KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Rīt viņus nodošu citam saimniekam. Pieprasījumu ir daudz. Ejiet pagalmā; tur sētniece jums pateiks, kur pārnak­šņot.»

Trofims atvadījās no saviem ļaudīm. Viņš novēlēja tiem laimīgu ceļu, bet pēdējā brīdī deva vēl šādu prātīgu padomu:

«Savu naudu, bērni, nenodzerat, sevi nedzenāt ellē, sarga- ties no sievišķiem un nepērkat sev jaunus zābakus.»

Pēdējais padoms bija visnoderīgākais. Mareka zābakiem jau sen bija sapuvušas zoles, Sveika apavi līdzinājās atplēstām krokodilu rīklēm, un, kad viņi abi atradās tumšā, dubļainā is­tabā, kur utis ložņāja pa visiem salmu kūļiem, iesākās nopiet­nas runas par jaunu zābaku pirkšanu.

«Tādi jau droši vien maksā rubļus 15, bet mums katram ir tikai pa 10,» neticīgi pakratīja galvu Mareks.

Bet Sveiks arī tagad nezaudēja cerību:

«Tos iztrūkstošos rubļus es sadiedelēšu, vilcienā braucot.»

«Te nepērciet neko,» pārtrauca viņu sarunu kāda cilvēka balss. Tas gulēja kaktā zem lāvas, un abi ienācēji viņu vēl nebija pamanījuši. «Zemniekiem strādāt arī vairs neejiet. Vai tad mēs uz Krieviju esam atbraukuši viņiem kalpot?» turpināja svešais, no lāvas apakšas izlīzdams. «Desmit rubļus esat sapel­nījuši pa visu vasaru un paši palikuši kailām kājām. Piecus rubļus vēl sapelnīsiet rudenī, bet tad ziemā būsiet pavisam kaili. Un ko tad?»

Šis cilvēks urbināja ar pirkstu savu degunu, tad nošņaucās uz grīdas un sāka vērīgāk aplūkot abus pienākušos. Pētīšanu beidzis, viņš turpināja vēl drošāk un diktāk:

«Biedri, es redzu: jūs esat no Prāgas. Neslēpjaties velti! Divi tādi veci zvirbuli, bet gūstniecības lietās vēl gluži kā mazi bērni. Man toties ir krietna skola aiz muguras. Gūstā atrodos jau kopš trešās dienas no kara sākuma. Jums tagad ir desmit rubļu katram!» viņš sajūsmā iesaucās, «bet Sibīrijā, draugi, mārciņa maizes maksā tikai 2 kapeikas, par 1 kapeiku var da­būt divas olas, par pieckapeiku — sāli, par griveņiku — veselu metru Krakovas desas. Vārīta ūdens ir visur tik daudz, ka nevar ne izdzert, mahorku visur piesola par nieka četrām ka­peikām. Kam 10 rubļi ķešā — tas var dzīvot tur kā barons. Spļaujiet virsū šim zemnieku darbam, borščam un kašai. Katra prātīga gūstekņa lozungs lai ir: ziemas atpūtā — uz Sibīriju!»

Runātājs pabraucīja savu rudo, garo bārdu, tad stādījās priekšā:

«Es esmu Horžins, Prāgas un Vīnes labāko restorānu vecā­kais oficiants.»

«Jozefs Sveiks, Prāgā, alusbodē «Kauja pie Kaličas,» pa­steidzās atbildēt brašais čehu kareivis. Bet Mareks, tuvāk aplū­kojis skrandaino svešinieku, kura augumu sedza vairs tikai lupatas, kas izskatījās kā netīri karogi, negribot iesmējās:

«Mani sauc Mareks, brīvprātīgais. Es vecāko ķelneri nekad nebiju tādu iedomājies.»

«Tāpat arī tevī, biedri, ļoti maz inteliģences vairs ir palicis. Es tikai šinīs dienās izbēgu no raktuvēm pie Rostovas, nokļuvu pa ceļam kazaku nagos un tikko dzīvs tiku līdz šejienei. Tāpēc jums saku: Krievijā, biedri, sargieties no cara kazakiem un raktuvēm! Pasaulē par tiem nav nekā ļaunāka. Tur dienu pēc dienas tikai dzird pletņu sitienus un maķ, maķ — peremaķ! …»

«Bet cars taču to ir aizliedzis,» Sveiks lepni iebilda. «Viņš pats pavēlējis ministru padomei pagatavot īpašu rīkojumu. Tie apspriedušies, izdarījuši, kā pavēlēts, un tad cēluši caram priek­šā parakstīt. Sis nu saka: «Mēs, Nikolajs Otrais, ar Dieva žēlastību Krievijas ķeizars un patvaldnieks, Polijas cars, Somi­jas lielkņazs un t. t. un t. t. pavēlam visiem mūsu pavalstnie­kiem, ja no šīs dienas sākot, kāds vēl lamāsies po matuški un teiks uz otru «job tvoju maķ», to sodīsim ar piecdesmit nagai- kas sitieniem un izsūtīsim uz Sibīrijas svina raktuvēm. Izdots

šis rīkojums Pēterburgā un t. t. Cars nu grib šo papīru parak­stīt, meklē spalvu un sauc kamerdineri, tas savukārt uzklūp sulainim un kliedz:

«Kur tu cara spalvu esi pazaudējis, job tvoju maķ! Kur viņa tagad ir, maķ tvoju! . ..»

Beidzot spalva bija laimīgi sameklēta. Cars to iemērca labi pamatīgi tintē, vilka «Nikolai», bet tai pašā brīdī uz papīra uzkrita liels tintes traips, un aiz dusmām cars izsaucās: «Job tvoju maķ!»

Tad rīkojumu viņš pats savām rokām saplēsa, jaunu vairs neuzrakstīja, bet kamerdineri izsūtīja uz Arhangeļskas gu.- berņu.»

tai brīdī atdarījās durvis, un istabā ienāca rakstvedis, aiz: viņa bārdains, milzīga auguma zemnieks skrandainā krekla. Rakstvedis norādīja uz gūstekņiem un teica: «Lūk, trīs malačĻ slaveni strādnieki. Ņem, kuru gribi.»

Zemnieks vērīgi apskatīja piesolītos, tad atteica:

«Man gan vajaga tikai vienu. Bet, ja dodi par brīvu, tad; ņemšu divus.»

«Lai iet par brīvu, tikai jaunus kreklus viņiem iedod, zaba- kus nopērc un puskažociņus izsniedz,» tirgojās rakstvedis. «Tas rakstīts likumā. Tā pavēl valdīšana.»

Zemnieks noņēma savu aunādas cepuri, domīgi pakasīja pakausi un nopūtās:

«Tad ta likumus tagad izdod tā valdīšana! Nu, labi: es pirkšu arī viņiem visu, kas vajadzīgs. Nu — tos tur divus dod šurp!»

Viņš norādīja uz Sveiku un Horžinu.

«Vai tūlīt ņemsi līdz?» rakstvedis iejautājās.

«Nē, es, jūsu labdzimtība, pēc viņiem atnākšu rīt no rīta agri.»

«Bet es, saimniek, līdz tev neiešu, kamēr kreklu, zabakus un pLiskažoku nebūsi atnesis,» ierunājās Horžins. «Tā arī nosaka, likums.»

«Kad tiksim mājās — visu dabūsi.»

«Kur tad tu ņemsi? Pašam zābaki noplīsuši, kažoks paga­lam caurumains,» Horžins vēl pretojās. «Nekādus zemes darbus es neprotu. Esmu optiķis, taisu tikai brilles. Vai tev tur sādžā ir tāda fabrika?»

«Arī es nekad savā mūžā neesmu strādājis!» atsaucās Sveiks. «Visu laiku lidoju tikai aeroplānā. Tāpēc man vēl tagad viss lido uz augšu. Kolīdz aizjūdzu vēršus un piemetu siena vezuma — tas uzskrien līdz pašiem mākoņiem un vējā izput uz visām pusēm. Es citādi nevaru — man tāda daba.»

Zemnieks palika domīgs. Viņš pakasīja vēlreiz pakausi un jautajoši paskatījās uz rakstvedi. Tas pusbalsī šim iečukstēja:

«Nu, vecais, vai dzeramnauda būs?»

Zemnieks izdarīja noteikti atraidošu kustību? tad izskrēja uz ielas un pēc paris minūtēm atgriezās kopā ar gorodovoju. Tas bez kādas izrunāšanās salaida visiem gūstekņiem ar sik­snu pa muguru un rēca:

«Se tev brilles! 3e tev aeroplāns! še tev automobilis! Aus­trijas velni! Vācu purni! Negribat krievu cilvēku cienīt! Ņem viņus! Tūlīt! Ved prom no šejienes. Es tos vēl pamācīšu, kā vajag priekšniecību klausīt un bīties!»

«Tūlīt nevaru,» — zemnieks atrunājās, «man vēl jāaiziet uz tirguslaukumu. Tur palika sieva ar arbūzu vezumu. Atbraukšu, kad izpārdošu. Paldies, jūsu augstdzimtība, ka par slinkumu tiem krietni sadevāt!»

Trijatā viņi izgāja uz ielas, atstādami gūstekņus istabā.

«Krietni viņš mani sasildīja,» pirmais ierunājās Sveiks, i «Bet ko nu darīsim?» jautāja Mareks.

Horžins noslaucīja ar roku seju, it kā zirnekļa tīklu atvilk­dams no acīm. Tad viņš no kabatas izvilka kādas saburzītas lapeles, atlocīja un aplūkoja tās, atkal salocīja un teica: «Viens par visiem; visi par vienu! Mēs taču visi esam čehi — vai ne? Zēni, vai esat jau ēduši? Te mums neko nedos. Paprasīsim sētā vecenei tēju. Iedodiet man pusrubli — es pa to laiku aizskriešu uz tirgu pēc desas. Vai maize jums pašiem ir? Pēc tam pazu­dīsim no šejienes kā angļi — ardievas nepateikuši.»

Pēc brīža viņš bija atpakaļ ar lielu tējaskannu un desas luņķi padusē. To Horžins sagrieza trīs līdzīgos gabalos: