KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Jā, šis Hudešeks te tālu tiks,» Sveiks piemetināja. «Bet. vai tu arī neesi jau nodomājis par popu palikt?»

«Esmu ateists,» Mareks atteica. «Bet, ja mani kādreiz gribēs no tās rotas izdzīt, es krievu ticību tad pieņemšu bez pretoša­nās. Ir taču gluži, viena alga, kada komēdija te cilvēkam jā­spēlē, ja tikai vēders pilns un āda paliek vesela nākamajām, dienām.»

«Vai zini ko: es arī ļautos pārkristīties, bet tikai ar vienus noteikumu, nevis krusttēvs, bet īsta krustmāte tad lai māni< tur uz rokām kā pieklājas un pēc visiem svētajiem likumiem .. .»

Svētais tētiņš Joahims jau sevi uzskatīja par garīgo ganu, kam izcila nozīme pienākas visā pareizticīgajā draudzē. Svētais gars caur viņa gādību bagātīgi nolaidās uz gūstekņiem, un ba­raka, kurā novietoja pārkristītos, drīz vien izrādījās par šauru. Visi zagļi, sliņķi, vazaņķi, avanatūristi, blēži un bezdievji tagad griezās pie šī izredzētā popa ar lūgumiem ieteikt viņus, krievu īstajam Dievam, lai pēc tam brīvāk un sekmīgāk katrs varētu nodarboties ar savu iemīļoto arodu. Un batjuška svētā 'vientiesībā viens pats ticēja, ka nupat iesākas sengaidītā slāvu cilšu apvienība zem pareizticības varenajiem spārniem.

Viņš kala dzelzi, kamēr tā karsta. Ikdienas noturēja ar gūs­tekņiem garīgas sarunas par slāvisma milzīgo nozīmi, kas Dieva uzsūtītā pārbaudījuma laikā tagad visas izkliedētās ciltis .atkal apvienos ap matušku — Maskavu. Kaut kur viņš bija sameklējis arī grāmatu par Husu un Kamenski un ar citātiem ;no tās centās izgreznot savus sprediķus. Bet čehi šim svēta­jam tētiņam bieži vien sajuka ar melnkalniešiem, čehu karaļ­valsts, pēc viņa domām, atradās pie Adrijas jūras, un tā daudz­kārt klausītāji netika ne pie kadas jēgas par sevi un savas zemes nākamības .izredzēm.

Svētdienā, kad pareizticības klēpī uzņēma nākamo simtu, •visā Omskā bija sarīkotas lielas svinības. Garnizons soļoja pa­rādes maršā. Baznīcu no visām pusēm ielenca liels bars dienas­zagļu un klaču sievu. Kad skaistā rindā beidzot paradījās jaun- atgūtie, tālu atskanēja spēcīgs «urrā!» un ilgi plaukstu sitieni. Bet pēc tam, kad svētais tētiņš bija teicis savu svarīgo runu par nabaga čehiem, kuri vēl arvien smokot zem turku pagānu jūga un tagad visi kā viens vīrs gribot atgriezties svētās Krie­vijas — savas matuškas aizsardzībā, pūlis sāka skaļi šņuk­stēt.

Arī barons fon Klagens teica īsu uzrunu garnizonam: viņš norādīja krievu zaldātiem uz gūstekņiem kā augsta patriotis­ma piemēru un izteica ceribu, ka frontē viņi tikpat uzticīgi cīnīšoties par savu dārgo pareizticību. Pūlim aiz muguras rau- dāja arī brašais kareivis Sveiks, un, saņemdams par to no ļau­dīm 3 un 5 kapeiku gabalus, bulkas un saulespuķu sēkliņas, viņš svēti apgalvoja, ka īstam zaldātam nevarot būt nekas labāks, kā nomirt pozīcijās par savu ticību un tēviju. Kad kaba­tas bija jau diezgan pilnas un kājas sāka salt. viņš aši vien aizmanījās mājup, ceremonijas beigas vēl nesagaidījis.

Māja bija tukša. Visi kalpotāji atradās svinībās, tikai pie­dzēries sētnieks kūkoja koridorā. Sveiks iegāja palkavnieka kabinetā, noslaucīja putekļus, tad paņēma no pelnu trauka pa­pirosu, aizpīpoja to un noliecās pie kamīna, lai tur izpūstu dūmus. Ta tupēdams, viņš saklausīja šujmašīnas troksni. Tur pīkstulis steidzās pabeigt greznu tērpu, jo madam fon Klagena šovakar taisījās apmeklēt labdarības dāmu sarīkotu karnevālu. Pēc brītiņa Sveiks izdzirda arī baroneses balsi, viņa kaut ko runāja un smējās, pīkstulis kaut ko franciski atbildēja, bija dzirdama arī drēbju čaukstoņa, un mūsu brašais kareivis tūlīt saprata, ķa tur notiek uzlaikošana, bez kuras tādos gadījumos nemaz nevar iztikt. Bet tad pēkšņi ieklaudzējās durvis, brīdi viss apklusa, it kā pirms vētras, un klusumam sekoja palkav- nieka_ nepārprotams kliedziens:

«Ārā! Prom! Nelietis tāds!»

Kaut kas smags ar troksni izvēlās pa durvīm, kaut kas no­krita istaba, un pēc tam bija dzirdama vairs tikai barona mie­rinošā balss. Kad arī Sveiks ar vislabā'kiem nolūkiem piesteidzās viņam palīgā, baronese gulēja uz dīvāna vēl paģībusi, bet pal­kavnieks tas deniņus un visu seju rūpīgi ierīvēja ar odekolonu. Acis atvērusi, tā pamanīja Sveiku pie durvīm bikli stāvam un histēriski iesaucās:

«Prom! Ārā viņu! Tagad es negribu arī to vairs redzēt!»

Sveiks ne laiskis aizmanījās atpakaļ kabinetā, bet turp uz pēdām viņam sekoja fon Klagens un, revolveri no galda at­vilktnes izņēmis, īsi ievaicājas:

«Vai šito pazīsti?»

«Jā, jūsu augstdzimtība; tas ir brauniņš. Pie mums Prāgā slavenais zaglis Bušcks ar to apšāva pusduci policistu un Sara- jevā …»

«Diezgan!» fon Klagens uzkliedza. «Tagad tu būsi kluss kā kaps. Jeb kā suni tevi ar pirmo lodi ■ aizraidīšu bedrē. Vai saprati?»

«Taisni tā! Centīšos, palkavnieka kungs!» Sveiks atsaucās un tajā pašā momentā izmuka pa durvīm laukā.

Kad Sveiks, no fon Klagena bardzības izbēdzis, laimīgi no­kļuva savā istabā, tā bija jau tukša. Uz gultas izsvaidītu re­dzēja netīro veļu, gabalu maizes un vecus zābakus. Pīkstulis ar savu somu jau bija gabalā. Sētnieks Semjons Pavlovičs teica, ka viņš esot izgājis un vairs nav atgriezies. Gūstīt izsūtītie zaldāti atgriezās tukšām rokām, un fon Klagenam aiz dusmām sakostiem zobiem vajadzēja vien zvanīt policijai, lai tā steig­tos palīga bēgli sagūstīt. Viņš ziņoja, ka austrietis to apzadzis un lūdza katru gūstekni, ko turpmāk aiztur, nosūtīt nometnes priekšniekam personības noskaidrošanai.

Baronese jau bija tiktāl atspirgusi, ka vakarā gatavojās apmeklēt maskarādi. Kad, par visu notikušo nekā vēl nezinā­dams, pa dzīvokja sētas durvīm tai pašā laikā ieradās Mareks, Sveiks viņam parādīja atstato papīra gabaliņu, uz kura bija lasāms:

«Dzīvo vesels, Pepik!* Varbūt vēl kādreiz mēs tomēr redzē­simies, un tad es tev izstāstīšu, kā viss tas notika. Savu nodomu es neizvedu līdz galam, jo ierakumos priekšā gaidīja nodevība. Sveicini visus! I. P.»

Čehiski šo vardu laipnā nozīme lieto Jozefa vietā.

«Kā pats redzi,» Sveiks turpināja. «Ir notikusi nelaime. Pīk­stulis aizbēdzis un sacēlis skandālu te visā mājā, baronesei balles kleitu neīstā laikā piemērodams. Viņa arī man tagad aizliedza sev rādīties acīs. Palkavnieks no visas tās lietas nesa­jēdz vairāk, kā cūka no saules. Pareizāk viņš būtu darījis, savu baronesi no ģīboņa ar krietnu pļauku atmodinādams. Jo — arī pret sievieti ir dažkārt vajadzīgs raksturs. Sieva mājā — tā ir kā zelta stabs, tikai no viņa vajaga vienmēr rūpīgi putek­ļus notīrīt.»

Pēc šiem gudrajiem vārdiem Sveiks pasmaidīja pār visu seju, ļoti pašapzinīgi pacēla patvāri un aiznesa to sasildīt. Kad ūdens sāka vārīties, viņš patvāri uzcēla atpakaļ uz sava galdiņa, pielēja pāris tases un sāka pacienāt Mareku, pats pie tam laipni ievaicādamies:

«Nu, draugs, bet pastāsti tagad, kas pie jums noticis šajās dienās?»

«Nekas sevišķs. No Zviedrijas Sarkanā Krusta ir saņemta partija lupatu, .un biedri pašreiz tās izpārdod uz tirgus lau­kuma.»

Kad Mareks bija jau atvadījies un taisījās iziet, Sveiks viņu vēl durvīs aizturēja un skumji teica:

«Marek, mēs abi esam tikpat kā bērnības draugi. Ja kaut kas ar tevi notiek — nekavējoties man paziņo. Tāpat es pazi­ņošu tev, ja barons te mani nošaus. Pašreiz jau jūtos kā uz slidena ledus. Sāku šaubīties, vai tikai līdz kara beigām te varēšu izturēt. . .»