KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Padomu gan viņš neatrada, bet pēc četrpadsmit dienām Rostovas policija beidzot laimīgi noskaidroja, ka šaja gadī­jumā noticis tikai pārpratums, jo uz ēdienu kartes neko aiz­domīgu nevarēja sameklēt. Par šo atziņu tā nosūtīja rakstu komandantam līdz ar jautājumu, kādus rezultātus devusi triju gūstekņu nopratināšana? Tā vēsts par ieslodzītajiem beidzot atkal nokļuva pie ģenerāļa Popova, un tas pavēlēja savam sekretāram tos atvest šurp pie sevis. Pēc īsa brīža tas atgrie­zās un paziņoja:

«Viņi ir še, jūsu augstība.»

«Ieved tos iekšā!»

«Nav iespējams, jūsu augstība. Sie ļaudis ir netīri, kukai­ņiem aplipuši. Piedraņķos istabu.»

«Nekas,» ģenerālis pamāja ar galvu un pusatvērtajās durvīs pats iesaucās: «Dzeniet viņus šurp!»

Trīs noziedznieki, tikpat daudz kazaku pavadībā, kailu zo­benu ielenkti, tagad atradās sava soģa priekšā. Sekretāram bija taisnība. Četrpadsmit dienas viņi nebija ne mazgājušies, ne skuvušies un izskatījās tiešām briesmīgi. Horžina sarkanā barda bija jau krietni sapinkājusies, arī Sveika seju pārklājā pūkas, bet no Mareka bija redzamas tikai acis un zobi. Ģene­rālis paskatījās uz policijas piesūtīto papīru, noklepojās un teica:

«Vai krieviski runājat? Tulks nav vajadzīgs?»

«Nē, nav vajadzīgs, jūsu labdzimtība!» visi trīs reizē iesau­cās.

Komandants kļuva uzmanīgs:

«Jūs apvaino, ka spiegošanas nolūkos esat nozaguši staci­jas restorānā ēdienu karti,» viņš teica. «Vai tas ir tiesa?»

«Nebūt nē!» atsaucās Horžins, ar elkoni piegrūzdamies Marekam. «Mēs nejauši to kartiņu pacēlām koridorā. Mēs tikai interesējāmies, ko ēd priekšniecība Krievijā. Vai arī te lieto zosis, vistas un austeres tāpat kā pie mums.»

«Un uz Austriju šīs ziņas negribējāt sūtīt? Bet kā ir ar jūsu priekšniecību: vai tā labi ēd?» ieinteresējās arī ģenerālis.

«Jā, jā — labprāt ēdam un dzeram!» Sveiks atsaucās, jau­tājumu īsti nesapratis.

«Vai vīns, konjaks un liķieri Austrijā arī ir dabūjami?» soģis turpināja.

Horžins pasteidzās Sveikam priekšā un uzskaitīja vai visas vīnu un liķieru šķirnes. Ģenerālis kāri pašmakstināja lūpas un secinaja:

«Tātad viss ir tāpat, kā pie mums. Arī tagad, kara laikā?»

«Arī tagad,» Mareks apliecināja. Pēc šīs atbildes ģenerālis sarauca pieri, skumji nopūtās un piemetināja: «Bet pie mums, Krievijā, viss ir noliegts. Vīnu tagad tikai slepeni un par dārgu

naudu var nopirkt. Ar konjaku vēl sliktāk. Eh, cik šausmīgs ir šis karš! …»

Vēlāk savam sekretāram viņš teica:

«Viņi ir lāga ļaudis un neko nav noziegušies. Tikai painte­resējušies, ko priekšniecība ēd. Aizsūti tos uz pirti krietni no­mazgāties. Pēc tam nodod pilsētas valdei. Darbu tādi zēni paši sev atradīs — paši sev uzturu nopelnīs. Viņiem ir gudras, labi mācītas galvas. Nu — uz redzēšanos, bērni! Dzeniet ātrāk viņus pirtī iekšā!»

Gūstekņi dabūja atpakaļ viņiem atņemtās lietas, un kazaks tos pavadīja uz pirti. Tur viņus apskuva, apdāvināja tīriem krekliem un pēc šīs "svinīgās ceremonijas gluži kā jaunpiedzi- mušus noveda pilsētas valdes kancelejā. Vecs, īsredzīgs skrīve­ris nevarēja atnācējus lāgā saskatīt, un, kolīdz kazaks bija atvēris durvis un iegājis istabā ar pavārgrāmatu rokā, večuks jau sāka neganti bārties:

«Atkal jau blandoņus atvedis! Velns lai jūs parauj visus reizē! Tādus vien šurp sūta . . .»

«Mēs neesam nekādi blandoņi, bet Austrijas gūstekņi,» Hor­žins dusmīgi atcirta. «Esam čehi, tādi pat slāvi kā jūs te — un mūs lamāt nevienam nav atjauts. Surp uz Krieviju mēs paši labprātīgi atnācām.»

Večuks smagi uzsita kādu zīmogu uz kazaka raksta, un tas aizgāja. Pēc tam viņš vērīgāk apskatīja atstāto pavadpa- pīru un pēkšņi abām rokām saķēra savu galvu:

«Tur taču nekas nav teikts, ko ar jums te iesākt? Nav doku­menta, ka kara iestādes jums atjauj te uzturēties! Vai jūs gribat iet pilsētā strādāt?»

«Protams, ka gribam, jūsu labdzimtība,» Horžins atteica.

Večuks apklusa un brīdi padomāja:

«Nu tad ejiet pie komandanta un sakiet tam skrīverim, lai jums izdod papīru, kas vajadzīgs, darbā stājoties.»

Komandanta kancelejā gūstekņus sagaidīja tas pats skrī­veris, kas viņus jau bija novedis pie ģenerāļa. Kad viņš iz­dzirda par pilsētas valdes prasību, tas aiz pārsteiguma plauk­stas vien sasita:

«Nu, lūk, kur vecs muļķis atradies! Ejiet un sakiet, lai viņš vispirms izdod jums tādu papīru, ka ir darbs, ko jums strādāt, tad mēs tūlīt izstrīposim jūs visus trīs no uzturamo saraksta.»

Jau pēc desmit minūtēm šos vārdus Horžins atstāstīja tēvo­cim Andrejam pilsētas valdē. Tas vispirms dusmīgi nospļāvās un tad teica:

«Tūlīt var redzēt, ka neizglītots cilvēks. Kā es varu jums solīt darbu, kad jūs vēl atrodaties kara iestāžu rīcībā? Skrejiet ātrāk vien atpakaļ un prasiet, lai izdod jums atvaļinājuma ap­liecību.»

Pēc stundas ceturkšņa kara skrīveris dauzīja dūri uz galda un kliedza trīs gūstekņiem taisni sejās:

«Velns lai jūs parauj! Un to veco ēzeli tāpat! Ejiet un sakiet tam aitasgalvam, ka gūstekņi…»

Trīs likteņa biedri diedza atkal pie vecā Andreja, kas, pavi­sam saīdzis, jau staigāja pa savu kanceleju un, šoreiz dziji apvainots, runāja:

«Tad, lūk kā: šis zaķapastala uzdrošinās vēl mani par aitas- galvu nolamāt! Ejiet tūlīt atpakaļ un sakiet, lai viņš nekaitina Dievu un mani — vecu cara kalpu, nesauc tik aplamā vārdā. Citādi, nudien, es pats aiziešu pie ģenerāļa viņu apsūdzēt. Nu, ātrāk, ātrāk — steidzieties un pasakiet visu tam ēzelim. Lai viņš jums tūlīt izgatavo vajadzīgo papīru!»

Kad gūstekņi jau Vienpadsmit reizes bija izstaigājušies no vienas kancelejas uz otru un divpadsmito reizi kāpa pa koman­danta trepēm augšup, Sveiks klusi pasmaidīja un teica:

«Man tā vien liekas, ka mums tagad katru dienu vajadzēs; tik jauki pastaigāties, un droši vien tā būs te visveselīgākā! nodarbošanās.»

Ieraudzījis Horžinu, kara skrīveris aiz dusmām kļuva gluži zils, kā dzelts pielēca kājās un tūlīt atkal saļima uz sava galda, klusu iekrākdamies: «Nolāpītie!…» Tā brīdi atpūties,, viņš atkal pielēca kājās, izrāva no zābakstilba ādas pletni un; metās gūstekņiem virsū. Tie visi reizē novēlās pa trepēm lejā, un tikai tur Sveiks paguva no sirds nopūsties:

«Nu šī izrāde ir beigusies. Zēl, ka tik drīz .. .»

«Iesim uz staciju tā labi izgulēties,» Horžins nāca ar prā~- tīgu padomu.

Nākamajā rītā viņi tur iepazinās ar kādu jūrnieku, kas meklēja savam kungam krāsnskurus un ogļu pievedējus. Kopīgi viņi gāja uz jauno darba vietu, lai pārliecinātos, vai šis uz­devums bus pa spēkam un kādu līgumu visizdevīgāk slēgt. TaT pašā laikā vecais Andrejs pilsētas valdē rakstīja ziņojumu, ka tie trīs austriešu gūstekņi, kas vakar atvesti viņa kancelejā ne­zināmiem nolūkiem — naktī aizbēguši un nav līdz šim atgrie­zušies. Viņš lūdza komandantu dot policijai rīkojumu bēgļus noķert un aizturēt. Papīru parakstījis un apzīmogojis, vecais īgni nospļāvās:

«Un tas viss tā idiotiskā kara skrīvera dēļ!»

Tvaikonis «Dimitrij S», UZ K ura gūstekņi salīga darba, paš­reiz uzņēma arbūzu un miltu kravu. Ar kapteini viņi norunāja, ka Horžins un Mareks strādās kā matroži, bet Sveiks ieņems krāsnkura vietu. Par šiem darbiem, ieskaitot uzturu, katram, vajadzēja saņemt divpadsmit rubļus mēnesī, bet par pirmo, mēnesi šo algu dabūt jau tūlīt, lai varētu sev nopirkt pieklājī­gus zābakus.