KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Gūstekņus viņš nostādināja rindās pa četri, saskaitīja un\, apskatījis viņu kājas cauros zābakos vai pastalās ievīstītas, teica zemniekiem:

«Nu, bērni, ņemiet viņus tagad savās ragavās. Nometne ir diezgan tālu — verstes trīs no šejienes, un paši tie droši vien savām kājām turp nevarēs nokļūt.»

Gūstekņi savēlās uz salmiem, un oficieris, redzēdams, ka vi­sas ragavas jau pārpilnas, nosūtīja vēlreiz zaldātus ķert zem­niekus. Tos drīz vien arī atveda, un viņi saņēma pavēli pie­braukt pie priekšējiem vagoniem. Konvoji tos atdarīja, iegāja paši tur iekšā un sāka izkravāt saturu: izlīda kropli un tizli

ķermeņi, pelēkās lupatās satītie dzīvie miroņi bez kājām vai rokām, izdedzinātām acīm, atrautiem zodiem, salauztām mugu­rām. Krustus un šķērsus, kā malkas gabalus, tos sasvieda ve­zumos, un oficiers, briesmu pilnām acīm šo savādo bagāžu uz­lūkodams, rokas vien noplātīja:

«Nu lūk, rko tāds karš ir jau nodarījis! Bet nekas — pa­ciešaties vēl drusku, bērni, drīz jau būs miers un tad jūs visi varēsat mierīgi braukt mājup pie savām sievām un bērniem.»

Viņš laikam gan īsti neizprata, kādēļ invalīdi ragavās kā dzelti rāvās uz augšu un nevarīgi atkrita atpakaļ, kad vedējs pārbrauca sudrabotās dzelzceļa sliedes un zemnieki klusēdami pārkrustojās, šo drausmīgo skatu iztālēm novērodami. Pēc tam oficiers stājās kājām palikušo gūstekņu priekšgalā un varo­nīgi deva komandu:

«Tagad uz priekšu, bērni! Iesim uz nometni. Tur jums klā­sies labāk.»

Viņi aizgāja līdz garai sētai, aiz kuras atradās liels pavil­jons. Aiz tā bija redzama vesela rinda mazu, tumšu majeļu ar zemiem, netīriem lodziņiem. Apsalušos zaldāti nolika sniegā, bet veselos ieveda kancelejā. Tur visus pierakstīja. Pie invalī­diem laukā tai laikā pienāca daži apsarmojoši zirgi un savvaļā klejojošas govis, apostīja svešās būtnes sniegā un tad palika turpat stāvot, savu atradumu domīgi novērojot. Sai gadījumā Sveiks atrada par vajadzīgu piebilst:

«Nudien, žēl lopiņu, kuri nekad laikam nespēs cilvēku īsti •saprast un nezinās, ko nozīmē Eiropas kultūra un civilizācija.»

Pierakstītos noveda barakās, un krievu unteroficieris, kas viņus turp pavadīja, norādīdams uz uzrakstu dēlīšiem, teica: «Tagad katrs savā kaktā!»

Uz dēlīšiem bija īsi uzraksti: «Cehi», «Serbi», «Vācieši», «Ungāri».

Horžins pirmais iegāja barakā un no tumsas sauca: «Hei, bērni, te pietiek vietas akurāt trijiem!» «Trīsdesmitiem arī vēl pietiks!» — atsaucās kāda balss tumsā. «Bet no kurienes un kāds velns jūs šurp atdzims? Vai tieši no frontes braucat? Cik ilgi vēl miers būs jāgaida?»

«Nē!» Horžins atteica. «Tagad mēs skaidri zinām: kad mieru parakstīs, tad tas būs sagaidīts.»

«Nemuldi niekus!» viņu iztālēm kāds norāja. «Te smird kā aptiekā,» piemetināja arī Sveiks, kad viņš kopus ar Horžinu rāpās uz nārām, bet Mareks turpat bla­kus jau sāka žēloties par smagu gaisu un kāds tam atteica: «Kāpēc līdz neatvedi pretgāzes masku no frontes! Vai tu vēl negribēsi, lai te 'kazarmas kāds ar odekolonu izlaista?»

«Nudien, es to gribētu!» Sveiks vaļsirdīgi iesaucās, bet kāda balss tam tūlīt atbildēja:

«Tadā gadījumā tev vajadzētu papriekš uzdienēt par ģenerāli vai vismaz par kādu nožēlojamu kapitaniņu. Tiem jau visur klājas lieliski! Mūsu Kuzmaneks tagad dzīvo Petro- gradā un 5 litrus spirta pa dienu viens lāgā nevar izdzert. Bet par to viņš oficieris!»

Runātājs dziļi nopūtās, bet otrā pusē viņam kāds turpināja pīkstošā balsī:

«Eh, biedri, pietiktu mums arī ar leitnanta činti! Kad dzīvojām Popikušinas sādžā, tur mums bija pieci oficieri. Visi tie mitinājās pie popa, un vietējā kara pārvalde viņiem ik mēnesi iedeva rokās 5 0 rubļus skaidrā naudā. Sie leitnanti tur dzēra caurām dienām un naktīs pinās ar sievietēm. Pēc kāda laika sākās dažādi sarežģījumi, un viens no viņiem taisni mūsu aizvešanas laikā turpat nošāvās.»

«To droši vien brūtes bija padarījušas nervozu,» Sveiks piebilda, bet turpināt viņš nepaguva, jo kāda balss pavēloši iesaucās:

«Tagad uzdziedāsim!»

Tā pati balss uzdeva toni, un barakā tūlīt atskanēja tik daudzas spēcīgas balsis, ka visas nāras nodrebēja:

Restorāna lapenē Mēs reiz divi bijām — Skūpstus apmainījām…

Kad dziesma beidzās, Sveiks iesāka sparīgi applaudēt, bet tā pati pīkstošā balss to īgni pārtrauca:

«Tūlīt var manīt, ka Morāvijas zeņķi te saradušies. Velti vis savā dziesmā tie nedzied: «O, kādus zirgus tu dzemdēji, zeme!»»

«Ei, tu tur augšā, pievaldi mēli!» atsaucās kāds no apak­šējām nārām. «Citādi mēs tev parādīsim, ko sver morāviešu kulaks. Jūs, čehi, jau pavisam neprotat kauties. Nudien — piesargi siavu purnu!»

Strīds šoreiz tomēr nedabūja pamatīgāk iekvēloties, jo no kakta, kur mirgoja maza, apkvēpusi petrolejas lampiņa, izlīda kāds krievu zaldāts un iesaucās:

«Nu, stājieties rindās! Pārskaitīšana. Ātrāk no nārām zemē!»

Viņš atāķēja sev no vidus biezu ādas siksnu un diezgan nesaudzīgiem paņēmieniem sāka dzīt barakas iemītniekus vien­kopus rindā. Pīkstulis, Sveikam pie auss noliecies, teica:

«Viņš ir apdzēries. Tie te caurām dienām dzer politūru un denaturēto spirtu. Mūs viņi pamatīgi apzog. Tūlīt sāks sa­skaitīt.»

■«Nu, desmitnieki, sakārtojiet ļaudis!» pavēlēja vada ko­mandieris, un uzaicinātie rādīja viņam savus apakšniekus:

t«Divi ir te, trīs sēž neapautām kājām, vienam nav bikšu, otram trūkst šineļa, un viens ir darbā. Kopā iznāk visi des­mit.»

Zaldāts mierīgi kaut ko atzīmēja savā bloknotā un griezās tālāk pie nākamā. Tas arī droši uzskaitīja savu desmitu, un tā no 200 gūstekņiem pēc šādas krievu-austriešu skaitīšanas metodes drīz vien savairojās 520 cilvēku, kādu skaitu tad arī reģistrēja uztura saņemšanai. Kad tas laimīgi ar austriešu iz­palīdzību bija izdarīts, jo skaitītājs pats jau sajuka pie 40 — viņš atviegloti uzsauca stāvētājiem:

«Nu tagad visi prom gulēt! Liekaties uz nārām!»

Kaktā palika degot mazā lampiņa, ap kuru sapulcējās kāršu spēlētāji un metāla gredzenu meistars. Spēlmaņi drīz vien sāka skaļi lamaties, un Horžins teica saviem blakus gulētājiem:

«Kā tad nu būs ar mums? Vai tiešām dosimies pie miera, vakariņas neēduši? Ja kādam atrastos pāris kapeiku kabatā, es aizskrietu uz bodīti un kaut ko paraudzītu šurp atnest.» «Par mieru tu te, draugs, vēl pāragri sapņo,» atbildēja kāds kaimiņš, kas koridorā pašreiz izpurināja savas bikses. «Ko tad blusas iesāks? Tik ātri vis nepierādīs. Vai blaktis arī tev nelien virsū? Ja ne, tad tu esi laimīgs cilvēks. Man visa miesa sūrst kā ugunī. Liekas, ka nātrās esmu iegūlies.»

«Tie invalīdi vēl guļ turpat sētā, sniegā izmesti, kur tos atstāja, kad šurp atbraucām,» teica Horžins, kad tas no āra ienāca, zobus klabinādams. «Bet salst tur tagad jau pamatīgi.»

«Ja, arī šonakt no mēneša būs krusts pie debesīm,» at­teica viņa kaimiņš, savu blūzi pagalvī salocīdams. «Tāda. naktsmāja, kā tiem tur ārā, nav vis apskaužama.»

Runātājs nolikās guļus, nokrekšķējās un tad žēlā balsī tur­pināja:

«Man, biedri, dzimtenē palika īsta muižiņa ; ar 5 0 pūrvie­tām aramzemes. Mana sieva spēlē pianīno, mums ir četras istabas un divas platas gultas tuvu blakus. Ticat vai ne: spil­veni tur sakrauti gandrīz līdz pašiem griestiem. Un vai kāds no jums varētu iedomāties, ka jūnijā es apprecos, bet augusta atrados Krievijas gūstā. Tā, lūk, nepaguvu savu ģimenes laimi izbaudīt, bet pirms precēšanās sievietes nemaz nepazinu.»