KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Kleitai nočaukstot, baronese iegāja savā istabā, bet aiz viņas palika vesels smaržu vilnis.

Sētnieks, īsts krievu cilvēks Semjons Pavlovičs Sutovs — dzērājs un dievbijīgs līdz matu galiem, par savas dzīves aug­stāko uzdevumu uzskatīja lūgt Dievu, zagt visu; kas nav ciešāk piesiets, lai uz tirgus to tūlīt pārdotu un par iegūto naudu nopirktu pēc iespējas vairāk pašbrūvētā.

«Tātad, balodīt, pie mums, pie kunga esi kalpot atnācis?» viņš papurināja galvu, kad Sveiks tam pēc visiem pieklājības likumiem stādījās priekšā. «Nu, vajadzēs tev kungam zābakus, notīrīt, lai tie spīdētu kā pats spogulis, no šineļa putekļus nāk­sies izdauzīt, patvāri uzlikt, krāsni iekurt, ūdeni atnest. Jā,, jā — daudz tev būs dažādu darbu! Koridoru vajadzēs uzmaz- gāt, grīdas izberzt.. .»

Labsirdīgais, bet pietiekoši sapratīgais Semjons Pavlovičs. uzskaitīja visus tos darbus, ko līdz šim bija darījis viņš kopus ar pārējo mājas personālu. Pēc tam viņš sāka uzmanīgi iepa­zīstināt Sveiku ar jaunās vietas aizkulisēm:

«Pavāre Ņina Fjodorovna te nekam neder. Gaļas tev vairāk kā pienākas viņa neparko nedos. Spirtu no tās arī velti gaidīt. Pati, nolāpītā, ar kungu šņabi bieži vien kaklu paskalo, nāk arī viesos pie mums un uzdzīvo īsti lustīgi. Bez tam nekad ne­aizmirsti, ka .arī es te atrodos, un, ja tu, austriešu suni, kaut ko dabū ievilkt — vismaz pusi atgādā šurp, citādi es neturēšu muti. Katrs piliens jau nāk par labu un mitrums nekad nekait tādiem ļaudīm kā mēs. Lai tas Kungs piedod manus grēkus!»

Sētnieks iesita sev knipi pakaklē, pagriezās pret svētbildi kaktā un, zemu locīdamies, pārkrustījās. Pēc tam viņš atkal nosēdās Sveikam blakus uz gultas malas un turpināja:

«Nu, bet istabas meita Zinaīda Sergejevna ir toties pavi­sam cita manta — oh, kas tas par varenu meitieti! Viņa arī oficieriem būtu gards kumoss; ar to, brāl, esi uzmanīgs! Pati ne dūma neievelk, bet papirosus kundzei noceļ dučiem un man,, nabaga vīram, šurp atnes. Pat pa glāzītei liķiera neaizmirst man atgadāt. Eh, kad tik tu, bračiņ, nu varētu ar viņu iesākt,, lūk, tā,» un Semjons Pavlovičs parādīja izteiksmīgu žestu ar pirkstiem, «kas tad tev nekaitētu te pie mums dzīvot kā Dieva ausī! Visas atslēgas būtu rokās . ..»

Sētnieks atkal lūdzoši paskatījās uz svētbildi, it kā palī­dzību gaidīdams, un tad dziļi nopūtās:

«Un tavs biedrs laikam nodomājis šūt kundzei? Viņa mums te ir varen švīta! Ja šis būs veikls, varēs tālu tā tikt. Viņai bipži vien ir vējš galvā. Viens oficieris jau bija iesācis tādu šuri-muri, bet abiem dikti bail no vecā palkavnieka. Ļaudis- runā, ka viņas dēļ tas esot jau vairākus divkaujās sakapājis. Viņš ir vācietis — bet ar vāciešiem vis jokus nevar taisīt!' Nāc nu, es tev parādīšu, kur turpmāk būs jādzīvo!»

Viņš aizveda Sveiku pašā nogales istabelē. Tā bija pavisam šaura un piekvēpuši, cietuma kamerai līdzīga telpa, ar divām dzelzs gultiņām, galdiņu un pāris krēsliem. Kaktā atradās vēl kāda pierūsējusi mazgājamā bļoda un salūzis drēbju pakara­mais. Sveiks tur vispirms izlika savas lietas un sāka biedra formu izkravāt. Tai brīdī istabas meitas pavadībā ienāca arī pīkstulis.

«Sai meitenei nekas nekaiš,» viņš domīgi teica, matus sasu­kādams. «Bet no pašas kundzes man jau pa gabalu galva reibst. Un ko visu viņa negrib dabūt gatavu! Te tikai, draugs, būs darbs kā siena laikā!»

«Jā, darba būs tiešām daudz,» atbildēja Sveiks, savā gul­tiņā garšļaukus atlaizdamies. «Sētnieks jau man šo to intere­santu pasteidzās izstāstīt.»

«Kāda nozīme te sētniekam, kad viņa grib gandrīz reizē- dabūt gatavu vasaras uzvalku, blūzi, veļu, kostīmu, mēteli un; kažoku! īstenībā tur pietiktu darba ne tikai līdz kara beigām, bet pat līdz nākamai Pastarai dienai. Un teicās, ka pati man palīdzēšot. Kad palkavnieks esot kancelejā, viņai atliekot daudz, brīva laika. Tas nozīmē, ka man kā vergam te vajadzēs strādāt visu laiku bez atpūtas!»

Sveiks, pretēji savam paradumam, šoreiz klusēja. Pīkstu­lis krietni izlamājās, un, kad Sveiks arī pēc tam vēl neko neat­bildēja, viņš jautāja:

«Kas ar tevi ir noticis? Vai valodu esi pazaudējis?»

«Nē, es tikai atcerējos Mareku,» Sveiks skumīgi atteica. «Kāpēc gan viņš tagad nav te mūsu vidū? Daudz ko tev Ma­reks varētu palīdzēt. Un, kas zin, vai tikai viņu vēl nepakārs? Kāda velna pēc tām mamzelēm vajadzēja braukt šurp no Aus­trijas?»

«Jā, žēl patiesi tā zēna, bet man liekas, ka viņš arvien vēl sēž arestā. Biedri,» — te skrodera balss kļuva klusāka, no­slēpumaināka, «tici man, tā kā viņš to iesāka — tā nevienu revolūciju netaisa. Tā ar buržuāziju nekaro. Man arī sirds bija pilna tām vazaņķēm ar dūrēm uzbrukt, bet es tomēr savaldī­jos un teicu pats sev: «Esi prātīgs un savaldi mēli; uzlaid labāk tām kādu duci izsalkušu kukainīšu. Kad tie kodīs — viņām sūrstēs vairāk un ilgāk, nekā kad tu ar visrupjākiem vārdiem būtu tās aizskāris. Bez tam — par tādu taktiku ne­vienu nearestē.» Te pīkstulis noliecās Sveikam pie pašas auss: «Pielūko tikai, es te esmu gan padevīgi piesolīj i s savu u a rbu. bet — kas zin, varbūt manī slēpjas arhitekts, kam pavisam citi nolūki. Tu jau pats zini karavīra likumu: iznīcini ienaidnieku, kā vien vari, un lūko tam nodarīt pēc iespējas lielākus zaudē­jumus.»»

Šoreiz Sveiks atbildēja tikpat skaidri:

«Es tad cīnīšos vienā frontē ar tevi un lūkošu savukārt ieņemt ķēkšu ar istabas meitu.»

Tādā pārliecībā Sveiks uzsāka savus jaunos pienākumus pildīt un izdarīja visu tik priekšzīmīgi, ka barons fon Klagens bija ar viņu pilnīgi apmierināts. Palkavnieka zābaki tagad spī­dēja kā spogulis, istabas bija neparasti tīras, un, kad nā'kamā sestdienā, pēc vēl pamatīgākas uzpošanas, fon Klagens uzsita Sveikam draudzīgi uz pleca, viņu uzslavēdams, mūsu brašais kareivis nekavējās no savas puses laipni piebilst:

«Man ir tas gods aizrādīt, ka pie tādiem kungiem kā jūs esmu jau arī agrāk kalpojis. Feldkurats Kaca kungs bija tāds cūka, ka piedzērušā stāvoklī tas visu istabu aplaistīja, bet virs­leitnantu Lukašu bez dzeršanas sērgas vēl vajāja arī sievietes. Atļaujos jums vēl ziņot, palkavnieka kungs, ka Kaca istabā kārtību ieturēt nācās pavisam grūti. Bet es, paldies Dievam, esmu diezgan saprātīgs cilvēks, un, kad vienreiz ormanis manu kungu atveda mājās ar sava zirga ķeseli galvā, es to ķeseli nopirku un vienmēr, kad feldkurata kungs taisījās «braukt uz pirti» — man šī ķesele bija labākais palīgs tīrības un kārtības uzturēšanai istabā.»

Pēc šādām dienām, kad Sveiks atkal sētā sagatavoja pat­vāri, uzpūzdams tajā ogles ar zābaka stilbu, viņu pie sevis pasauca sētnieks:

«Osip Sveikovič, panāc šurp! Es tev te biedru atvedu.»

Koridorā stāvēja Mareks. Sveiks viņu tūlīt ieveda savā is­tabā un, no prieka aizelsies, sāka par visu izprašņāt:

Vai izbēgi gan? Tevi droši vien gribēja nošaut vai pa­kārt?»

«Nekā tamlīdzīga!» iesmējās brīvprātīgais. «Es tagad atro­dos pareizticīgo rotā. Atnāc pats kādreiz pie mums paciemoties,, tad redzēsi, kā tagad dzīvojam.»

«Draugs,» Mareks turpināja stāstīt, kad Sveiks bija vaja­dzīgā vietā aiznesis savu patvāri, «nekad es to nebūtu pat sapnī iedomājies, ko tagad dara Horžins. Viņš ir kļuvis par trīspa­dsmito apustuli: pusnometnes jau pārvīlis krievu ticībā un nā­kamajā svētdienā vēl simtu no mūsējiem vietējā baznīcā pār- kristīs. Visi čehi tagad audzina garas bārdas, uzcītīgi mācās savus vārdus krieviski parakstīt un meklē bagātus krusttēvus, no kuriem varētu pēc iespējas«.vairāk dāvanu izspiest. Ja Če­hija kādreiz būs neatkarīga, tad mēs līdzi uz turieni aizvedīsim vairāk popu, kā mūsu ciltstēvs Cehs reiz sadzina lopu uz Ršipas kalna. Visa Krievija par šo pārkristīšanos ir jau sajūsmā. Hu­dešeks ir tagad reliģiozākais cilvēks visā rotā. Kāda palkav­nieka meita māca viņam krievu ābeci, un pēcpusdienās viņš iet pie tās evaņģēliju lasīt. Tētiņš Joahims ir nodomājis viņu mā­cīt svētos rakstos, lai to kādreiz savā vietā atstātu par popu.»