KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Tikai velnu tu, vecā, vari tā īsti apmīļot,» Sveiks pieklā­jīgi atteica. «Saki labāk, kādas pļāpas šodien mums esi atne­susi? Ko vazājies apkārt kā putnu biedēkle?»

«Austriešu zaldātiņus nācu apmīļot, apmierināt,» vecene turpināja. «Pa sievu modei iepriecināt. Tāpat kā Duna tagad savu Iļju iepriecina. Katrs jūs par to dosiet man divus gri- veņikus, bet, ja gribēsiet visi trīs, tad es varu arī par pusrubli nolaist.»

«Ko tu īsti vēlies, ragana!» Mareks ar šausmām izsaucās.

Marfa atkārtoja savu bezkaunīgo priekšlikumu, parādīdama to arī ar zīmēm, tā ka nekādu šaubu vairs nevarēja būt, kāpēc viņa šurp atnākusi. Kad visi trīs aiz brīnumiem palika mēmi, viņa mudīgi vien sāka tiem pieglausties:

«Kad es saku — būs labi! Man, vecai Marfai, ir daudz pie­dzīvojumu. Es labi zinu, kā tādas lietas darāmas.»

Ari Sveikam tas beidzot bija par daudz. Kā saniknots tī­ģeris viņš sagrāba veceni aiz rīkles, sāka to žņaugt- un tad„ izdarījis vieglu spērienu ar kāju pa dibenpusi, pārliecinoši piemetināja:

«Vācies, ka tiec! Ragana sasodītā!»

«Un tomēr man viņai vajadzēja pavaicāt,» viņš domīgi ieru­nājās, kad sādžas hetera jau bija aiz vārtiem. «Varbūt vecene būtu ar mieru arī pati piedalīties tajā uzņēmumā zem firmas «Sveiks un Marfa — akciju sabiedrība sieviešu nevainības ražo­šanai. Paraugus izsūta bez maksas.» Tas tik būtu veikals!

Naktī gulētājus uzmodināja Trofima Ivanoviča aurošana:

«Mūsu zēni —- braši zēni zivis zvejoja, Gai-goi — go-go-go, zivis zvejoja …»

«Nu ir gan pamatīgi piedzēries,» teica Zveršina, un Sveiks atvainodamies piebilda:

«Tas droši vien no prieka, ka viņam tik krietni izdevusies meita. Vai neredzēji, kā līgavainis šim rokas un kājas aplai­zīja.»

Kad gūstekņi nākamā dienā ieradās istabā brokastot, māte un meita tur skaitīja lūgšanas un klanījās svētbilžu priekšā. Saimnieks vēl gulēja uz lāvas un dikti krāca.

Uz galda bija maize un bļodā — skābēti gurķi. Zveršina paraustīja Natašu aiz piedurknes un teica:

«Meitiņ, cel boršču galdā; tad mēs paši aiziesim art.»

Nataša paskatījās uz māti. Tā norādīja uz gurķiem:

«Ēdiet, lūk tos; šodien iesākas gavēnis. Divas nedēļas jā­gavē, un gaļu pa to laiku jūs neredzēsiet.»

Tad viņa atkal sāka cītīgi krustīties svētbilžu priekšā.

«Sitā maltīte ir sagatavota saimniekam,» Sveiks vēl neat­laidās. «Mums pēc viņas sāks tikai zobi niezēt.»

Mareks jau bija atmetis cerības dabūt ko labāku. Viņš grau­za sausu maizi un zobgalīgi ierunājās:

«Nu tik mums ir varenas izredzes!»

Trofims sāka valstīties pa savu migu. Sieva iegrūda viņam' vairākas dunkas, ribās; tikai tad viņš atvēra acis un ierūcās:

«Ko — o? Vai kur deg?»

«Celies augšā, miegapūžņi!» sieva viņam uzsauca. «Gavēnis jau ir sācies. Laiks arī tev, grēkagabals, savu Dievu pielūgt!»

Trofims arī uzcēlās un, vēl gluži samiegojies, pievienojās abām lūdzējām.

Pēc šīs ceremonijas kaut kur no palievenēm izvilka milzīgu arklu, tanī iejūdza divus vecus, pamatīgus vēršus, tiem priekšā divus jaunākus, kuri bija vēl mācāmi, un viņiem vēl priekšā divus no vecajiem. Trofims izveda tos laukā no sādžas, norā­dīja gūstekņiem uzaramo lauku un pavēlēja, lai Mareks vēršus vestu, Sveiks ar Zveršinu lai dzītu tos garām rīkstēm, bet pats stājās arklu vadīt. Pirmo vagu viņš tā nostaigāja pats, tad no­skaitīja pātarus, ielika savā vietā Zveršinu un piebilda:

«Man vajag vēl izgulēties. Nejēdzīgi sāp galva.»

Trofims Ivanovičs aizgāja atpakaļ uz istabu un art sāka Zveršina. Tas bija ellīgi grūts darbs. Vēršu rinda soļoja labu gabalu arklam pa priekšu, jaunie vērsēni drīz noberza kaklus un negribēja vairs tālāk iet, bet Sveiks tos pēriena vietā tikai apglaudīja un turklāt mēģināja ar šiem lopiņiem vēl sarunā­ties:

«Nabaga vērsēni, jums tagad klājas tāpat kā karavīriem, kad tos dzen uz fronti. Man nemaz nedara prieku, ka esmu jūsu oficieris.»

Pusdienās Nataša atnesa tos pašus aukstos kartupeļus ar skābētiem gurķiem:

«Tagad visu gavēņa laiku nenākat istabā; mēs nekā nevā­rīsim.»

Sveiks paņēma vīkšķīti salmu, iekurināja uguni un iemeta tajā kartupeļus sakarsēt. Savas nosalušās rokas sildīdams, viņš ierunājās:

«Svētdien no rīta vecene bija baznīcā. Ja, te viņi skaita pamatīgus pātarus savam Dievam. Viņiem ir pat tāda ērmota, amerikāniska sistēma izstrādājusies: vieni lūdzas, gluži ne­ēduši, bet otri baķuškas piebaro tā, ka tas dabū vēdera aizcie- tējumu. Un tas pats pops, kas tikko aprijis veselu vistu, slu­dina, ka pareizticīgo Dievam esot ļoti patīkami, ja viņu lūdzo­ties ar tukšu, urkšķošu vēderu.»

Mareks neticīgi pasmīnēja, un Sveiks, to pamanījis, kļuva ļoti nopietns: «Man ta vien liekas: beigu beigas arī tu vēl sacīsi, ka es meloju. Iznāks tāpat kā Marklasovai Pšišimasos. Viņai bija dēls Polds, un vecais tam sagatavojas atstāt savu īpašumu, jo pats ar sievu gribēja pārtikt no pensijas. Kādā svētdienā tēvs ataicina dēlu pie sevis un saka: «Poldiņ, gādā sev sievu.» Polds brīdi apdomājas un atbild: «Papiņ, es lab­prāt apprecētu Andeli no Dubroviciem.» «Bet to tu ņemt ne­vari,» tēvs atbild, «nevaicā tikai pēc iemesliem, jo es pats 1 gluži labi zinu, ka viņa tev noderētu.» Polds tomēr neatlaidās, līdz vecais beidzot atzinās: «Es taču kādreiz biju viņas mātes kavalieris, taisnību runājot — viņa ir tava māsa.»

Polds sāka meklēt sev citu līgavu un atnaca atkal pie teva: «Papiņ, es tagad ņemšu Martu Holubovu no Sibšinas.» Bet tēvs krata galvu — tapat kā pirmā reizē: «Ne, mans dēls, arī tā tev neder; es taču ar viņas māti biju pazīstams veselus piecus gadus, un šī Marta tāpat ir tava māsa.» Polds tomēr Holubovā bija pamatīgi iemīlējies, sāka viņas dēļ ciest, palika arvien drūmāks, un to pamanīja ari viņa māte. Tā saka interesēties, kas dēlam īsti kaitot? Polds ilgi negribēja runāt, bet beidzot tomēr atzinās mātei, kadas viņam klizmas ar apprecēšanos. Vecā padomaja, pakasīja aiz auss un ievai­cājās: «Bet vai viņa tevi ari mīl, Poldiņ?» Dēls smagi nopūtās: «Gluži tāpat, ka es viņu. Mēs viens bez otra vairs ilgāk dzī­vot nevaram.» Tad māte pakasīja pēdējo reizi tai paša vietā un svarīgi pasludināja: «Tagad tu, Poldiņ, vairs negriez vē­rību uz to, ko tev tavs tēvs saka. Ņem Holubovu droši par

sievu. Mūsu vecais taču, patiesi runājot, arī nemaz nav tavs

tēvs.. .»

Pēcpusdienā Trofims atnāca apskatīt lauku. Viņš kaut ko ilgi murmināja, skaitīdams uz pirkstiem, un beidzot teica:

«Pa nedēļu šo lauku apariet. Pēc tam es tevi, Zveršina, paturēšu tikai vienu, bet jūs — divus malačus aizvedīšu un atdošu atpakaļ zemstes valdei.»

Kad aršana bija pabeigta, saimnieks tiešām izmaksāja algu, bet nākamās nedēļas sākumā jau sataisījās ceļā. Vezumā sa­krāva maisus, paši sasēdās tiem virsū. Nataša ar māti vēl ilgi sētā vēcināja mutautiņus un sauca aizbraucējiem pakaļ:

«Sveiki, sveiki! …»

Un, kad Mareks šai svinīgā brīdī vēl pēdējo reizi izlamā­jās: «Pie velna!», Sveiks viņam priecīgi piekrita: «Uz mūžu mūžiem — āmen!»

Cepuri padusē iespiedis, Trofims Ivanovičs zemstes pārval­des kancelejā gūstekņus nodeva rakstvedim. Tas, uz atvesta­jiem pat nepaskatījies, tūlīt nolēma: