KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Lūk, tur iet palkavnieks, mūsu nākamais saimnieks. Lūko­sim izlauzties pie viņa. Tas jau tagad mūs dzīvus neapēdīs. Sliktākā gadījumā — iekraus pa purnu, bet tas jau te bieži gadās.»

Abi viņi veikli izlīda caur špaleru, skriešus aizsteidzās pie fon Klagena, kareiviski sasita papēžus un nostājās frontē. Kad palkavnieks tos izbrīnījies uzlūkoja, pīkstulis skaļi ierunājās:

«Jūsu augstdzimtība, Herr Oberst! Es esmu skrodera meis­tars, kas šūs jūsu godājamai kundzei, un manu draugu jums labpatika izraudzīties sev par apkalpotāju. Palkavnieka kungs! Ļoti lūdzam mūs nostādīt ungāru rindā pēc dāvanām, lai arī mēs kaut ko te varētu dabūt. Mēs to jums desmitkārt atkal­posim.»

«Bet jūs taču esat čehi — vai ne? Kāpēc jums iepaticies būt par ungāriem?»

«Atļaujiet paskaidrot: tikai tāpēc, ka čehi nekā nedabūs,» niķīgi aci mirkšķinādams, runāja pīkstulis. «Bet mums, palkav­nieka kungs, paraugieties pats, pieklājīgākas drēbes pašreiz ir ļoti vajadzīgas.»

«Dāmas apgalvo, ka visiem pietiks,» fon Klagens sausi at­teica, bet brīdi vēl padomāja, tad apgriezās un līdz uzaicināja abus gūstekņus:

«Nāciet! Es viņas palūgšu.»

Viņš iegāja noliktavā, pasauca pie sevis feldfēbeli un, uz Sveiku ar pirkstu norādīdams, deva pavēli:

«Sitos divus tagad nostādi pašās pirmajās rindās!»

«Klausos, jūsu augstdzimtība!» skaļi atbildēja feldfēbelis un, sagrābis abus aiz apkakles, iegrūda pie ungāriem. Pēc mi­nūtēm piecām viņi jau iznāca ar dāvanu pakām padusē, un kad bija tikuši savā barakā, pīkstulis ierunājās:

«Sitās lietas ir tikai mums personīgi domātas. Tās mums palkavnieks iedāvināja tādēļ, ka rīt jau sāksim pie viņa kal­pot.»

Abus laimīgos ielenca vēl tukšā palikušie biedri, un Sveiks jutās īsti priecīgs par jaunajiem šņorzābakiem, kuros viņš at­rada arī gabalu ziepju, smēri pret utīm, galvas suku un citus sīkumus. Kad no pagalma atnesa vēsti, ka itāļi un rumāņi jau savu daļu saņēmuši, ka pēdējie vairs dabūjuši tikai pa kas­tītei sērkociņu un par diviem vienu šineli — tad baraka pārvēr­tās lapseņu pūznī, kur pašreiz iesviests kāds akmens. Trok­snis un nemiers nemitējās, kamēr beidzot aizmirstie nolēma nākamā dienā nosūtīt delegāciju pie nometnes priekšnieka, lai tas rūpētos par taisnīgu izdalīšanu.

Barons fon Klagens šo delegāciju arī laipni pieņēma, uz­klausīja viņas žēlošanos, atzina, ka tā pilnīgi pamatota, bet beigās paraustīja plecus un tēvišķi ierunājās:

«Jūs esat saprātīgi ļaudis: spriediet paši, ko es tur varu darīt? Dāmas ir no Austrijas, dāvanas ir no Austrijas, un jūs visi arī esat Austrijas armijas kareivji. Es, protams, būtu sa­dalījis tā, lai visiem iznāktu vienlīdzīgi, bet vai tad man ir kādas tiesības tā rīkoties?»

Par čehiem pārdomādams, fon Klagens atcerējās arī Ma­reku, kura jautājums līdz šim vēl nebija izšķirts. Viņš pasauca savu skrīveri un teica:

«Es jums pavēlēju jau šodien no rīta pie manis atvest to gūstekni, ko vakar arestēja. Kāpēc tas vēl nav izdarīts? Piezva­niet tūlīt feldfēbelim, lai viņš to bez kavēšanās atgādā šurp konvoja pavadībā.»

Tā bija īsa nopratināšana ar garu garo atbildi. Klagens lika sev izstāstīt par nacionālo politiku Austrijā, par dažādo tautību stāvokli šai valstī, par dinstacijas attiecībām ar sabied­rību un tad, pēkšņi uz Mareku paskatījies, teica krieviski:

«Nav labi tā, kā jūs vakar izturējāties. Tas nav varonīgs solis. Lauzt zvērestu un stāties frontē saviem brāļiem pretī, nav grūti izdarāms. Bet jums taču ir tiesības kļūt par virs­nieku? Es jums dodu draudzīgu padomu: labāk izmantojiet šo savu priekšrocību, nekā samusiniet tumšus, neapzinīgus ļaudis pret viņu vadoņiem. Tas var ļoti bēdīgi beigties . ..»

Brīdi fon Klagens domīgs staigāja pa kanceleju, tad apstājās Marekam blakus un turpināja:

«Kas jūs esat — katolis vai pareizticīgais? Es teikšu tēti­ņam Joahimam, lai pieņem jūs pareizticīgo rotā; tad būsiet brīvs un, tā kā esat inteliģents, varēsiet pats sev darbu atrast. Tikai savu nihilismu jau laikus metiet pie malas!»

Un, Mareka atbildi negaidīdams, viņš jau nodiktēja vēstuli Joahimam, lūgdams šo inteliģentu pieņemt un par to labi parū­pēties. Mareks ar vēstuli nekavējoši devās pie tētiņa, un, kamēr viņš tur atbildēja uz visiem nepieciešamajiem jautājumiem, nometnē čehi jau saņēma arī savu daļu dāvanu: katrs pa kas­tītei sērkociņu, pa bundžiņai sēra smēres un kādu nelāga smir­došu pulveri pret kukaiņiem. Sarkanā Krusta dāmas šoreiz izdalīšanā vairs nepiedalījās, un viss pagalms skanēja no neap­mierināto protestiem. Cilvēkam, kas mēģināja viņus nomieri­nāt, tie uzkliedza:

«Vecais ēzeli! Idiots! Austrijas muļķi — vācies pie velna.»

iKad šis cilvēks atteicās labprātīgi aiziet un aizbildinājās, ka arī viņš pēc tautības esot čehs, to ar varu izsvieda laukā. No turienes viņš, salu ilgi nevarēdams paciest, paklusām ievil­kās citā barakā, kur uz durvīm bija uzrakstīts: «Austrijas ar­mija — vācieši».

Cehu barakā Sveiks un pīkstulis savus vecos apģērbus iz­dalīja tiem, kam tādu visvairāk vajadzēja, bet kuri nekā nebija dabūjuši. Turpat uz nārām Horžins citiem biedriem ar sajūsmu stāstīja par lielisko dzīvi pareizticīgo rota. Tagad, kad čehi esot jau tikpat kā atdalījušies no Austrijas, vajagot arī atda­līties no katoļu ticības un vecās Romas pāvesta. Viņš pierak­stīja visus, kas bija vienisprātis, ka šai barakā var nosma'kt, un tādēļ jāmeklē jauns Dievs, ja jau vecais — visu zinošais un visu varenais —negribēja te par viņiem kautcik parūpēties pat tik izdevīgā gadījumā, kāda bija nupat kļūmīgā dāvanu sadalīšana.

Driz vien Horžina saraksts ar pārkristīties gribētājiem aiz­ņēma jau garu lapu. Tad viņš sadabūja jaunu papīru, savilka uz tā līnijas un sāka skaitīt pierakstītos:

«Jau divdesmit septiņi. Bet tas vēl par maz. Vajag salasīt pilnu simtu. Kas vēl vēlas?»

«Nu raksti tad mani arī klāt,» atsaucās kāds no nārām, «bet tikai gādā, lai Austrijā mums par to neklātos slikti.»

«Ko niekus!» mierināja kaimiņš, «vai tad tev uz pieres būs uzrakstīts?»

«Nu raksti tad: Jānis Pokornijs. Es drošības dēļ tomēr kris­tīšos zem sveša vārda.»

«Vēl divus! Nu ātrāk, ātrāk, bērni!» mudināja Horžins.

«Lai iet! Es arī pievienojos. Runā, ka viņi izdalot cukuru. Raksti: Vaclavs Pšecetel! [2] »

«Bet mani raksti pašu pēdējo: Franta Polaks. Es nozagu uz tirgus laukuma gabaliņu ziepju. Tad mani notvēra un ne­ganti pēra. Bet pareizticīgos, tā runā, viņi neperot.»

No būdas izlīda krievu zaldāts un izdzēsa lampiņu. Tumsā kāda balss iesaucās:

«Nu, draugi, .uzdziedāsim!»

«Ko tad?»

«Kādu revolucionāru dziesmu šoreiz!»

Jau pēc pāris minūtēm no' spēcīgajām skaņām drebēja logu rūtis visā tumšajā barakā.

Gals pienāks Berlīnei, gals pienāks Vīnei; Austrijas ķeizariem atvērsies kaps! Prāgas žandarmi čehu bumbām Augstu gaisā uzsperti taps!

Sestdienā krievu zaldāts aizveda Sveiku un pīkstuli uz fon Klagena dzīvokli. Tur madam fon Klagena pati abus saņēma un, laipni uzsmaidīdama, uzdāvināja vienu rubli:

«Lai zaldāti jūs aizved uz pirti. Bet pielūkojiet — nomaz­gājieties krietni un, kad atgriezīsieties jūs — viņa norādīja uz skroderi — pieteiksieties apkalpotājai, bet jūs, kā tad jūs īsti satic — ak Jāzeps! — uzmeklējiet sētnieku, lai tas jums ierāda, ko te darīt. Šodien nekādu uzdevumu nebūs. Kas būs pāršu- jams, to jums rīt pati parādīšu.»