KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Jā, tas ir tiešām nepatīkami,» piekrita Sveiks, «bet tagad jau vispār ir ļoti maz patīkama šai pasaulē. Vilcienā runāja,

ka parakstīts jau esot līgums gūstekņus vairs neapmainīt. Mēs paliksim še uz visiem laikiem, un krievi tāpat paliks mūsu zemē un mūs tur pēc iespējas aizvietos. Tāpēc būs vien jāap­maina sievas un jādzīvo tālāk .. .»

«Tas nu gan nenotiks!» izbijies izsaucās kaimiņš. «Man taču tur palika arī pašam sava motorlaiva!»

«Arī es tam vēl neticu,» piebalsoja pīkstulis. «Kolīdz tikšu atkal mājās, es tūlīt sasildīšu ūdeni uz plīts, krietni nomazgā­šos silē. Ne pēc kā es, biedri, jau sen tā neilgojos, kā pēc tīras, izgludinātas veļas. Viņa tik patīkami smaržo un viegli glaužas pie ķermeņa.

«Bet man liekas, ka pavasarī beigs karot,» ataucās vēl kāds no tumsas, «un ka ap ķiršu laiku tiksim jau mājās. Tad es likšu pagatavot vareņikus ar ķiršogām — bet tādus, lai peld sviestā! Mana sieva ir mācīta pavāre. O, kādus gardumus viņa prot pagatavot!»

Tagad arī pīkstulis sāka sagatavot sev guļvietu. Vispirms viņš ar birsti rūpīgi notīrīja nāru zem sevis, tad sirsnīgi nolā­dēja Austriju, Krieviju un visu pasauli, novilka savu mundieri, uzgūlās uz tā, bet tūlīt atkal pielēca sēdus:

«Jēzus Marija! Atkal nelaime. Neesmu vēl paguvis lāga nogulties, jau blusas lec šurp bariem un dur kā ar īleniem. Nudien, biedri, tas ir vēl neciešamāk, nekā mocība ar elektrisko strāvu.»

Ar skārdu viņš sāka bakstīt dēļu starpas un drīz vien iz­vilka pelēku putekļu vīstokli, no kura uz visām pusēm izlēca vesels bars blusu. Uz ceļgaliem piecēlies, pīkstulis brīnījās: «Briesmu lietas! Tikko acis pasargāju. Kā melna debess!…» Un, acis uzmetis baļķiem, kuri saturēja 'šķirbainās nāras, būdami tai pašā laikā īsts insektu perēklis, šis cilvēks atkrita kā nopļauts un tikai klusi ievaidējās:

«Nudien, es to ilgāk neizturēšu! Es pakāršos! Velns lai pa­rauj šos uzbāzīgos kukaiņus!»

Pīkstulis novilka bikses un kreklu, tos krietni izpurinādams pret apakšējām norām, lai gan to iemītnieki stingri protestēja un ziņoja, ka viņiem pašiem tādas mantas esot jau diezgan. Tad viņš paņēma savu maišeli un mundieri, pierāpās Sveikam ar Mareku tuvāk un parādīja tiem vairākas pudelītes:

«Lūk, biedri,» viņš teica, «te es izaudzinu kukaiņus, tā teikt, uz zinātniskiem pamatiem. Tā te ir arī savā ziņā sīklopu kulti­vēšana. Se man mitinās blaktis, kas saķertas Citā,» viņš pacēla drusku pret gaismu vistumšāko pudelīti. — «Tās iekor- ķētas jau vienpadsmito mēnesi, bet vēl arvien ložņā. No dažām ir tikai ādas vairs pāri palikušas. Eh!» — pīkstulis iesmējās

— «ka es tagad labprāt pusi no savas dzīves atdotu, ja šos iz­salkušos insektus varētu iebērt ķeizara Vilhelma mīkstajā gul­tā!»

«Musu vecajam Francim Jozefiam arī tāda dāvana no va­ronīgās frontes nekaitētu,» piemetināja kāda cita balss. «Viņš gan pats blakšu vietā vēl izvēlas skaistākās artis­tes …»

Sīs sarunas pārtrauca krievu zaldāts. Tas ienāca barakā un uzsauca:

«Pulkstens jau deviņi. Guīiet mierīgi. Lampu izdzēst!»

Kāds nopūta sīko liesmiņu, un nāras iegrima necaurredzamā tumsā. Pīkstulis zaldāta novēlējumam «labu nakti!» atbildēja ar kādu krievu lamuvārdu un tad līda atpakaļ uz savu vietu pa gulētāju galvām. Pēc tam atkal atskanēja viņa balss:

«Ei, biedri, pastāstiet kaut ko no savas dzīves. Piemēram tu tur, jaunais no Prāgas! Vai tev nekā nav ko sacīt? Un kā tevi īsti sauc?»

«Es pats esmu Sveiks, un blakus man guļ Mareks — abi no 91. pulka. Vienreiz mēs piedalījāmies manevros…»

Un Sveika neapturamās runas dāvanas sāka plūst kā ūdens pa vaļā atrautām slūžām. Visi apklusa un it kā sastinga klau­sīdamies. Pa mazo lodziņu sāka ieplūst bāls mēnesstars. De­bess laukā bija dziļa un zila, gaiss dzidrs un tīrs, sals sprē­gāja ap viņiem pašiem, bet barakā sadzītie 250 kara upuri vēl ilgi tur klausījās visdažādākās anekdotes, strīdējās par poli­tiku, cits citam uzticēja savus noslēpumus par soģiem un kre­ditoriem, par oficieriem un sievietēm.

★

Omskas karaspēka nometņu priekšnieks, kura ziņā atradās arī gūstekņi, bija pārkrievojies vācietis — barons Klagens. Sis virsnieks — jau labi gados — bija īsts karavīrs no galvas līdz kājām. Viņam korektībai un godprātībai vēl pievienojās simpātijas pret gūstekņiem kā saviem tautasbrāļiem. Ka šīs attiecības tomēr drīz vien kļuva citādas, par to vainojami bija paši gūstekņi. Sākumā viņi varēja justies gluži brīvi, paši sev izvēlēties darbu un peļņu, bet šo brīvību tie pārvērta ubago­šanā un nekārtību celšanā. Daži sāka aizņemties naudu no eksaltētām sievietēm, citi izturējās rupji un izaicinoši pret visu, kas bija krievisks, jo no sava vakareiropeiskā viedokļa norau­goties tie jutās daudz pārāki par šo mazattīstīto tautu un viņas dzīves parašām.

Drīz vien Klagenam sāka žēloties, ka gūstekņi teātros un

iO kinematogrāfos izpērkot visas dārgākās biļetes un sēžot tur ar šaubīgu aprindu dāmām, sagādādami tā daudz rūpju krietna­jām krievu Matrjonām, kuras tik ļoti baidījās savām meitām rāidīt siiiktus piemērus. Sūdzējās arī krievu oficieri, 'kuriem bieži vien no degungala gūstekņi pilsētā paņēma labākos or­maņus, tos krietni pārmaksādami. Policija savukārt nodeva tirgoņu iesniegumu, kurā tie žēlojās, ka gūstekņi zogot pat die­nas laikā uz tirgus un veikalos visu, kas tik neesot piesiets vai naglām piesists.

Tā fon Klagenam vajadzēja pamazām apcirpt spārnus gūs­tekņiem, kuri jau bija pavisam izlaidušies, un tā ar laiku radās tāds pats stāvoklis, kāds bija visur citur: gūstekņus ieslēdza nometnē.

Tomēr fon Klagena simpātijas arī tagad vēl nemitējās. Ne­viens oficieris, ne feldfēbelis nebija drošs, ka pēkšņi nometnē neierodas priekšnieks un neprasa kaut kuram gūsteknim, vai tas saņēmis ziepes, veļu un uzturu, cik pienākas. Pats viņš nereti pārsvēra maizes porcijas, ieradās virtuvē,-lai redzētu, kā sa­dala gaļu,

«Ja tu, balodīt, proti gūstekņus apzagt,» viņš tādos ga­dījumos teica, laipni uzsmaidīdams, «tad mācies arī viņus ka- ralaukā sagūstīt.»

Diemžēl, drīz vien viņš nokrita no zirga un stipri sasitas. Ārsti ilgi pēc tam šo godīgo virsnieku noturēja mājās un at­ļāva tam tikai pāris minūtes ieskatīties savā kancelejā. To stei­dzīgi vien izmantoja visi ierēdņi. Viņi sprieda tā: kamēr kaķa nav mājās — pelēm laiks pasiaimniekot, un Omskas kara pār­valde izvērtās tāda pati kā visas citas Krievijā. Cits par citu centīgāk tur dzīvē īstenoja lozungu: «Zagt un nebaidīties!» Zaga veļu. zaga zābakus un mundierus, miltus, putraimus, gaļu un ziepes. Nometnes bodītē paaugstināja cenas. Gūstekņus apstrā­dāja, kur un kā vien bija iespējams, barakas atkal pārvēršot par izbadējušu un netīru, noskrandušu ļaužu alām.

Sveikam nometnē ierodoties, fon Klagenam ziņoja, ka at­vesti 1500 jauni austriešu gūstekņi. Pulkvedis paskatījās uz savu vakarējo rīkojumu un teica:

«Rīt līdz pusdienai šiem gūstekņiem izdot katram ceturt­daļu mārciņas ziepju par decembra mēnesi.»

«Par janvāri,» piemetināja adjutants, kalendārā skatīda­mies.

«Par decembri,» noteikti atkārtoja fon Klagens. «No pus­dienas liekat iekurināt pirtis. No garnizona mazgāsies tikai tas bataljons, kam jādodas uz fronti. No pulksten septiņiem

pirti jāielaiž gūstekņi. Izsniedziet viņiem ari veļu, cik vaja­dzīgs: mums taču noliktavās nav trūkums?»