KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Pjotra Osipoviča skats nu apstājās pie Sveika. Tas visiem spēkiem centās izskatīties vēl muļķīgāks un iestenēdamies iz­dvesa:

«Ih feršte nihts. Vācets … german. Ne-sa-prot.»

«Nu tad es jūs, dienaszagļus, tūlīt iemācīšu krieviski sa­prast!» iesaucās kancelejas dievs, ar pātagu pret zābaku stil­biem sizdams. «Tūlīt atnesiet te ūdeni!»

«Nem tu dom,» gluži kā atvainodamies atkārtoja Horžins.

Tagad feldfēbelis uzkāpa abām kājām uz lupatas un ar kustībām parādīja, ka jāatnes ūdens un jāuzmazgā grīda. Tad viņš izvēra koku toverim cauri abām osām un, notvertos pa priekšu dzīdams, pats tiem sekoja pēc ūdens. Dažus soļus tā pagājuši, Sveiks un Horžins reizē apstājās un meklējošiem ska­tiem pavērās atpakaļ uz pagalmu. To pamanīja feldfēbelis un, baidīdamies, ka abi neaizbēg, ar paceltu pletni norādīja uz pa­viljonu, aiz kura atradās aka. Tur — gribot negribot — vaja­dzēja toveri piepildīt, un, atpakaļ ejot, jau Pjotrs Osipovičs va­ronīgi soļoja pa priekšu. Te nu Sveiks atkal klusi, bet zīmīgi paskatījās uz Horžinu, un tas viņu tūlīt saprata. Ar vienu svie­

dienu toveris bija nomests un apgāzts, un abi nesēji, ko kājas māk, muka uz baraku. Tai pašā laikā Pjotrs Osipovičs, jau paš­apmierināti smaidīdams, atvēra kancelejas durvis:

«Nu, jpērni, saslapiniet lupatas un ātrāk vien pie darba!» Kad neviens neatsaucās un aiz viņa durvīs neparādījās, feldfēbelis atgriezās atpakaļ un tūlīt sāka īsti krieviski lamā­ties. Tukšās sētas vidū gulēja tikai apgāzts toveris; austriešu tur vairs nebija. Tāpat skaļi lamādamies, viņš ieskrēja pirmajā barakā, no kurienes pēc minūtes četri zaldāti, ar šautenēm ap­bruņojušies, izveda sešus rumāņus, lai tie vēl glābtu piekrāptā feldfēbeļa godu un drošību.

Tai pašā laikā kāds cits zaldāts veda divdesmit vīrus uz virtuvi zivis tīrīt, un pie vārtiem no kamanām izkāpa štābs,, kura pavadībā bija atbraukusi Austrijas misija.

Visiem pa priekšu gāja baronese Austerlica, lieliskā tīģer­ādas kažokā ietinusies, un blakus tai labajā pusē adjutants Gav- rils Mihailovičs, bet trešajā — karakula mēteli un augstās botēs soļoja madam Klagena, izjautādama par Vīnes modernās sabiedrības jaunākajiem notikumiem. Blakus grāfienei Taksilai gāja kara apriņķa priekšnieks, uz nūjiņas atbalstīdamies, bet aiz viņa vesela rinda virsnieku, dakteru un skrīveru ar portfe­ļiem padusēs.

«Gavril Mihailovič, lūdzu vediet baronesi vispirms virtuvē,» atskanēja aiz muguras palkavnieka balss.

«Kā baroneses kundze vēlas: vai sāksim no virtuves, vai no slimnīcas?» tas delikāti iejautājās, visu laiku domādams par runu, kura tai būs jāsaka gūstekņiem. Četru eglīšu priekšā, kuras tagad izgreznoja ieeju virtuvē, baronese apstājās:

«Ak, cik te skaisti! Cik lieliski! Liekas, ka ļaudis šeit var cauru gadu dzīvot Ziemassvētku nakts poēzijā. Heilige Nacht, heilige Nacht! Un tie čiekuri tur zaros ir kaut kas pavisam jauns! Nekad vēl dabā nebiju tādus redzējusi!» Viņa prie­cīgā pārsteigumā sasita plaukstas, norādīdama arī vecajai grā­fienei uz savu laimīgo atradumu.

«Sī austriete nav zemē metama,» klusu nodomāja Gavrils Mihailovičs. «Sāni kā krietnai telei. Veselu nedēļu tā paliks te Omskā. «Eh, Gavriluška, neesi tikai muļķis!» Un durvis at­vērdams, viņš šai teica:

«Cienītā baroneses kundze, ļoti lūdzu, esiet tik laipna un ieejat!» Virtuvē ap garu galdu sēdēja daudz gūstekņu, un viņu vidū atradās arī Sveiks. Viņi tīrīja zivis, iepriekš tās izsizdami no ledus, jo vedot ceļā visas mucas bija sasalušas. Te baro­nesi jau otrreiz pārņēma sajūsma:

«Ma šer, paskaties, kur zivis! Kādas lielas un zeltainas, bet pavēderes sudrabainas kā vāverītēm!»

Apkārt Sveikam gūstekņi cītīgi kasīja zvīņas, acis uz augšu nepaceldami, pat neelpodami. Viņus tagad bija ielencis viss štābs, kas uzmanīgi novēroja darbu. Tikai, Sveiks savām sap­ņainajām acīm laipni pavērās lepnajā baronesē, un, kad tā ūevaicājās, vai viņš iko vēloties, tūlīt uzsāka vācu valodā:

«Viņiem te Krievijā ar zivīm ir diezgan dīvaina būšana. Vasarās neķer, bet pagaida ziemu, kad iesalst ledū, un tad liek tāpat katlā, lai iznāk zupa un gala reizē. Viņi mūs, austriešus, te arī ļoti mīl un baro ar to labāko, kas pašiem pie rokas ga­dās. Bet pastāstiet nu, ko dara mūsu ķeizars? Vai nav vēl nomiris?» Sveiks nobeidza savu pirmo runu, un viņa balsī bija sadzirdama patiesi valstiska interese.

«Viņš augustiniešu klosterī lūdz Dievu par jums visiem, mani kareivji,» ātri, bet mierīgi atbildēja grāfiene Taksila, aizkustināta no brašā kareivja Sveika sirsnīgās vaļsirdības. Sveiks jutās jau kā uzvarētājs un nekavējoties turpināja:

«Ak tad lūdzas gan? Nūja, neko citu jau viņš vairs darīt nespēj. To tikai pie mums barakā muļķais Hudetšeks teica, ka viņu sasildīt ejot kāda balerīna. Tikpat aplamas tenkas izplata tas anarhists pīkstulis, sacīdams, ka vecam ķeizaram turot galmā īpašu šveicieti-zīdītāju, jo neko citu jau viņš vairs sa­gremot nevarot. Tie, protams, ir tīrie nieki, bet galvenais tomēr, ka vecais vēl dzīvs gan un vesels. Malacis, malacis!»

«Ko viņš tur runā?» vaicāja fon Klagens, tikko saprazdams vienu vārdu no desmitiem Sveika veiklajā runā.

«Uzticams kareivis! Viņš apjautājas par sava sirmā ķeizara dārgo veselību,» atbildēja grāfiene.

Fon Klagena skats ar manāmu labpatiku apstājās pie Sveika godīgās un atklātās sejas. Ar savu nūjiņu viņš uzsita tam laipni uz pleca un teica:

«Zer gut, zer gut, jā, jā, zer gut, drošsirdīgs kareivis!» «Feldfēbel, vai jums viss jau gatavs?» uzrunāja Gavrils Mi­hailovičs apakšvirsnieku, kas skaitījās par virtuves pārzini. Tas skaļi sažvadzināja piešotos papēžus un atbildēja: «Taisni ta!» Pēc tam adjutants griezās pie dāmām: «Vai godātās dāmas nevēlas drusku nogaršot gūstekņiem pagatavoto ēdienu?»

«O, labprāt, ja jūs būtu tik laipni!» koķeti atsaucās baro­nese, un feldfēbelis ar jau iepriekš sagatavotu cinka trauciņu tūlīt teciņus aizsteidzās pie katla, kas atradās pašā stūrī. Pa­vāri viņu turp pavadīja izbrīna pilniem skatiem, bet feldfēbelis ātri vien atvēra vāku, vēl pāris reizēs samaisīja katla saturu un tad lēja to traukā.

«Vladimir Vasiļjevič, Dieva dēļ, ņemiet no cita katla!» kāda balss viņu vēl bailīgi brīdināja, bet centīgais ēdiena devējs to šoreiz nemaz nenojauta. Pilno bļodiņu viņš tikpat steidzīgi no­deva svītai un norādīja tai arī uz karoti.

«Esat tik mīļi — nogaršojiet,» Gavrils Mihailovičs vēlreiz galanti godināja.

Baronese Austerlica mēģināja norīt dažus pilienus no dī­vainā šķidruma, bet tūlīt tos izspļāva atpakaļ. Vecā grāfiene ieēda pusi karotes un palika ļoti domīga:

«Tas ir kaut kas šķidrs. Un ļoti savādi garšo . . .»

«Nevaram taču mēs viņiem ierīkot oficieru virtuvi!» skaļš iesmējās madaru fon Klagena, un palkavnieks pats, ieraudzī­dams pa zupas bļodu peldam tumšus plankumus, piemetināja:

«Krievu zaldāti arī te neēd nekā cita. Mežacūku gaļa ir ļoti barojoša.»

Gluži to pašu apliecināja arī dežūrējošais ārsts.

Misija devās tālāk. Feldfēbelis to pavadīja līdz pašām dur­vīm un zemu klanījās, bet aiz muguras viņam atskanēja izmi­sušo pavāru balsis:

«Tā tak nemaz nebija ēdamā zupa! Tas mūlāps iesmēla no­garšošanai samazgas no katla, kur vakar mazgātāji novārīja utainos kreklus un apakšbikses!»

Kad, virtuvē notīrījuši zivis, gūstekņi aizskrēja uz barakām un steidzās pastāstīt, ka misija jau klāt un kancelejas priekšā sagāztas lielas kastes ar Sarkanā Krusta zīmēm virsū, bet iekšā tur droši vien dabūšot dažādas dāvanas-—visus gaidītājus pārņēma skaļš prieka vilnis. Tūlīt izsūtīja patruļas sētā, lai tās, tuvāk izpētītu stāvokli un uzmanīgi sekotu notikumu gaitai.. Izrādījās, ka dāmas kādu laiku atpakaļ bija aizbraukušas, bet pēc pusdienas atkal atgriezušās; ka krievu zaldāti kastes jau izpakojuši un aiznesuši noliktavās. Daudzi bija pamanījuši pat garos ziemas zābakus, vatētas segas un privātos mēteļus. Pēc tam noskaidrojās, ka vērtīgākās lietas Pjotrs Osipovičs paklusām savelk pats savā kancelejā un paslēpj tur zem gul­tas.