KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Gluži pareizi, jūsu augstība!» adjutants sažvadzināja pie­šus.

Lai gūstekņi nenokavētu pirti, tos izdzina pagalmā un sastā­dīja rindās jau pulksten puspiecos. Līdz sešiem viņi tur mīņā­jās uz vietas un drebinājās niknā salā; tad atnāca feldfēbelis un sāka izdalīt ziepes, kuras divi zaldāti visu nakti bija grie­zuši. Ceturtdaļmārciņas vietā katrs saņēma gluži sīku gabaliņu mīkstu, gandrīz šķidru ziepju, pēc tam zaldāti veda gūstekņus uz pirti, kas atradās divas verstis aiz nometnes. Ceļā viņus vēl panāca īpašs pulkveža kurjers, kas nodeva fon Klagena pavēli — ļaut visiem gūstekņiem arī noskūties, apcirpties un viņu apģērbus mazgāšanās laikā dezinficēt.

Bet izrādījās, ka pirtīs peras vēl krievu zaldāti, un gūstek­ņiem atkal vajadzēja divas stundas mīņāties uz vietas, lai tur­pat nenosaltu. Kacl arī šī mocība bija izciesta, vada koman­dieris beidzot uzsauca:

«Nu, tagad ātrāk vien izģērbties — ūdens palicis jau pavi­sam maz. Kas pasteigsies, vēl kādu lāsi dabūs!»

Viņš nosprādzēja siksnu sev no vidus un ar to ielaida vie­nam otram pa muguru, lai jūtami asāk pamudinātu izpildīt savu pavēli. Gūstekņi izģērbās uz aukstām kāpnēm un no turie­nes viņus dzina durvīs, pa kurām laukā vēlās baltu garaiņu mutuļi. Nebija tur ļaudis vēl lāga ūdeni savos ķipjos sameklē­juši, kad jau otrs vada komandieris tos dzina tālāk — laukā pa nākamām durvīm, un laba tiesa tā ilgi gaidīto pirti atstāja pat lāgā neapslapinājušies.

Kad fon Klagens sēdēja pie vakariņu galda, adjutants viņam telefoniski ziņoja, ka visi gūstekņi jau nomazgājušies, un vecais pulkvedis savai jaunajai, daiļajai sievai — slaidajai vīnietei varēja smaidīdams teikt:

«Ma šer, ja tev vajadzīgs labs skroderis, ej šodien pat uz nometni un to uzmeklē. Gavrils Mihailovičs tevi turp pava­dīs. Ļaudis tur šodien ir tīri, no viņiem nav jābaidās.»

Bet baronese fon Klagen uzmeta lūpiņu:

«Mersi; tu esi aizkustinoši rūpīgs, bet man jau nav jāstei­dzas. Pagaidīšu, kamēr tu pats atveseļosies un varēsi mani pa­vadīt. Mums taču turp būs drīz jābrauc kopā ar Sarkanā Krusta delegāciju. Ak, kā es interesējos, vai šajā delegācijā nebūs arī manas senākās paziņas no Vīnes. Kaut būtu atbrau­kusi baronese fon Gunt!»

Atmiņas viņu pie šīs draudzenes saistīja jau kopš institū­ta laikiem, kad abas tās bija slepeni pārliecinājušās, ka neviens leitnants neprot meitenes tā apkampt, kā vecais garīdznieks grēku nožēlošanas ceremonijā.

Kad gūstekņi atgriezās nometnē, pie vienas barakas tur pulcējās ārsts, daži virsnieki un bars krievu zaldātu. Vakar tur bija ievesti kroplie, un visi — aklie, bez rokām un kājām palikušie ķermeņi bija pamesti bez kādas kopšanas un uzrau­dzības. Izsalkušie, pusdzīvie kropļi paši bija sarunājuši un, cits citam izpalīdzot, novietojušies uz augšējām nārām, kur dēļi bija drusku sausāki un gaiss siltāks. Bet viens no viņiem, bez rokām un kājām, neviļus bija nokritis ar seju dubļos un tā nosmacis.

Mareks ar Sveiku aizlīda līdz pašai barakai. Kropļu sejas bija aplipušas visdažādākiem insektiem; tie izskatījās atbaidoši un briesmīgi. Pār nomirušo noliecās krievu ārsts, izklaidīgi bāza tam termometru tukšā piedurknē un kaut ko murmināja, ka šis termometrs slikti rādot. Beidzot viņš noņēma cepuri un skumji ierunājās:

«Liekas, tas būs jau miris. Nav šaubu, ka ar mākslīgu elpošanu viņu vēl varētu glābt. Bet sakāt, kā to lai izdara, kad viņam nav roku!»

Ārsts vēl brīdi pastāvēja klusēdams, tad pagriezās pret ofi­cieriem un ar rūgtumu teica:

«Nākamajā miera konferencē, kungi, mums nepieciešams ierosināt priekšlikumu par granātu tehnikas papildināšanu tādā mērā, lai tās sprāgstot atrautu rokas un kājas tikai līdz locī­tavām. Zinātne nevar pieļaut, ka ļaudīm jānomirst, lūk, tādā stāvoklī.»

Citā barakā pīkstulis apgalvoja, ka šis invalīds pats esot izdarījis šādu pašnāvību un rīkojies pareizi, jo vienīgi tādā veidā tas varēja izglābties no tālākām mocībām. Sajā gadī­jumā ar viņu neviens nestrīdējās.

★

Dienas nometnē vilkās pelēkas un vienmuļas. No rīta līdz vakaram ļaudis ķēra insektus, stāstīja anekdotes, sprieda par kara stāvokli un miera izredzēm pēc telegrammām, kuras zēns kārtīgi pienesa nometnē. Dubļos un netīrībā visvairāk cieta Ma­reks, un drīz vien viņu sāka mocīt reimatisms. Kājas sapēja, rokās un mugurā dūra. Kad par savu slimību viņš žēlojās pīk- stulirn, kura īstais vārds vēl arvien palika apslēpts — tas deva labu padomu:

«Man klājas tāpat. Rīt iesim uz ambulanci.»

Trīs ārsti, viens krievs un divi austrieši, tur viņus vērīgi aplūkoja un aptaustīja, tad norādīja uz kādām durvīm tālāk:: «Tagad ejat turp. Feldšers jums slimās vietas apsmērēs, un sāpes pāries.»

Blakus istabā uz sola sēdēja kāds cilvēks, kas izpildīja trīs ārstu pavēles, tās nemaz nedzirdējis. Vienā rokā viņš turēja pudeli ar glicerīnu, otrā — gabalu netīras vates. Ar šo vati tas visus pēc kārtas ierīvēja. Ja gadījās apsaldētas kājas — rīvēja ar glicerīnu. Kam sāpēja galva — tas aizgāja no šī feldšera ar glicerīnā saslapinātiem matiem. Pret zobu sāpēm ar vates gabalu vilka pa vaigu, vēdera kataru izdzina ar nabas ierīvēšanu, bet auss iekšējos iekaisumus apturēja ar ārējās daļas krienu samērcēšanu tai pašā glicerīnā. Pat lipīgu sli­mību rētas šis brīnumfeidšeris ierīvēja ar to pašu vates ga­balu. Vārdu sakot — viņš darīja, ko spēja un kā prata. Viņa priekšā arvien stāvēja pacienti garā rindā, un skrīveris svīda, tos visus reģistrēdams:

«Kurā gadā dzimis? Vai precējies? No kādas slimības mira. vecāki? Cik māsu un brāļu miruši un kādēļ? Vai visi bija veseli līdz pašai nāvei?»

Pateicoties ārstu starptautiskiem sakariem, zinātne tam lai­kam ieguva daudz ļoti svarīgu materiālu. Austrijas ārsti jau prata visas iekšējās slimības lieliski ārstēt ar hinīnu un aspi­rīnu; viņu kolēģi Krievijā turpretim par labāko universāliīdzekli bija atraduši glicerīnu, jo tas nieku izmaksāja.

Kad abi mūsu slimnieki atgriezās barakā, pīkstulis taisīja savu slēdzienu: jo mācītāks cilvēks, — jo lielāks nelietis un noziedznieks tas ir. Mareks rādīja, kā viņam no biksēm satek glicerīns lejup zābakos, bet Sveiks piegāja viņam līdzcietīgi klāt, ierīvēja sev delnas no šī labuma un tad teica:

«Pacieties, pacieties, drīz atbrauks Vīnes grāfienes, un viņi tāpēc grib, lai mums visiem būtu mīksta āda, laba sejas krāsa.»

Rožainās ainās sāka gūstekņi attēlot to eņģeli-mierinātāju, ko dzimtene sūtīja pie viņiem šai tālā ellē un kam drīz jau vajadzēja ierasties.

Vīriešu un sieviešu pienākumi arvien ir bijuši dalīti. Pie­mēram, kad vīrieši izdara mežonības vai arī citiem liek tās karā piekopt — sievietes tad uzstājas kā eņģeļi-mierinātāji žēlsirdīgo māsu lomā un baltās drānās noliecas pār sakropļo­tiem, asiņainiem cietējiem. Vīrieši uzplēš cits citam dziļas brū­ces, bet sievietes steidzas tas maigam kaķu mēlītēm apglaust, sāpes noremdināt.

Kolīdz iesākās šausmīgais pasaules karš, muižu, fabriku un banku īpašnieki steidzās fotogrāfēties spožās oficieru unifor­mās ar ordeņiem pie krūtīm, lai visa pasaule redzētu, cik droši un uzticīgi tie stāv sargu vietās par savu tēviju un valsti, kura šo asiņaino tautu slaktiņu ir uzsākusi viņu labā. Viņu sievas un meitas tikpat steidzīgi pārvērtās par žēlsirdīgām māsām, apsēja ap galvām baltos lakatiņus, uz krūtīm uzšuva sarkanos krustiņus un devās uz lazaretēm nevis tādēļ, lai pārliecinātu kareivjus, ka galvenais karā ir bez soda un atbildības izdarīt smagākos noziegumus pret saviem līdzcilvēkiem, bet lai na­baga zaldātiem izdarītu kādu sirdi aizkustinošu pakalpojumu, piemēram — paceltu spilvenu pagalvī augstāk, apslaucītu no- pūžņojušās acis un nemitīgi apveltītu slimos ar jautājumiem: cik vecs, cik mājās atstājis bērnus un vai ar savu sievu labi sadzīvojis? Sīs ziņas bija nepieciešamas sakarā ar mierinā­jumu, ka debesu tēvs, kas jau visu pats redz un zin, arī šos bāriņus neatstās grūtā brīdī un ka tādēļ mirt par savu