KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Stacijā patlaban stāv gūstekņu vilcieni. Sēstieties, kurā jums pašiem patīk. Tas jūs aizvedīs līdz Sibīrijai, un tur no­metnēs būs visiem pavisam laba dzīve.»

grāmatas beigas

APGADS «ARKA-RĪGA» K a r e l s Vaneks KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

I d a Ļ a

Nodota salikšanai 15.01.93. Parakstīt»

iespiešanai 19.03.93. Papīra formāts 60 X 84/16. Tipogrāfijas papīrs. 7,5 Iespiedi.

Metiens 10.000 eksempl. Pašūt. Nr. 40.

Reģistrācijas apliecības Nr. 2-0774, Iespiests

Jelgavas tipogrāfijā, LV-3001 Jelgavā, Raiņa ielā 27.

Brašā čehu kareivja jautri un bēdīgi piedzīvojumi

Tulkojis V. G.

Tulkojuma abas daļas pirmoreiz publicētas 1929.—1930. gadā

žurnālā «Atpūta». Tulkojumā saglabātas tā leksiskās un stila īpatnības

Gūstekņu nometnes Sibīrijā bija ērta novietotava tiem pasaules kautuvē savaņģotiem ļaudīm, kurus citur nekur nevarēja lietderīgi izmantot. Kareivim vērtību piešķīra tikai, kazarmās un frontē, kur viņu ierakumos vismaz kārtīgi paba­roja un slimnīcās centās sagatavot otrreizējai lielgabalu ga­ļai. Gūstā turpretim apstākļi bija pavisam citādi: tur katrs jutās kā dzelzceļa malā no vilciena sastāva izsviests vagons ar salūzušām asīm.

Tiesa: pastāvēja Sarkanais Krusts un vēl citas organizā­cijas ar skaistiem nosaukumiem. Viņu pienākums gan bija rūpēties par gūstekņu likteni, bet īstenībā šo misiju tās izpil­dīja tikai uz papīra. — Krievijas nometnēs gūstekņi redzēja maju fotogrāfijas, par kādām tie nekad nebija sapņojuši, un tāpat apakšā lasīja parakstus «Austrijas gūstekņu nami» Om- skā vai Tomskā. Sais namos varēja saskatīt tīras, lielas, mo­derni ierīkotas virtuves ar milzīgiem katliem, kur vārījās ve­sela bagātība gaļas, bet apkārt staigāja trekni, omulīgi pavāri baltos ķiteļos un micēs. Neviens īsti nezināja, kādā hotelī vai sanatorijā šie uzņēmumi bija izdarīti, bet apakšā tur rēgojās paraksts: «Karagūstekņu virtuve».

Sibīrijā visu šo solīto jaukumu vietā gūstekņiem bija izrak­tas zemnīcas, līdzīgas plašiem pagrabiem, kur ļaudis gulēja trīsstāvu lāvās, cieši cits uz cita — gulēja uz kailiem dēļiem un, zemē nolecot, tūlīt iekļuva dubjos līdz pat ceļgaliem. Sais telpās, kur katram iemītniekam iznāca tikai puskubikmetr.s, gaisa, elpot bija gandrīz neiespējami.

Parasti katru šādu baraku — zemnīcu cēla 500 cilvēkiem: Tur iekšā bija sešas ķieģeļu krāsnis, bet, 40 grādu aukstumam pieturoties, katrā pa dienu iemeta tikai 5 lāpstiņas akmeņogļu. Apakšējās lāvās parasti stinga no aukstuma, bet augšējās smaka no sliktiem izgarojumiem. Miljoniem visdažādāko in­sektu mitinājās zāģu skaidās, ar kurām bija aizpildītas sienas un piebārstīts dubļainais kūls.

Neviens un nekad īsti nezināja, cik kurā barakā atrodas, gūstekņu. Tāpat nebija saskaitīts, cik viņu ir visā nometnē.. Varbūt, ka taisni tādēļ daudzi izglāba savas dzīvības no bada

nāves, jo, kad barakā mitinājās 300, tad teica — 500 un tādam skaitam ari izdeva uztura porcijas.

Visas krievu iestāžu vājās puses gūstekņi ātri vien iepa­zina un izmantoja savā labā. Tas bija vairāk kā noderīgi.

Gūstekņu transports, kurā atradās S.veiks ar saviem bied­riem, devās taisni uz Omsku. Viņa sastāvā bija pavisam maz tādu, kuri patlaban atvesti no karalauka. Lielais vairums jau 'krietni vien pazina lauku darbus krievu sādžās un tranšeju rak­šanu frontes aizmugurē. Tagad galīgi noskranduši, basām kā­jām, saaukstējušies un slimi — viņi brauca uz Sibīriju atpūs­ties vai nomirt.

Visas Austrijas tautas bija sablīvētas šais vagonos. Ļaudis, kuri vēl nepilnu pusgadu atpakaļ ne par ko nevarēja sapras­ties un negribēja sarunāties — tagad draudzīgi tērzēja kādā dīvainā valodā. Tās vārdi pa lielākai dajai bija salasīti no vis­pārlietotiem nosaukumiem, kādus pazīst visas tautas. — Patie­sības labā gan jāsaka — visvairāk lamājās. Visi vagoni bija pārpildīti gluži virtuoziem lamu izteicieniem čehu, ungāru, vācu, itāļu un serbu valodās. Tūlīt varēja manīt, ka tur valdīja ap­brīnojama vienprātība, kādas trūka Austrijai.

Vilciens vilkās pa dzelzceļa līniju kā Noasa šķirsts pa lie­lajiem ūdensplūdiem. Tiem, kas šoreiz sēdēja šķirstā, jau likās, ka ūdeņi krītas, ka atkal tuvojas laimes un pārticības dienas, jo katrā stacijā pretim atlidoja baloži ar zaļiem cerību zariem knābjos. Tie bija — ciemu sievas ar vārītām olām, ar zaķiem un cūku kotletēm, kuru cenas kritās gandrīz pēc katra nobrauk­ta kilometra. Tādēļ, ka sestā dienā viņi bija jau pāri Volgai un Urāliem, Sveiks, no kādas stacijas ar tējasūdeni atgriezda­mies, jautri izsaucās:

«Jia mēs tā brauksim vēl vienu mēnesi, tad mums jau pie­maksās klāt par ēšanu. Palūk, draugi, sitos taču es nopirku par nieka 15 kapeikām!»

Vagonā sēdētājiem viņš parādīja divus lielus zaķus, kuri bija ietīti trijos «Russkoje Slovo» numuros. Un tad turpināja:

«Kolīdz aizbrauksim igalā, tu, Marek, piepalīdzi man aiz­rakstīt Balunam vēstuli uz Prāgu. Es aicināšu viņu taisni šurp, jo te droši vien ir tā vieta, kur pasaulē var vislētāk pār­ēsties.»

Sāka salt tā, ka kauli ! krakšķēja. Stacijās gūstekņi zaga akmeņogles un bērzu šķilas. Vagonu vidū uzstādītās krāsniņas nekad neizdzisa. Augšējās nārās visi izģērbās līdz ādai un svīda kā pirtī, bet apakšā kliedza:

«Piemetiet vēl malku. Mēs te salstam.»

Ja kāds no augšējiem gulētājiem ieminējās, ka vagonā : karsts, tūlīt no apakšas atsaucās:

«Tad nokāp lejā un atvēsinies, bet mani palaid savā vietā. Kādu dziesmu tad tu dziedāsi?»

Tai laikā radās jauni, ļoti svarīgi atklājumi. Bij novērots,, ka, kreklu paturot virs krāsniņas, no tā izlien utis un neglāb­jami nokrīt uz uguns. Kopš tā laika šīs krāsniņas dienām un naktīm kļuva par krematoriju, ap kurām priecājās cilvēku ciet­sirdība.

Kurgānā gūstekņus trīs reizes baroja ar putru, kura bija sagatavota kādam ceļā aizkavētam krievu zaldātu transportam,. Divas reizes šo putru ļaudis godīgi izēda, bet trešajā nevienam tā vairs nelīda iekšā, bet zemē izliet arī bija žēl. Iekams pa­guva izdomāt, ko ar šo gardumu iesākt, tas bija jau sasalis- ledū. Līdz ar to problēma viegli atrisinājās. Ledu izņēma no» bļodiņas un tūlīt atkal steidzās pēc jauna satura. Tā atkārto­jās vairākas reizes, un vagonu priekšā saradās veselas ledus kaudzes. Kad Sveikam vaicāja, ko tas nozīmē — viņš tikai pa­smaidīja un atteica:

«Sasaldējam proviantu. Brauksim uz ziemeļpolu.»

Kad vilcienam pieāķēja lokomotīvi, ledu novietoja vagonā zem lāvām un katrs, kas gribēja paēst, pakāpās lejā, ņēma ga­balu «saldējuma», izkausēja to traukā uz krāsniņas un tad gar­di izstrēba. Naktī lokomotīve vilcienu aizvilka uz rezerves slie­dēm, un otrā rītā ap pulksten sešiem ieradās krievu zaldāti, izdzina visus gūstekņus laukā, spalgā salā, un noturēja tur līdz pulkstens deviņiem, kad ielaida atkal atpakaļ vagonos, jo izrādījās, ka oficiers, kam viņus vajadzēja pieņemt, nebija at­nācis. Tikai ap pusdienas laiku piebrauca kamanās resns, sārts, biezā kažokā satinies oficieris un tūlīt, norādīdams uz zemnie­kiem, kuri gribēja braukt no stacijas mājup, skali nokoman­dēja:

«Aizturiet tos visus! Sadzeniet viņus te šurp!»