KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

dzimteni katrs var ar mierīgu prātu.

★

Baronese Austeriica un grāfiene Taksile, kuras Austrijas Sarkanais Krusts nosūtīja uz Krieviju gūstekņu nometņu pār­raudzīšanai, piederēja pie Vīnes labākās sabiedrības. Viņas lab­prātīgi, nemaz nebaidīdamās no tālā ceļa, pašas pieteicās braukt uz Krieviju un apmierināt tur savus nelaimīgos tautas brāļus viņu bēdās, kuri bija krituši gūstā, liedami savas asinis un riskēdami ar savām dzīvībām, lai tikai Austrijā kvieši, akmeņ­ogles, cukurs, dzelzs un spirts kļūtu dārgāki lielrūpnieku peļņas labad.

Grāfiene Taksile brauca uz Krieviju tajā pārliecībā, viņu sūtošās organizācijas uzdevums ir izdalīt katram gūsteknim pa rublim naudas un ar maigu mātes roku noslaucīt tās asa­ras, kuras tur līst ilgās pēc mīļās Austrijas. Tā bija jau veca. katoļticīga mērkaķe, kura iedomājās, ka visus gūstekņus tur Krievijā sastaps uz ceļiem nometušos un sirsnīgu lūgšanu murminošus tam Kungam, lai viņš sūta jaunas uzvaras aus­triešu ieročiem.

Baronese Austerlica bija gluži pretējas dabas eksemplārs. Jauna, temperamenta pilna un arī ārišķi pievilcīga dāma ar austrumnieces asinīm dzīslās (viņas vectētiņš bija vēl īsts čehs, kas savas bagātības sarausa Napoleona karos). Sīs ne­mierīgās asinis, kas jaunai dāmai neļāva saldi dusēt mīkstos dūnu spilvenos un kārtīgi aptaukoties, pamudināja viņu tik labprāt doties tālā, nezināmā ceļojumā uz brašo krievu zemi.

Pret nabaga gūsteknīšiem šī baronese, protams, izturējās līdzjūtīgi, bet visas viņas simpātijas-bija vērstas pret krievu oficieriem, kuri to tūlīt sajuta, pavadīja viešņu barā un cits citu centās pārspēt galantos pakalpojumos.

Sevišķu labvēlību ieguvušos baronese uzaicināja sev līdzi uz viesnīcu, lai tur pakavētu viņai laiku pirms gulēt iešanas, un jaunajiem ļaudīm tādos gadījumos arvien lika pie sirds, lai pret gūstekņiem tie censtos būt tikpat maigi kā pret viņu.

Pats par sevi saprotams, ka Vīnes augsto dāmu — divu žēl­sirdīgo māsu apciemojums saviļņoja visu Omskas gūstekņu nometni. Visas sarunas barakās sāka grozīties tikai ap šo te­matu. Sāka spriest un zīlēt, ko viņas īsti teiks, vai atvedīs arī vēstules no dzimtenes, ko darīs gūstekņu neapskaužamā stā­vokļa uzlabošanai, kā pret to izturēsies krievu priekšniecība iu. t. t.

«Viņas atbrauks, izies barakai cauri un atkal aizbrauks,» Mareks autoritatīvi teica. «Nedomājiet, ka uz jums paskatīsies. Pie mums Pardubicos arī reiz ieradās viena tāda slimnīcā. Pa­šā pusnaktī viņa atsūtīja telegrammu, ka ieradīšoties, un ārsti tūlīt sacēla visus kājās. Mazgāja, skuva, pārģērba. Ļaudis ar 40 grādu temperatūru mazgāja grīdu, izkaisīja tās ar smiltīm un beidza visu šo sagatavošanos pulkstens četros rītā līdz nāvei noguruši. Viņa atbrauca tikai pulkstens desmitos, vienu minūti pabāza savu degunu virtuvē un tūlīt iesaucās: «Gut, zēr gut! Prahtvol! Vunderbar!» Gan jūs piedzīvosiet, ka pie mums notiks gluži tāpat.»

«Par to es nešaubos,» atteica pīkstulis. «Te taču arī visu vajaga atrast vispriekšzīmīgākajā kārtībā. Bet es tomēr šīs čūs­kas sagaidīšu tā, kā tās ir patiesi pelnījušas. Gan jūs visi re­dzēsiet, kas tad notiks — un ilgi pēc tam vēl mani pieminē­siet …»

«Vai tiešām tev pietiks bezkaunības apvainot sievietes?» Sveiks ievaicājās. «Tici man, draugs, arī tu būsi beidzot apmie­rināts ar viņu labdarību. Tāda dāma, ja tā ko uzsāk, ziedo arī pati sevi visā pilnībā un nav pelnījusi, ka viņu kāds skran­dainis piesmej. Lūk, kad es vēl gulēju garnizona hospitālī — un bija ļoti daudz ievainoto un starp tiem arī viens Parde- revka no Brevnovas. Viņam bija pāršauts vēders, bet atkal sašūts un laimīgi jau tiktāl sadzijis, ka drīzumā draudēja brau­ciens atpakaļ uz fronti. So Parderevku tur aptekāja apkārt tā­das freilenes no Sarkanā Krusta. Kādā vakarā atnāk viena vēl

gluži jauna un apsēžas pie šī uz gultas malas. Sievišķis, es jums saku=: kā eņģelis — skatās uz Parderevku skumju pilnām acīm un saka: «Zaldātiņ, saki, vai tu ko vēlies?» Arī slim­nieku pārņem neizsakāms žēlums, ka turpat blakus sēž tāda skaistulīte, bet šis nedrīkst ne lāga pakustēties, un viņš pamāj tikai noraidoši ar galvu. Bet jaunā māsiņa skatās tikpat skumji un atkal jautā: «Vai nevar jums spilventiņu augstāk pacelt?»

«Nē,» Parderevka pieklājīgi atbild. Viņai asaras saskrien acīs un tagad jau maigi, kā jauna stirna, tā čukst: «Tad droši vien jūs sevi vismaz nomazgāt man atļausiet?» To Parderevkas mīkstā sirds vairs nevarēja izturēt, un viņš tik'pa t klusi atteica: «Jā, gan — lūdzu!» Viņa tūlīt atlocīja piedurknes, samērcēja gabaliņu vates un pārvilka ar to slimniekam dažas reizes pār seju. Tad pati pasmaidīja kā ķerubs debesīs un atkal jautāja: «Nu, vai jums tagad labāk palika, zaldātiņ? Sāds mazgājums arī man pašai vienmēr patīkami atsvaidzina seju.» «Jā, atsvai­dzina gan,» tagad pasmaidīja ari Parderevka, «bet galvenais jau, jaunkundz, ir, ka jūs par to dabūjat drusku papriecāties. Atļaudams savu seju slapināt, es gribēju jums izdarīt mazu patikšanu, lai gan šodien pēc skaita esat jau trīsdesmitā, kas mani tā apmazgā.»

Tā pagāja vel dažas dienas, un gūstekņi kā arvien katrā pusdienā apēda pa porcijai silta, duļķaina ūdens, kurā peldēja dažas smirdošas savārītas zivju galvas — tikai tad sāka noma­nīt lielā notikuma pirmās pazīmes. Barakās komandējošie feld­fēbeļi tagad pirmo reizi pa visu laiku centās kaut cik noteiktāk saskaitīt viņiem uzticēto gūstekņu daudzumu. Katrā apdzīvotā telpā ienesa un svinīgi uzstādīja mucu ar uzrakstu «dzeramais ūdens», un no virtuves gūstekņi saņēma pavisam necerētu brī­numu — ar smiltīm izmazgātus, no rūsas izberztus ēdamos kat­liņus. Drīz vien pagalmā iebrauca arī vezums ar eglītēm, kuras krievu zaldāti sasprauda turpat saslaucītās sniega čupās un tajā paša laikā visi gūstekņi saņēma stingru pavēli — nekad neizģērbties līdz adai un neķert utis, lai nesamaitātu labo iespaidu par krievu valdības tēvišķo rūpību pret gūstekņiem.

«Jā tik tiešām: mēs nezinām ne to dienu, ne to stundu,» deklamēja Sveiks, uzvilkdams tūlīt pēc šīs pavēles nolasīšanas sev pār galvu mugurā netīru kreklu.

«Draugi, šodien viņas ieradīsies,» teica Horžins nākamā dienā. «Sveik, aiziesim pēc tējas un es bodelē uz parāda lūkošu dabūt vēl pēdējo bulku — kas zin, varbūt taisni pie mums šīm labdarīgām dāmām labpatiks apstāties un paciemoties.»

Šveiks paņēma tējas trauku, un kopā viņi izgāja no bara­kas.

Kancelejas durvju priekšā stāvēja feldfēbelis Pjotrs Osipovičs Čumalovs un nemierīgi raudzījās tukšajā pagalmā. Viņam kancelejā vēl nebija izmazgāta grīda,

«Eē, jūs tur, abi balodīši, panākat šurp pie manis!»

Sveiks jautājoši paskatījās savām zilajām acīm uz Hor- žinu. Tas iečukstēja: «Palūkosim, kas šim tur par gešefti.»

«Paklausieties, bērni,» vēl saldāk un laipnāk turpināja feld­fēbelis, kad abi gūstekņi bija atdevuši kareivisko godu un taisni kā sveces izstiepusies viņa priekšā. «Es ceru, jūs neatteiksieties savai priekšniecībai izdarīt mazu pakalpojumu. Būs tikai pāris minūšu darbiņš. Atnesiet toveri ūdeni, krietni izberžat' te grīdu, tad nokaisiet to ar smiltīm un varēsiet atkal iet atpūsties.

Horžina seja pat nesaviebās. Feldfēbeļa laipnam priekšliku­mam atbildēdams, viņš tikai muļķīgi paskatījās uz runātāju un teica:

«Nem tu dom, madjar — nesaprotu.»