KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Trīs pat nolēca no nārām, piesteidzās priekšniecībai klāt un vācu valodā sāka uzbāzīgi piedāvāties, katrs pats sevi slavē­dami un ieteikdami. Madam fon Klagena tos vērīgi aplūkoja, apjautājās par līdzšinējo praksi un beidzot izteica skumju slē­dzienu:

«Man liekas, neviens no viņiem nav liels meistars. Bet pa­vasaris nav vairs tālu un man vajadzīgs kostīms, ko visa pil­sēta apbrīnotu. Man taču vēl gribas patikt!» viņa iesmējās, pēdējo teikumu izrunādama franču valodā.

Tai brīdī pīkstulis pakasīja sev aiz auss, ātri nolēca no nārām un, savam priekšniekam kareiviski godu atdevis, zemu paklanījās pret viņa kundzi, uzrunādams to skaidrā franču valodā:

«Varbūt, madam, arī es varētu jums piesolīt savus pakal­pojumus? Esmu strādājis Vīnē, biju par piegriezēju Briselē, par galveno piegriezēju Londonā, bet Parīzē sacerēju modes pie Puarē. Viss tas kopā dod mazu garantiju, ka spēšu arī jūsu labo gaumi apmierināt.»

Fon Klagena kundze uzmeta viņam pētošu skatu no galvas iīdz kājām, aplūkoja netīrās skrandas, neapskūto seju, nesukāto galvu. Pīkstulis to tūdaļ pareizi saprata un pats steidzās pa­skaidrot:

«Āriene arvien lielā mērā pārmaina cilvēka īsto izskatu.»

«Es viņam iedotu jaunu mundieri,» nolēma palkavnieks, «tikai saki, vai tāds tev noder? Bet var jau pamēģināt un pār­liecināties, cik viņam taisnības.» Viņš brīdi vēl kaut ko apdo- māja, tad parlaida skatus nārām, no kurienes pretim raudzī­jās Sveika labsirdīgā seja, un teica:

«Paņemšu arī sev denščiku no austriešiem, lai tam skrode­rim vienam nebūtu garlaicīgi.» Viņš pamāja Sveikam, un, kad tas smaidīdams pienāca, fon Klagens īsi noprasīja: «Vai gribi pie manis kalpot?»

«Taisni tā, gribu!» Sveiks droši un skaidri atteica. «Esmu jau kalpojis pie feldkuranta Kaca un jums kalpošu kārtīgi, uzticīgi līdz pēdēj;ai asins pilei, gluži tāpat kā oberleitnantam Lukaša kungam.»

«Sestdien konvoja pavadībā atved viņu pie manis,» pavē­lēja nometnes priekšnieks savam feldfēbelim.

«Nu tagad tev, brāl, sāksies ieraušana,» uzrunāja kāds no kaimiņiem pīkstuli, kad tas atgriezās uz nārām. «Ko tu nopel­nīsi, tas ir vēl jautājums. Mums tāpat bija jau Tomskā, kur nometnes priekšnieks uzaicināja sev jaunas mēbeles izgatavot. Izstrādājāmies mēs, astoņi cilvēki, veselu pusgadu, bet atalgo­jumu par to nekādu nesaņēmām. Te visi priekšnieki ir vienādi zagji.»

«Viņai jau šoreiz nav vajadzīgs tikai skroderis, bet ari veikls uzjautrinātājs,» piemetināja pīkstulis. «Jēzus Marija, vai tad jūs to nevarējāt saprast?»

«Gluži kā Prāgas avīžu sludinājumos,» Sveiks prātīgi papil­dināja. «Tur visi meklē meitenes tikai saimniecības vadīšanai, bet par uzjautrināšanos nav minēts neviens vārds. Tā lētāk iznāk, jo visi jau tāpat saprot.. .»

Hudešeks aptvēra ceļgalus rokām un, plks'tulī sasarkušām acīm skatīdamies, ieruna j as:

«Es neesmu nenovīdīgs cilvēks, bet šai brīdī no sirds nožē­loju, ka mans neapdomīgais tēvs nav savā laikā ari mani iz­mācījis par skroderi. Ja tev, biedri, Dievs palīdzēs, lūdzams, tad neaizmirsti arī mani. Garā es būšu vienmēr pie tevis.» It kā zvērestā viņš pacēla divus pirkstus pret debesīm.

Tai pašā laikā krievu zaldāti hauptvahtē izjautāja Mareku, par ko šis tā nosodīts. Viņi iegalvoja, ka nometnes priekšnieks, kaut gan pēc tautības vācietis, esot tomēr godīgs cilvēks. Bei­dzot izzinājuši Mareka aresta īstos iemeslus, viņi teica:

«Tev, brāl, tā nevajadzēja vis darīt. Tās kundzenes atveda sev līdz daudzas kastes; tagad mantas izdalīs, bet tu te nekā nedabūsi.»

Nākamā dienā, kad Horžins atgriezās no pilsētas, nometnē viņš varēja jau paziņot, ka pēcpusdienā sāks izdalīt dāvanas un ka pilsētā izdevies atrast kādu pareizticīgo rotu, kura sastā­vot no serbiem, rusiņiem un pareizticībā pārgājušiem čehu gūs­tekņiem. Pats viņš arī esot nolēmis pieņemt šo ticību, lai pēc tam varētu brīvi staigat pa restorāniem un nebaidīties no goro- dovojiem. Pēc šīm jaunajām ziņām Hudešeks palika ļoti do­mīgs, un, kad Horžins vēl apstiprināja, ka pārkristītie varēšot pilnīgi brīvi staigāt apkārt un paši sev darbu izraudzīties, viņš priecīgi izsaucās:

«Tad iestāšos arī es tajā rotā un ļaušos pārkristīties! Var­būt jaunais Dievs man palīdzēs pilsētā brīvāk padzīvot un at­rast kādu jauku meiteni.»

Svētais tētiņš Joahims, ticības mācības pasniedzējs Omskas sieviešu ģimnāzijā, bija dievbijīgs cilvēks, kas ar visu savu silto sirdi un aprobežoto prātu nodevās slāvu svētajai lietai.

Viņš bija tas, kas nometnes priekšnieku noteikti lūdza pa­reizticīgos kareivjus atdalīt no parastajiem gūstekņiem un brā­ļiem — čehiem ļaut atstāt maldīgo katoļu ticību. Pēc pirmajiem izdevušamies mēģinājumiem viņa galvā radās liela ideja — visus slāvus atgriezt īstā krievu tautas pareizticībā.

Horžinu, kad tas ieradās ar lūgumu uzņemt arī viņu vienīgi īstajā ticībā, svētais tētiņš apsveica ar nemākslotu sajūsmu. Dabūjis turklāt vēl dzirdēt, ka nometnē esot daudz tādu pār- kristīties gribētāju, viņš cieši apkampa Horžinu un izsaucās:

«Lieliski, nudien lieliski! Kas to būtu varējis domāt? Pa­runā, mans dēls, ar saviem biedriem; vienojieties sirdī un pār­liecībā un tad visi reizē atkal atnāciet pie manis. Nokristīsim pie vienas reizes. Tikai tev vajadzēs iepriekš pameklēt krust­tēvus, nūja — bet gan jau es pateikšu, pie kā var griezties.»

Kad Horžins pēc tam atkal atgriezās nometnē, viņa priekšā jau norisinājās neparasta aina. Pie noliktavām stāvēja vācieši, aiz viņiem ungāri, tālāk rumāņi un itāļi. Pa četri reizē tie iegāja noliktavās un iznāca no turienes, nesdami rokās pa pa­ciņai veļas, pa šinelim, deķim, šņorzābaku pārim; arī sērkociņu kastīšu, mahorkas un papirosu netrūka. Krievu zaldāti špalerā ielenca pūli, kurā bija sadzīti čehu un serbu tautības gūstekņi, neizlaizdami nevienu no tiem pēc dāvanām. Paši šie sargi ar lietpratēju acīm novēroja saņemtās mantas un tūlīt tās no­vērtēja:

«Labas lietiņas. Uz tirgus laukuma rubļus 50 varēs dabūt.»

Horžina priekšlikums pieņemt visiem pareizticību šai brīdī palika bez kādas ievērības. Kad viņš sāka stāstīt, cik pārlais­tīto rota bagāti dzīvo — ēd kāpostus ar gul ašu un katrs no sava krusttēva vēl saņem pa trijniekam kā dāvanu līdz ar uzaicinājumu izdzert pie tā mājās pa glāzei tējas ar siltām bļinām — kāds nikni pat uzsauca:

«Neapvārdo nu zobus! Pats redzi, ka visi te aizņemti ar svarīgākām lietām, nekā tavs Dievs un kristīšanās.»

Dāvanu izdalīšana sekmējās ļoti ātri. Daudzi tikko saņem­tās lietas ātri aiznesa uz savu baraku, tikpat steidzīgi atgrie­zās pie noliktavām un jau iepriekš slēdza ar krievu zaldātiem līgumus par nākamā devuma pārdošanu. Noliktavā atskanēja grāfienes Taksilas laipnā balss (viņa pašrocīgi izdalīja papi­rosus ar sērkociņiem), un bezbēdīgi trīsēja baroneses smiekli, jo aiz viņas stāvēja Gavrils Mihailovičs, stāstīdams riskantas krievu anekdotes — speciāli nesmēķētājiem.

Palkavnieks fon Klagens, kas arī kādu laiku noraudzījās šai dalīšanas procesā, ieteica reģistrēt gūstekņus, lai katrs ar savu parakstu apliecinātu attiecīgo lietu saņemšanu. Bet Sar­kanā Krusta dāmas šādu priekšlikumu smiedamās noraidīja:

«Ah, tie jau ir visi mūsējie! Visiem viņiem te pietiks!»

Ielenktie pa to laiku ar pieaugošu nemieru novēroja izdalī­šanas gaitu, jo priviliģēto gaidītāju rindas nemazinājās, bet arvien vēl pieauga. Beidzot pīkstulis teica Sveikam: