KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Šī maltīte būs it kā mūsu pēdējās vakariņas pirms soda izpildīšanas. Mēs aizbēgsim caur izlauztām restcm kā grāfs Montē Kristo. Tā — tagad somas uz pleciem!»

Tad, visnevainīgāko seju sataisījis, Horžins devās tieši kan­celejā pie rakstveža. Tas slinki pacēla acis no grāmatām:

«Kurp jūs iesiet?»

«Kurp iesim? Uz tirgu pie sava jaunā saimnieka. Viņš grib mums zābakus pirkt, arbūzus iedāvināt. Somas sakrausim ve­zumā. Tad visi kopā vēl atnāksim atvadīties,» teica Horžins krievu valodā.

«Uz kurieni mēs tagad dosimies?» iejautājas Mareks, pa vārtiem izejot.

Horžins viltīgi apskatījās visapkārt, gluži kā sesks vistu būdā, un tad ātri atrūca:

«Uz tirgu. Pēc tam uz staciju.»

Ceļā viņi sastapa to pašu gorodovoju, kas tikko bija visus trīs izpēris. Tas pašapzinīgi pasmaidīja, redzēdams, ar kādu skubu gūstekņi paši steidzās uz tirgu, un pa gabalu viņiem vēl uzsauca:

«Uz redzēšanos, bērni!»

«Labāk es Urālos ar lāci sastopos, nekā te ar šo lopu,» Horžins atrūca.

«Kur lienat?» bargi noprasīja pa stacijas peronu soļojo­šais žandarms.

«Mums līdz ir kazaks,» mierīgi atteica Horžins. «Braucam no darba uz nometni. Viņš vēl aizkavējās uz tirgus; mūs atsū- tīja šurp pirmos.»

Viņš paraudzījās atpakaļ, tad -pavēra stacijas durvis un sauca uz ielas pusi:

«Ei, malaci, nāc ātrāk šurp! Žandarma kungs tevi meklē!»

«Es jau neko,» žandarms nomurmināja. «Gribēju tikai pār­liecināties, vai nemēģināt aizbēgt, jo nelieši-austrieši tagad visur atraujas no darba.»

Viņš aizgāja sāņus un sāka sarunu ar lampu aizdedzēju, kas tur slaucīja lukturu stiklus.

«Kurp mēs tagad brauksim?» jautāja Mareks.

«Turp, kur pagadīsies,» īgni atcirta Horžins.

Stacija pildījās ar publiku. Sanāca zemnieki, zaldāti, kazaki, sievas, un Horžins, pamanīdams, ka policists atkal aizdomu pilns skatās uz viņiem, iesāka sarunu ar kādu kazaku, atbildē­dams tam uz vaicājumu: kas karā uzvarēs?

«Grūti to zināt. Vācietis, suņa bērns, ir stiprs, bet stipra ir arī lielā, svētā Krievija. Vācietis, velns, gudrs, bet kazaki — malači, varonīgi karavīri.»

Glaimotais kazaks izgāza krūtis uz priekšu un uzsita pa tām ar abām dūrēm:

«Tā, lūk, man patīk. Var tūlīt redzēt, ka izglītots esi un lietas pareizi saproti. Vai par mūsu Kuzmu Kručkovu esi ko dzirdējis? Tas ir varonis, kāda otra nevar atrast. Viens pats 37 vāciešus pīķa galā uzdūris, bet pašam ne mats nav aiz­skarts.»

«Vai viņš bija plikgalvis?» iejautājās Sveiks.

Šo jautājumu nesaprazdams, kazaks atkal sāka savu runu ilustrēt ar spēcīgiem sitieniem pa krūtīm, plati atpleta labās rokas pirkstus, pacēla tos augšup kā dakšas, tad sažņaudza, dūrē un piegrūda Sveikam pie deguna:

«Vot, būtu vācietis ar mieru kulakiem izkauties! Bet šis tikai ar tehniku. Lūk, tā vajadzētu — uh!»

Un patriotiskā sajūsmā kazaks taisīja krietnu grūdienu, bet

Sveiks veikli saliecās, un «lādiņš» trāpīja turpat blakus stāvo­šajam Horžinam ar tādu spēku, ka tas novēlās gar zemi.

«Piedod, brāl,» kazaks teica, kad Sveiks ar Mareku bija savu biedru atkal piecēluši kājās. «Neļaunojies! Es jau tāpat, bez kādām dusmām — par ienaidnieku iedomājoties.»

Acīs viņam iemirdzējās asaras. No kabatas kazaks izvilka papirosu paciņu, pasniedza to Horžinam un turpināja vēl atvaļ­inoties:

«Piedod, balodīt! Nudien — nebija vairs spēka savaldīties. Nevaru izturēt, ka tehnika šim velna bērnam tik pamatīga …»

Stacijā atskanēja zvans. Pienāca vilciens. Horžins piegrūda Sveikam:

«Nu, tagad uzmanies! Lien tūlīt aiz kazaka trešā klasē iekšā.»

Noskanēja otrais un trešais zvans. Tikai tad, kad vilciens sāka jau kustēties, Horžins izliecās laukā pa logu un uzsauca policistam:

«Nu dzīvo sveiks, vecais! Uz neredzēšanos! Pasveicini zem­stes valdes rakstvedi no mums.»

Mareks izbāza galvu pa otru logu un, vērodams garārnslī- došos laukus, teica:

«Mēs braucam taisni uz dienvidiem.»

Vagons bija pustukšs. Viņi nogūlās katrs uz sava sola, un Sveiks, ceļasomu zem galvas nolikdams, teica:

«Konduktoram teiksim, ka esam atpalikuši no gūstekņu transporta un tagad cenšamies to panākt.»

«Nekā tamlīdzīga,» šo priekšlikumu noraidīja Horžins.

«Bet vai tev biļetes ir?» slinki iejautājās Mareks.

«Viss būs kārtībā,» atteica Horžins. «Tikai nobaidieties.» Vagons viegli drebēja un līgojās. Riteņi ritēja vienmuļā taktī. Metās jau krēsla. Viņi iemiga. Bet tad pēkšņi uzmodās visi reizē. Kāda stipra roka viņus raustīja, un divas balsis kliedza:

«Kur jūsu biļetes? Kur pases? Nu, celieties taču, rādiet šurp savus papīrus.»

Spilgta gaisma apžilbināja gulētāju atvērtās acis. Blakus viņiem stāvēja konduktors ar žandarmu, bet aiz viņiem vēl trešais — kontrolieris. Pamanījuši, ar ko tiem darīšana, viņi .atvieglotām sirdīm apvaicājās:

«Austriešu kungi, kur ir konvojs, kas jūs pavada?»

Mareks izberzēja acis un norādīja uz Horžinu. Žandarms pavilka Sveiku aiz kājas, un tas, augšējā plauktā gulēdams, piecēlās sēdus it kā gailis laktā.

«Nu, lūk, tagad esam iekrituši līdz ausīm,» viņš teica če* hiski.

«Uzrādiet savas biļetes!» konduktors kļuva vēl uzbāzīgāks.

Tad Horžins nolēma izglābt savus ceļabiedrus un, cieši pē­toši gan žandarmā, gan konduktorā skatīdamies, noskaldīja tiem krieviski:

«Dokumentus es jums uzrādīt nedrīkstu — tie ir slepeni. Politisks noslēpums. Iesim koridorā — panāciet, lūk, še. Mūsu papīrs ir tieši no paša ķeizara un uz tā redzami visu ministru zīmogi,» viņš svinīgi nobeidza, pasniegdams žandarmam kādu lielu, rūpīgi salocītu lapu. Tas paņēma piedāvāto «dokumentu», apgaismoja to ar rokas lampiņu un tad izstiepās taisns kā svece. Viņš laikam sajutās gluži tāpat, kā stāvētu paša ķeizara priekšā, un, kad sāka burtot — pacēla roku pie cepures.

Horžins stāvēja vaļīgi un mierīgi. Sveiks sarunājās ar kon­duktoru, cenzdamies noskaidrot, kurp viņus īsti vedot. Mareks tai pašā laikā ar lielu ziņkāri pāri žandarma plecam centās iepazīties ar Horžina papīra saturu. Kaut ko tur ieraudzījis, viņš nobāla aiz šausmām.

Papīrs bija Prāgas hoteļa «Melnais briedis» ēdienkartes cenrādis. Tā augšā pār zilu fonu pleta savus spārnus liels, melns, tipogrāfijā uzspiests ērglis, bet zem tā trīs rindās — čehiski, vāciski un franciski — skaistā rokrakstā bija sarakstīts viss, kas tajā dienā apmeklētājiem bija pasūtams viesnīcas res­torānā. Uz šīm trīs rindām, kas bija uzrakstītas latīņu burtiem, žandarms skatījās ilgi un izbrīnījies, jo nekad laikam savā dzīvē nebija redzējis tik ērmotu rakstu.

«Nudien, nevaru lāgā salasīt!» viņš beidzot nepūtās, savu nosvīdušo pieri apslaucīdams. «Ir gan savāda jūsu pase.»

So «pasi» paņēma arī kontrolieris. Viņš lepni vilka ar pir­kstu pār rindām, kurās bija rakstīts:

Gaisā zupa: Klare: Potage claire:

ar rīsiem Reissuppe aux riz

ar nūdelēm Nudelnsuppe aux potes d'ltalie

ar kāpostiem Karsiolssuppe de chouxfler

smadzeņu Hirnsuppe de cervelle

«Tas ir čehiski, tas franciski un tas angliski,» bezkaunīgi paskaidroja Horžins, manīdams, ka arī kontrolieris neko ne­spēj izlasīt. «Sī pase mums noder visās sabiedroto valstīs. Mēs esam slepenie diplomātiskie politiskie kurjeri.»

«Kurp jums labpatīk braukt?» jau pavisam pieklājīgi ievai­cājās žandarms.