KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«No gastronomiskā viedokļa raugoties šajā maizē gan var atrast dažus defektus, bet no medicīnas viedokļa turpretim ne­kādus iebildumus nevar celt, jo barības vielu, kas nepiecieša­mas katram organismam, tur iekšā ir vienmēr Dieva svētība. Sai maizē, lai gan tā izskatās gluži melna .. .»

«Tādu jau nerij pat cūkas!» Sveiks izdarīja pārdrošu starp­saucienu. «… ir pietiekošs daudzums vitamīnu un olbaltum­vielu, kas nepieciešamas cilvēka barībai,» turpināja cienītais dakteris, turēdams maizes klaipu savā priekšā tādā pat pozā, kādā Hamlets kādreiz aplūkoja galvaskausu, par to gudri filo­zofēdams. «Pats par sevi saprotams, ka normālo spēku uztu­rēšanai pilnīgi piemērota ir tāda maize, kurā iecepta puse — pareizāk sakot, 40 procenti, priežu skaidu. Tādu maizi jau labu laiku lieto Vācijā, un, ja nu līdz mums arī ir atnākusi modernās zinātnes balss un augstās valdības iestādes to laipni uzklausījušas, tad neviens vairs nešaubīsies, ka Krievi­jas slaveno ieroču uzvara šai karā ir nodrošināta, jo Sibīrijas mežu daudzums nav apēdams vairāku paaudžu mūžos.»

Savu pārliecinošo runu beigdams, dakteris maizes klaipu pa­sniedza turpat blakus stāvošajam Sveikam. Tas, šāda goda iedrošināts, pacēla roku pie cepures, pieklājīgi pasmaidīja un iesāka:

«Man ir tas gods apliecināt, ka viss sacītais ir neapšau­bāma patiesība. Es pats, piemēram, pazinu panu Mazšaleku no Janovicas, kas gribēja savā fermā ierīkot sivēnu audzētavu un ražot, tā teikt, vairumā. Pats viņš bija pilnīgi izglītots cilvēks, beidzis agronomisko akadēmiju, un teica, ka mūsu laikos bez modernās zinātnes vairs neko nevarot iesākt. Šādā pārliecībā viņš noraudzījās arī uz saviem sivēniem, kad tie silēs kāri rija pienu, samazgas un kartupeļus. «Lieta ir skaidra,» Mazšaleks tad teica, «ka visā tai šļurā, kas viņiem jāizrij, barības vielu nav vairāk kā vienā pusolā. Kāpēc, tad nu Laistīties ar tik daudz ūdens, tērēt malku un laiku to sasildot, ja es barību šiem lopiņiem varu pasniegt koncentrētā veidā?» Pēc tam viņš saviem * sivēniem sāka pasniegt katrā maltītē kārtīgi pusolas, bet vecajām cūkām pat pa veselai novārītai olai. Sekmes bija lieliskas: sivēni nosprāga, nekādu lielu skādi nepadarīdami, bet lielās cūkas aiz bada izlauza aizgaldus un, laukā tikušas, uz- raka visu sakņu dārzu tik priekšzīmīgi, it kā tur ar vismoder­nāko arklu būtu apstrādāts.»

Fon Klagena skats kļuva tik laipns, ka Sveiks jutās kā noglaudīts bērns, bet grāfiene viņam pasniedza vēl vienu trij­nieku un, pamanījusi uz Mareka blūzes piedurknēm uzšuves, nedroši ierunājās:

«Sie, ein Prieger, brīvprātīgais, es jums vēl neko nav ele- vus? Nem, lūk, šos te, es jūs lūdz!» viņa no paciņas atdalīja divus trijniekus un sniedza tos Marekam.'

Mareks tomēr savu roku nepacēla šai dāvanai pretim, un pīkstulis, kas sēdēja viņam aiz muguras, dusmīgi iešņācās:

«Neņem! Neņem! Lai aprij pašas savā Austrijā! Lai aizri­jas ar šiem nožēlojamajiem grašiem!»

Mareks, dusmas valdīdams, skatījās uz zemi. Baronese iein­teresējās par to, ka starp gūstekņiem ir arī kāds inteliģents, kas izturas lepni un neatkarīgi. Viņa izvilka no savas somiņas 10 rubļu gabalu un, pasniegdama to Marekam, ar vislabāko balsi uri smaidu teica:

«Lūdzu jūs, no manis arī pieņemiet šo mazumiņu. Tā nav dāvana, bet tikai pateicība. Jūs esat pelnījuši daudz, daudz vairāk. Ticiet mums: kolīdz atgriezīsieties Austrijā — dzimtene jūs bagātīgi atalgos. Visā frontē mēs esam jau naidnieku aiz­dzinuši aiz robežas . ..»

«Aiz kādas robežas?» Mareks pēkšņi iekaisa, no barone­ses rokas izraudams naudas gabalu. «Kas par robežu? Es pats savām acīm redzēju, kad gulēju ierakumos pie Austrijas un Krievijas robežstabiem. Divas valstis tur saplūda plašā klajumā, sastapās kā divas draudzīgas māsas, un nolādēto robežas jē­dzienu dabas veselā miesā bija iegriezis tikai cilvēks. Manā priekšā tur no Austrijas zemes izlīda slieka un dažus centi­metrus tālāk tā atkal mierīgi ielīda Krievijas zemē. Šī laimīgā slieka nepazina nekādas robežas, bet cilvēkiem ir jāizlej asiņu jūra, jāziedo miljoni kropļu, kritušu un asarās, trūkumā pa­mestu, šīs savas iedomātās robežas dēļ gadiem ilgi karojot. Zaķiem arī nav robežu. Cīruļiem gaisā ir visi lauki vienlīdz mīļi — tikai cilvēkiem jāceļ sētas un robežas zemes virsū? Kāpēc? Kāpēc — es jums te jautāju! Nē, nē — nav itin nekādu robežu; tā ir viltība, ļauns murgs, no kā drīzāk mums visiem jāatmostas. Mums apkārt ir tikai viena liela, skaista, ziedoša pasaule! Tā — ejat tagad, no kurienes esat nākušas!»

Mareks drudžaini sažņaudza saujā kredītbiļeti un iesvieda to grāfienei taisni sejā. Viss štābs nobāla, visi bija pārsteigti, un barakā iestājās kapa klusums. Tikai pīkstulis spalgi iesau­cās:

«Bravo!»

Pēc dramatiskā momenta, kad Mareks vecai grāfienei bija sejā atpakaļ iesviedis viņas piedāvāto naudu un pīkstulis tam izkliedzis «bravo!», barakā brīdi iestājās kapa klusums. N® apjukuma pirmais atģidās palkavnieks Klagens. Viņš dusmīgi uzkliedza feldfēbelim:

«Zaldātus šurp!»

Kad tie jau tajā pašā minūtē atskrēja šautenēm rokās, viņš deva pavēli, uz Mareku norādīdams:

«Arestējiet viņu uz pēdām! Rīt konvoja apsardzībā atvest pie manis.»

Šoreiz baraku misija atstāja loti neapmierināta. Sēdē baro­nese norādīja uz lielu plakātu, kas bija izkārts pie ieejas dur­vīm un sludināja Krievijas čehu organizāciju izlaisto uzsau­kumu saviem tautas brāļiem — čehu gūstekņiem bez kavēšanās iestāties družinās, lai tur vērstu ieročus pret Austriju. Vecā grāfiene jutās arī par to loti sarūgtināta un teica fon Kla­genam:

«Kara disciplīnu gūstekņos vajadzētu uzturēt ar vislielāko stingrību, bet jūs te gribat viņus pārvērst par nodevējiem. Kāpēc brīvprātīgais ir novietots vienā barakā ar visiem vien­kāršiem kareivjiem? Inteliģenci vienmēr vajag labāk pabarot un nelaist kopā ar tautu, lai viņa sevi sajūt augstāk un ne par ko nežēlojas. Vai tiešām jūs nesaprotiet, kādas briesmas mums visiem var draudēt no vienas pašas tādas dumpīgas gal­vas? Un tad vēl šis plakāts, palkavnieka kungs? Es lūdzu to tūlīt noņemt!»

. Bet fon Klagens, kuram Mareks bija loti iepaticies, turpre­tim grāfiene atstājusi .pavisam nesimpātisku iespaidu, vien­aldzīgi viņai atbildēja:

«Tā, kundze, nav mana darīšana. Plakātus nodrukāt ir atļā­vušas augstākas valdības iestādes un man viņu lēmumu grozīt nav nekādas tiesības. Bez tam — krietni karavīri no viņiem jau vairs nekad neiznāks. Ja jau vienu reizi tie lauzuši zvērestu, kas gan tad var garantēt par nākamām reizēm? Krievu armijā ir vēl vairāk nodevēju. Un gūstekņu starpā inteliģences arvien ir prāvs procents. No ārienes viņi parasti visi vienādi netīri un skrandaini, bet pajautājiet tikai un, lūk — viens bijis re­daktors, otrs aktieris, trešais muzikants vai pat kāds direktors. Daudzi jau iemācījušies krieviski runāt un dzīvi interesējas par politiku. «Ma šer,» viņš griezās pie savas sievas, pēkšņi kaut ko atcerēdamies. «Man liekas, tu gribēji sev izraudzīties kādu labu skroderi starp gūstekņiem? Iesim atpakaļ, barakā un paraudīsimies, vai tur starp čehiem nav kāds labs meis­tars. Bet jūs, Gavril Mihailovič, pavadiet dāmas visur, kur vien tās vēlas iet.»

Atvadījies no austriešu dāmām, fon Klagens kopā ar savu sievu atgriezās barakās. Kad tur madam fon Klagena izteicat velēšanos atrast skroderi ar lielu praksi, ļaudīs iesākās vispā­rējs saviļņojums. Visi reizē piesolīja savus pakalpojumus, arī tos neizslēdzot, par kuriem bija skaidri zināms, ka tie neprot, pat šķēres un adatu pareizi rokās saturēt.