KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

*

Sveika nojauta nebija viņu vīlusi. Baronese neatlaidīgi centās mazināt palkavnieka simpātijas pret viņu, lai gan pēdē­jais savā jauna dienestā bija atradis īsti kārtīgu un pakalpīgu zaldatu. Baronese cīnījās ar tīri sievišķīgām metodēm. Vienreiz viņai likās, ka ūdens patvārī ož pēc tabakas; otrrreiz tā atrada uz vīra blūzes nenoņemtu matu; trešo reizi pārmeta baronam, ka viņš es.ot sācis sev piegriezt nepietiekošu vērību, jo zābaki vairs nespīdot tā kā agrāk. Kad fon Klagens uz to visu atbil­dēja tikai ar laipniem smaidiem, pateikdamies par sev veltīto uzmanību, baronese savu uzbrukumu vēl pastiprināja.

Bieži vien tagad palkavnieka kabinetā, ko Sveiks loti rūpīgi iztīrīja, viņš drīz pēc tam atrada pa grīdu un galdu izbārstītus papirosu pelnus, un barons pats arī vairākkārt viņu norāja, ka kabinets netīrs, vāji izvēdināts u. t. t. Pēc tam baronese pie­teica ķēkšai Sveiku vēl biežāk sūtīt uz tirgu, bet pēc pusdienas iesauca šo pašu ķēkšu un bārās, ka sviests nopirkts rūgts, ka olas atnestas vecas. Tā tikai plecus vien paraustīja un droši atteica: «Tās jau austrietis atnesa. Man pašai daudz darba. Tagad iet viņš un iepērkas.»

Pār Sveika galvu arvien vairāk savilkās lēni, bet draudīgi mākoņi. Sētnieks pats jau vairs itin nekā nedarīja, visus dar­bus uzveldams vienīgi Sveikam. Un vienreiz baronese, norādī­dama palkavniekam uz pārplēstu grīdsegu, kuras vērtība nebija visai maza, ar rūgtumu teica:

«Lūk nu, ko tavs denščiks ir mums ar nolūku izdarījis. Vai tiešām tu nevari atrast sev kārtīgu krievu cilvēku, kas prot ap­kalpot? Kāpēc mums turēt pie sevis ienaidnieku mājās? Kāds par to tevi var vēl nosūdzēt gubernatoram.»

Un, pamanījusi, ka fon Klagens sāk nervozēt, viņa piesēdās tam itin tuvu un neparasti laipnā balsī turpināja:

«Sen inēs neesam bijuši kopējā pastaiga, bet laukā ir tik debešķīgs laiks! Tu taču vari jau tagad drusku izjāt — vai ne, mans dārgais? Es uz savu Lillī arī sen neesmu jājusi. Pa­mēģināsim rīt divatā drusku vingrināties jāšanas mākslā!»

Kad vīrs beidzot bija ar mieru, viņa to pēc ilgāka laika atkal kārtīgi noskūpstīja. Nākamā dienā kalpone atnesa Svei­kam iztīrīšanai baroneses jajamo kostīmu, garos lakzābakus un baltās briežādas jājambikses. Visu to Sveiks ļoti rūpīgi ar suku iztīrīja, zābakus iesmērēja ar balto valku un nospodri­nāja tik spīdīgus kā spoguļa stiklu, bet uz biksēm viņš atrada dažus traipus, kuri neparko negribēja izzust. Cerības uz mag­nēziju izrādījās veltas, benzīns arī nepalīdzēja, un beidzot pat krīts nespēja apslēpt šos traipus. Baronese šīs bikses, kā nepie­tiekoši iztīrītas, protams, nosūtīja Sveikam atpakaļ.

Tagad mūsu brašais kareivis vēl izmēģinājās bikses tīrīt ar ziepēm, iepriekš tās labi pamērcēdams aukstā ūdenī. Bet kolīdz ada bija izžuvusi — traipi kļuva atkal skaidri saredzami.

«Tagad es izvārīšu viņas labi pamatīgi saziepētā ūdenī,» teica Sveiks, baroneses bikses katlā par jaunu iemērkdams.

Sētā viņš sakūra krietnu uguni un pār to uz četriem akme­ņiem nostiprināja katlu, iepriekš vēl tajā iemezdams pāris kriet­nus gabalus ziepju. Kad bikses jau vārījās, Sveiku pasauca istabas meita un kundzes uzdevumā aizsūtīja viņu steidzīgi uz kinoteātri pēc biļetēm. Kolīdz Sveiks no turienes atgriezās, viņu aizturēja virtuvē, nodarbinot līdz pašai pusdienai, kad no kancelejas atgriezās fon Klagens.

«Nu, mana dārgā, ja tu vēlies, tad izjāsim arī šodien,» pēc pusdienas teica palkavnieks.

Baronese aiz priecīga pārsteiguma plaukstas vien sasita:

«Jā, jā, tūlīt dosimies ceļā! Lieliski! Vai Lillī jau apsed­lota?» Pēc šiem vārdiem viņa pazvanīja istabas meitu:

«Atnes no denščika manas jājamās bikses!»

«Bet šodien jau viņas vēl mitras,» atteica Sveiks istabas meitai, drusku apjucis. «Es tās gan pamatīgi izmazgāju. Šo­dien madāmai būs jāuzvelk citas. Brieža āda tik drīz vis neiz­žūst.»

Baronese piesita kāju pie grīdas, kad viņai par to paziņoja:

«Es gribu uzvilkt taisni tās bikses — taisni tās! Lai viņš man tās atdod, kaut arī neiztīrītas!»

Tikai tagad Sveiks izskrēja pagalmā pēc biksēm un iegrūda roku katlā. Bet ādas bikšu vietā tur atradās vairs tikai kāda līmīga, šķidra masa, kas izslīdēja caur pirkstu starpam un ne­bija vairs satverama.

«Viņas ir pavisam savārījušās!» Sveiks gandrīz izmisis iesaucās, visu roku līdz plecam katlā iegruzdams un velti tur vēl silto ūdeni vandīdams.

Baronese tikko neiekrita ģēbonī, kad Zinaīda atvēra durvis un ēdamistabā ienāca brašais kareivis Sveiks, abām rokām uz­manīgi nesdams savu katlu un uzlikdams to uz galda. Kad tas bija izdarīts, Sveiks teica:

«Viņas man te, cienījamā kundze, ir pārvērtušās šķidrā līmē. Nekad vēl manā dzīvē nebija tā gadījies, ka no biksēm izvārās zupa. Ja tur tagad vēl pielīktu attiecīgu porciju sakņu un kādu sīpolu, tad pusdienas būtu nodrošinātas.»

«Prom, prom! Ārā, ārā!» iekliedzās baronese, norādīdama uz durvīm tikpat traģiski, kā tajā liktenīgajā svētdienā, kad pīkstulis aizbēga.

Sveiks, protams, arī šoreiz paklausīja, bet pēc desmit minū­tēm istabas meita viņam ziņoja, ka palkavnieks pēc kun­dzes sūdzības par visu notikušo tikai iesinējies un baronese pati tāpēc uz vietas iekritusi ģībonī. Pašreiz viņa ieslēgusies guļamistabā, skraidot tur apkārt kā sakaitināta lauvu mātīte un pastāvīgi sienot ap galvu aukstas kompreses.

Pēc divām stundām Zinaīda ziņoja, ka baronese iznākusi no guļamistabas un jau sapakojot savas lietas. Vīram viņa esot uzstādījusi ultimātu: vai nu iešot viņa, vai tas austrietis! Ar cilvēku, kas esot nodomājis viņu noslepkavot, tā ilgāk zem viena jumta vairs nedzīvošot.

Krēslā Sveiks koridorā izdzirda palkavnieka smagos soļus. Viņš pats izgāja tam pretī un vaicāja:

«Ko pavēlēsiet, palkavnieka kungs?»

«Nekā es nepavēlēšu, Jozef,» fon Klagens domīgi atbildēja. Un tūlīt enerģiskāk pats piebilda: «Baronese tevi nevar paciest.

Tagad man beidzot jāizšķiras. Lūk, te būs tev vēstule kancele­jai; dodies turp. Savāc savas lietas un tūlīt atstāj šo istabu.»

Barons iespieda Sveikam saujā divus desmitrubļu gabalus, pagaidīja vēl, kamēr viņš uzliek somu plecos un tad teica:

«Tu esi kareivis. Ceru, ka nekur nelietīgi savu mēli nepa­laidīsi, bet, ja tev arī turpmāk kaut kā ievāja dzēsiies, tad atce­ries tikai mani un manu kanceleju.»

«Palkavnieka kungs,» aiz pārsteiguma Sveiks tikko vārdus dabūja pār lūpām, «es nekad neaizmirsīšu jūsu labo sirdi un devīgo roku. Nudien, ticiet, kad es to saku: jūs te Krievijā esai pirmais virsnieks, kas tik ļoti līdzinās manam vecajam paziņam — virsleitnantam Lukašam!»

Sveiks vēlreiz pārlaida acis savai tukšajai istabelei un tad vairāk čukstot nekā balsī piebilda:

«Kolīdz es atkal būšu Prāga, jums, palkavnieka kungs, no turienes atrakstīšu pašu pirmo pastkartiņu ar vajadzīgo marku. Jūs esat tās vērts .. .»

Kad pulkstens astoņos vakarā fon Klagenu laulātais pāris brauca atklātās kamanās uz kinoteatra izrādi, no tējnīcas pat­laban iznāca kāds austriešu gūsteknis ar somu uz muguras. Neatlaidīgi tenterēdams zirgam pa priekšu, viņš dziedāja savā nodabā:

Barakā uz nārām gulēt — Draugs, tas nav vis lāga joks! Labāk brīvi apkārt klejo, Piedzeries kā īstens spoks!

Tas bija brašais kareivis Sveiks, kas pēc mazas atpūtas tagad taisnā ceļā devās tieši uz nometni.