavus neno­zagtu. To ievēroja krievu zaldāti un jau pusnaktī modināja ap­autos no miega, saukdami:

«Ei. malači, rīt jums jādodas darbā! Kāds vārds, tēva vārds un uzvārds? Pierakstīsim jau laikus, lai no rīta neaiz­bēg.»

Tā apavi kļuva tikai par postu, un viņu cenas kritās arvien zemāk. Drīz vien tās bija jau noslīdējušas tik zemas, ka pār­devējs par dabūto samaksu nevarēja ne pilnu nedēļu badoda­mies izdzīvot. Cukuru gūstekņiem vairs neizsniedza, maizes por­cijas arī samazināja un pusdienās deva tikai vecas, smirdošas zivis, samazgām līdzīgā ūdenī izvārītas. Vecītis, kas vārīja ūdeni tējai, bija jau tādā mērā izlepis, ka savu virumu izsnie­dza tikai tiem, kuri spēja katru reizi samaksāt pa kapeikai. Bei­dzot daudzi bija spiesti novilkt savu veļu un tāpat rezerves mundierus pārdot uz tirgus laukuma par nieka grašiem. No­metne tā ātri vien pārvērtās par skrandainu baskāju mītni. Vakaros, kad šie ļaudis visi rindās gar nārām stāvēja pārbau­dei, Sveiks teica:

«Te izskatās gluži kā saulesbrāļu parādē. Kas vēlas saņemt pirmo prēmiju?»

Feldfēbelis, brašais Pjotrs Osipovičs, pa dienām barakās ieveda zemniekus no apkārtnes sādžām un amatniekus no pil­sētas, kas meklēja sev darbiniekus. Gūstekņus ieraudzījuši, viņi domīgi pakasīja pakaušus un ierunājās:

«Pie mums tagad ir auksts. Saltums liels, sniega daudz. Viņi nosals kā prusaki. Atnāksim labāk pavasarī, kad varēs jau kailām kājām staigāt.»

Kādu nakti barakā iebruka trokšņains pūlis un drāzās tieši uz nārām. Uz jautājumu: «No kurienes nākdami?», tie smieda- dies atbildēja:

«Mēs esam pareizticīgi ļaudis. Pārkristītā rota atgriežas sa­vā pajumtē.»

«Hallo, hallo! Marek, Horžin, Hudešek!» skaļā balsī sauca Sveiks, tumsā nekā nevarēdams saskatīt.

'Mareks un Horžins tiešām drīz vien aizrāpās līdz Sveikam, un viņš tos abus cieši apkampa sirsnīgā atkalredzēšanās priekā. Pēc tam Horžins izvaicātājam īsi atbildēja:

«Hudešeka dēļ jau viss tas īstenībā notika. Tas vecais pal- kavnieks-pensionārs mūs pusstundu atpakaļ visus aizdzina no vietas tādēļ, ka Hudešeks bija sagrēkojis ar viņa meitu. Tagad viņš pats ir arestēts. Bet mūsu dienaszagļu dzīvei ir bei­gas.»

To dzirdēdams, brašais kareivis Sveiks dziļi un patiesi no­pūtās, gudri piebilzdams:

«Ar taisnu lietu arvien cilvēks tiek dzīvē vistālāk. Kristīgi sāc, kristīgi beidz. Beigas ir kronis visam.»

«īstenībā jau nebija nemaz vērts vairs šurp nākt,» atsaucās vēl Horžins. «Visā pilsētā runā, ka drīz būšot miers noslēgts. No frontes ir atbraukuši kazaki. Pozīcijās esot pacelti balti ka­rogi, un četrpadsmit dienas nav dzirdēts vairs neviens šāviens. Bez tam runā, ka mums šajās dienās vajadzēšot braukt atpa­kaļ uz Krieviju darbā. Bet tās, droši vien, ir tikai tukšas bau­mas. Viņi grib mūs novietot kaut kur robežas tuvumā, lai pēc miera noslēgšanas tūlīt sūtītu atpakaļ uz Austriju.»

Taisni vienu nedēļu pēc šīs sarunas visus gūstekņus iz­dzina 1Y<> barakām pagalmā, nostādīja pa četriem rindās uns ieslēdza zaldātu ķēdē tik cieši, ka nevienam nevarēja nākt: prātā izbēgt. Tā visus sadzina nometnes centrā, pie paviljona.

Lielais izstāžu paviljons izrādījās patlaban tukšs, jo gūs­tekņi, kuri tur mitinājās, bija aizsūtīti uz pilsētu darba. Tagad tur sadzina visus atvestos, un zaldātu ķēde dabūja vēlreiz ciešu pavēli: raudzīties, lai neviens neaizbēgtu. Tā pagāja puse dienas gaidās un visdažādākās baumās. Tikai vakarā ieradās ārsts,, vairāki oficieri un skrīveri. Feldfēbelis teica īsu uzrunu:

«Tagad jūs brauksiet uz Krieviju darbā. Tur jums būs labi. Kas slims, vai nespēcīgs, lai piesakās tūlīt — to apskatīs ārsts. Nu tā tad, marš — cits pēc cita pie daktera! Stājas te jaunā, rindā un visi papriekšu lai vēl pierakstās pie skrīveriem.»

«Melo, viņš nolapītais!» kāds rindās iesaucās. «Mājup mēs brauksim! Miers ir jau parakstīts! Man kāds zaldāts teica, ka no frontes jau sen visi esot mājās aizbraukuši.»

Sie vārdi uz gūstekņiem atstāja visbrīnišķīgajam dzīves eliksīram līdzīgu iespaidu.

Tie, kas reimatisma savilkti tikko vairs varēja pakustē­ties — tagad aizgāja ārstam garām svinīgā parādes maršā kā dresēti cirkus zirgi. Diloņslimie, kas tikko vairs parunāt va­rēja, tad izkliedza tikpat braši un skaļi, kā visi citi: «Vesels, spēcīgs!» Un ārsts Mitrofians Ivanovičs Markovs, uz šīm priekā mirdzošām sejām noraudzīdamies, pats sevī nodomāja: «Lūk nu, cik lieliski es viņus visus esmu izārstējis ar glicerīna ierī- vējumiem.» Jau tajā pašā vakarā viņš nolēma uzrakstīt «Krievu ārstu žurnālam» ievērojamu apcerējumu par savas jaunās me­todes brīnišķīgiem panākumiem. Petrogradā viņš nodibinās pats savu laboratoriju, kas izgatavos tikai glicerīnu, uz bun­džām būs lielisks uzraksts: «Markova eliksīrs».

Skrīveri sāka pierakstīt visu gūstekņu vārdus. Feldfēbelis gādaja par kārtību:

«Nu, ātrāk, ātrāk uz priekšu, bērni. Šodien jaunus mundie­rus saņemsiet. Kas pirmais pasteigsies, labākos dabūs!»