KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Beidzot ieradās aizelsies izlūks ar ziņojumu, ka dāmas nāk tieši šurp uz baraku. Krievs — vada komandieris nokliedza: «Smirno!», pats izskrēja laukā, bet tūlīt ielēca atpakaļ un plaši atrāva durvis vaļā, lai svinīgā procesija .ērtāk varētu ienākt.

Gūstekņi sēdēja uz nārām, cits pār citu, kājas pār malām pār­kāruši, gluži kā gaiļi laktās. Pirmā šoreiz parādījās grāfiene Taksila, aiz viņas fon Klagens, tad skaļi tērzējošā baronese ar pārējo svītu manāmi jautrā garastāvoklī.

Vecā aristokrāte pārlaida skatu tumšajai barakai:

«Šreklih, šreklih! Briesmīgs gaiss, šausmīga atmosfēra! Vai te nav nekādas ventilācijas?», viņa iejautājās.

Baronese izvilka no kabatas mazu iesmaržotu mutautiņu un aizspieda to savam degunam priekšā, izlikdamās tā, it kā nupat būtu jākrīt ģībonī. Uzmanīgais Gavrils Mihailovičs nostājās aiz viņas tik cieši, lai dāmu ērti varētu uztvert pašā kritiena. «Ja viņa tagad man ciešāk piespiedīsies — būs labi,» viņš nodo­māja un viegli jau pieskārās baroneses vidum ar kreiso roku.

«Kāda neciešama smaka! No kā tā rodas, palkavnieka kungs?» baronese iejautājās tāpat caur mutautiņu. Bet fon Klagens tikai paraustīja plecus: «Daudz ļaužu. Zaldāti. Sviedri un tabaka.»

«Gluži pareizi!» Sveiks atsaucās. «Viņi pielādē savus vēde­rus ar krievu maizi, un pēc tam sākas šaušana kā pie Verde- nas. Es jau viņiem vairākkārt esmu teicis: nepārpīpojieties, jo citādi drīz te būs tāds gaiss, ka cirvi varēs pie griestiem pa­kārt. Bet, cienījamās dāmas, ar jūsu atļauju es uzdrošinos teikt — tie visi ir akurāt kā aizdegtas kodaļas.»

«Paliec klusu!» kāds blakus pusbalsī iesaucās. «Tā nedrīkst sarunāties ar baronesi.»

«Es drīkstu — esmu jau ar viņu pazīstams,» Sveiks mie­rīgi atbildēja. «Austrijas kareivji,» uzsauca .grāfiene, «sanā­kat tagad pie manis,» un visas lāvas pēkšņi nodimdēja, tad rindās sēdošie putni pārvērtās mērkaķos, veikli metās lejā un nostājās augstām dāmām visapkārt, kāri gaidīdami ziņas no dzimtenes.

«Austrijas kareivji,» turpināja čehu valodā Sarkanā krusta pārstāve. «Mēs par jums bieži domājam. Nekad mēs jūs neaiz­mirsīsim. Jūs ir Austrijas dēli, mūsu dēli un unzere rote Kreuc immer būs Pflcge par jums.»

Viņa brīdi apklusa, cenzdamās atrast turpmākos izteicie­nus. Fon Klagens paņēma savu madam zem rokas, ar mājienu deva zīmi visam štābam sekot un kopā ar to aizgāja uz barakas otru galu. To viņš darīja tādēļ, lai netraucētu austriešu patrio­tisma izpausmi, un vecais «līdzcietības trauks» ieskanējās at­kal jau ķērkstošā balsī:

«Kareivji, mēs par jums domā. Mēs lūdz Diev, jūs laimīg atgrezt ēkš lēlo Afstrij. Mēs jau nākoš vasar izdzīt naidniek ūber der Grence. Mūsu dzimtens šo kar uzvarēt! Iekš Francij būs dump, iekš Italij ofensiv, krievu fronte būs puš — un un- zere brave Zoldaten kronēt ar jaunu slav un uzvar sav Kaizer Frane Jozef der erzte. Vin un tēfij jums neaizmirst! Austrijas kareivji Tikai izturēt, durhalten, un vēlreiz izturēt!»

Te grāfiene Taksila apklusa, gaidīdama vētrainus aplau­sus, bet skrandainie ļaudis stāvēja barā klusēdami un cits citu jautājoši uzlūkoja. Klusums bija tik dziļš un nomācošs, ka pat elpošanu varēja sadzirdēt. Tai brīdī pēkšņi atskanēja kāda at­tāla šņukstēšana. Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas tur rau­dāja viens pats uz nārām sakumpis.

«Mēs te, augstā kundze, ja vien būs vajadzīgs, izturēsim līdz pašām kara beigām,» viņš, degunu pirkstos nošņaukdams, ierunājās, «mēs sava vecā ķeizara labā darīsim, kas mūsu spē­kos, ja tikai mums izsniegs drusku vairāk mahorkas un cukura. Sakat tur Vīnē kaizeram, ka uz mani un maniem draugiem viņš var droši paļauties!»

Vēl arvien raudādams, Sveiks nolīda no nārām un tuvojās grāfienei. Dziļi un patiesi aizkustināta no šādas vienkārša ka­reivja padevības, tā izstiepa roku, kurai Sveiks, asaras birdi­nādams, pieliecās un uzspieda pamatīgu buču. Grāfiene vēl pāris reizes noglaudīja viņa matus, tad atvēra savu rokas somu un pasniedza Sveikam 10 rubļu banknoti, kuru tas momentāni paslēpa savā kabatā un, par raudāšanu vairs ij nedomādams, devās atpakaļ uz nārām.

Sis piemērs guva dzīvu atbalsi apmēram 30 skrandaiņos, kuri sāka skali šņukstēt, šņaukt degunus un spiesties pie grā­fienes rokas, lai to nobučotu. Bet labdare ātri aizvēra savu somu, deva noteiktu zīmi saviem cienītajiem apstāties un tur­pināja:

«Kareivji! Mēs jums atnesa sveicienu no jūsu sieva, no jūsu bērna un Kamaraden. Mēs jums atdeva mundier, zābak, dcķ un andere Liebesgabe, ko jums rīt te būs izdot. Vai jums ir kād žēlošanas vai lūgšan?»

Visi sakustējās, un simtiem mutes iesāka runāt vienā reizē. Viens jautāja, kāpēc nepienāk pasts? Otrs gribēja zināt, kādas tagad ir Austrijā lopu cenas. Trešais interesējās, vai dzīvs un vesels ir viņa vecais paziņa tādā un tādā pilsētā? Bet kāds izlauzās līdz pašai grāfienei un, roku pie cepures pacēlis, karei­vīgi iejautājās:

«Atļaujiet zināt, vai mans brālis vēl guļ Vīnē hospitālī?»

Kad grāfiene atbildēja, ka viņai to nav iespējams zināt, jau­tātājs aizgriezās un aiziedams vēl piemetināja:

«Pati no Sarkanā Krusta esot, bet nekā nezina. Kāda velna pēc tad tādai vajadzēja šurp braukt, ja nevar pateikt, kas ar manu Františeku noticis.»

Aristokrātisko vecenīti bērtin apbēra ar tādu vairumu visda­žādāko jautājumu, ka baronese nolēma viņai piepalīdzēt. Viņa noņēma mutautiņu no deguna un arī sāka atbildēt uz jautāju­miem, bagātīgi izdalīdama savus smaidus un balto zobu mir­dzumu uz visām pusēm. Kā hipnotizēts, Hudetšeks nolēca no nārām un tuvojās baronesei, bet viņa vietu ieņēma pīkstulis, kas tūlīt atvēra vienu no savām pudelītēm, izbēra izsalkušās blaktis sev uz rokas un tad nemanot aizpūta tās augstajām dāmām aiz kažoku apkaklēm:

«Vai man žēl, Lai tiek nu kāds mazumiņš arī viņām. Karā taču ir jāpiedalās un jācieš visiem sabiedrības slāņiem,» viņš paklusām taisnojās, ar manāmu prieku vērodams, ka brūnie dzīvnieciņi mudīgi vien aizlien kuplajās ādās.

Pēc tam Hudešeks piebēra atkal pilnu sauju citu — baltas krāsas insektu, un aizpūta tos tikpat veikli kā pirmos. Beidzot vecā dāma atkal atvēra savu rokas somu, izvilka no tās veselu paku trīsrubļu gabalu, pacēla tos gaisā un iesaucās:

«Dzīvojiet veseli, kareivji! Mēs iesim nu tālāk pie jūsu kamaraden. Tagad ņem katrs pa vien banknot un zin, ka Austrij jūs neaizmirst!»

Naudu viņa izdalīja ar labo roku tā, ka katrs saņēmējs to varēja arī nobučot. Baronese no tās pašas somas izņēma otru naudas paku un sāka to izdalīt citiem. Brītiņu šis darbs veicās gludi un sekmīgi, bet tad pēkšņi kāds cilvēks, kam viņa pa­sniedza trijnieku, nokrita viņai pie kājām, apķēra tās abām rokām un sāka kā neprātīgs skūpstīt.

«Kas jums noticis? Vai kāda nelaime? Ilgas pēc dzim­tenes?» baronese vaicāja, pasniegdama šim nelaimīgajam vēl otru trijnieku. Cilvēks ātri piecēlās, saķēra baroneses roku un sāka to skūpstīt ilgi un cieši ar savām karstajām, sasprēgā­jušajām lūpām, visu laiku kaut ko nesaprotamu murminādams.

«Hudešek, vai liksies mierā! Vai gluži dulls esi palicis!» Sveiks, bīstamo stāvokli pamanījis, apsauca šo ērmoto cilvēku. «Tādas stirnas šauj tikai leitnanti.»

Viņš ātri piesteidzās Hudešekam, kas jau raudāja kā mazs bērns, parāva to aiz rokas sānis un, uz nārām novietojis, pats atgriezās pie dāmām. Tagad pie viņiem jau bija atgriezies fon Klagens ar visu štābu, un nu arī viņš savukārt gūstekņus uz­aicināja izteikties, ar ko kurais te neapmierināts un ko vēlas. Izrādījās, ka neapmierināti ir ar slikto maizi, kurā iecepts daudz mēslu un zāģu skaidu. Baronese paņēma rokās gabalu atnestās maizes, atlauza kripatiņu ar pirkstiem un iebāza sev mutē; grāfiene darīja tāpat. No viņām maizes klaips nokļuva dakterim Markovam, kas gūstekņos bija jau slavens ar savu glicerīna ārstniecību. Viņš tūlīt iesāka veselu lekciju: