KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Gūstekņi devās pie miera. Bet Sveiks tik vienkārši nevarēja aizmigt. Mareks dzirdēja, ka viņš valstījās no vieniem sāniem uz otriem un reižu reizēm iestenējās:

«Nudien, es prātu zaudēšu! Nudien…» «Es tāpat, biedri!» Zveršina piemetināja. «Tu arī? Kāpēc tu arī?» ieinteresējās Mareks. Zveršina brīdi vilcinājās, tad sāka atzīties. «Piedodiet man, biedri! Es neizturējos godīgi un biju pie viņas vienreiz, kad divatā ar labību pārbraucām no tīruma mā­jās. Nu, saprotiet jel mani: tāda jauna, braša meitene — kat­ram var atgadīties…»

«Tā gan, var atgadīties,» apstiprināja beidzot arī Mareks šo godīgo atzīšanos. «Man gan tagad būtu jāzaudē vairāk prā­ta, kā jums abiem tagad kopā.»

Sveiks gardi pasmējās un tad pēkšņi kļuva ļoti nopietns: «Bet kā viņa to izdarīja — lūk, to mums vajadzētu izpētīt. Nudien, tad mums Prāgā būtu zelta avots rokā. Ir tomēr tais­nība, ka šī plašā Krievija — visneticamāko iespējamību ze­me… Droši vien viņa būs pielietojusi kādu Eiropā vēl nepa­zīstamu smēri, apmēram tādu, kādas jau lieto matu un krūšu audzēšanai. Tāda recepte mūsu rokās būtu ar zeltu atsverama! Kurā valstī un tautā gan tāda nenoderētu? Es tikai nodotu «Po­litikā» dažus nopietnus sludinājumus — un pircējas salasītos garās rindās — jau no 12 gadiem sākot. Tur stāvētu gan vec­meitas, gan institūtu audzēknes un klosteru māsas. Bet man pašam būtu sava fabrika ar vairākiem gariem skursteņiem. Die­va dēļ, Marek, pastāsti man šo recepti_— tu jau droši vien to zini no galvas pēc tik ilgas iepazīšanās ar lietas apstakļiem.»

Sveika balss sāka drebēt; viņš īsti un sirsnīgi lūdzās Mare­ku, pievilkdamies tam gluži tuvu. Bet Mareks arī pats nezināja vairāk, kā atkliegt ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem Duna bija apmierinājusi viņa paslēpo jautājumu šai lietā: «Muļķis, muļķis un vēlreiz muļķis tu esi!»

Kopš tā brīža, kad aizbrauca Duna, Trofima būdā bija klusi, un mierīgi. Tikai nākamā dienā vēl noskanēja kāzu atbalsis. Saimnieks ar saviem draugiem sēdēja pie galda; viņi tur apēda kāzu mielasta atliekas un izdzēra vēl ceturtdaļspaini šņabja, ko Trofims Ivanovičs, mīlīgi smaidīdams, ienesa istabā:

«Palūk, pats sevi arī vis neaizmiršu. Labībā šito paslēpu, lai neviens neatrod; tie badakāši man tāpat maz dzeršanai ie­maksāja.»

Viņa draugi, kuru vidū sēdēja arī sādžas vecākais, drīz vien kjuva jautri, tērzēja un jokoja. Vecākais pacēla glāzi un saka teikt runu:

«Vai vēl atceraties Gavrilu — tatāru? To pašu, kas vienreiz popu aiz bārdas izvilka cauri visai sadžai, kad šis negribēja viņu par divām mārciņām tauku ar Nastju Ņikiforovnu salau­lāt. 2ēl man viņa nudien — kritis, nabadziņš, tagad frontē par caru un tēviju, maķ tvoju. Nu, izdzersim uz kritušā veselību!»

«Es nesaprotu, kā mēs varam dzert uz kritušo veselību?» iejautājās jau apreibušais Trofims. «Esi gan tu, mūsu sādžas vecākais, īsts auna galva — pats nezini, ko runā, kam uzdzer!»

«Es, saimniek, tev saku, dzer uz Gavrilas — tatāra vese­lību tāpēc, ka viņš par mūsu tēviju krita!» sirsnīgi iekaisdams, iesaucās sādžas vecākais. «Vai es esmu tava priekšniecība, vai nē? Vai tev būs man paklausīt, kad es pavēlu, jeb es, maķ! . . .»

To pateicis, viņš savu glāzi iesvieda Trofimam bārda ar tādu sparu, ka tā saplīsa gabalos.

«Ak tu, vecākais, job tvoju maķ! Suņa bērns, tu!» nokrācās Trofims Ivanovičs un ar vienu dūres belzienu izsita savam pre­tiniekam vairākus zobus, kurus tas turpat izspļāva uz kula.

Tas bija signāls vispārējam kautiņam. Četrdesmit grādu spirts zemniekus jau bija. tiktāl sasildījis, ka ar vienu dzirksti pietika veselam ugunsgrēkam. Ar tām pašām rokām, ar kurām dzīrotāji nupat vēl bija mīļi apkampušies, tagad viņi, smagi stenēdami, blieza viens otram.

«Ak tu man pa purnu krausi? Aha!»

«Se tev vēlreiz, suņabērns, maķ! . v.»

«Un tu, mērgli, uzdrošinies mūsu sādžas vecāko par suņa- bērnu saukt!»

«Bet tu, Trofim, kas mūs ar šņabi padzirdīji, tagad gribi pa matuški lamāties!»

Dūre pēc dūres droši pacēlās gaisā un smagi krita uz pre­tinieku sejām. Bira zobi, lija asinis. Istaba drīz vien izrādījās šadai izpriecai par šauru, un tādēļ viņi izgāja pagalma. Trok­sni un kliedzienus izdzirdējuši, kopā saskrēja visas sādžas ļaudis. Skatītāji neizturēja un metās ari paši cīņa, kas drīz vien aptvēra gan bērnus, gan sievietes. Tās plēsa cita citai matus, saskrambāja nagiem sejas un rokas.

No savas paslēptuves visu šo traci novēroja trīs karagūs- tekņi. Kad Zveršina izteica vēlēšanos iet un uzņemties šķīrēja pienākumus, Mareks to nopietni brīdināja:

«Paliec tepat! Tas būtu tavs gals. Tevi sistu viņi visi. Vi­ņiem pašiem kaušanās ir tikai sports.»

«Tas laikam gan būs tiesa,» Zveršina domīgi piemetināja. «Tūlīt var redzēt, ka viņiem vēl par maz kultūras. Mūsu tauta, kura — kā saka — ar inteliģenci jau cūkas baro, šādos gadīju­mos sarīko futbola sacīksti. Cīnās', teiksim, «Slavija» ar «Spartu». Aina jau galu galā ta pati: tikai te strādā ar rokām, tur — ar kājām.»

Kaušanas pa to laiku kļuva arvien skaļaka un spēcīgāka. No lielākas katastrofas šoreiz vēl izglāba Trofima un sādžas vecākā sievas, kurām laimīgi bija prata ienācis pārkarsušos cīkstoņus apliet ar pāris spaiņiem auksta ūdens. Cīņas uguns tūlīt manāmi saplaka, līdz beidzot vecākais, slapjš kā žurka, nosēdās saimnieķam pretim un žēla balsī izsaucās:

«Nu tu, aunagalva, saki man, kāda velna pēc mēs te tik vareni izplēsāmies? Nu, pasaki man to, ja tu zini!»

Tad viņš izstreipuļoja no sētas, bet pēc brīža atkal atgrie­zās un, uz miežu maisa apsēdies, turpināja:

«Trofim Ivanovič, mīļais tu mans, dārgais! Apvelc tagad puskažoku, brauksim uz Kargino pie jaunajiem. Miežus pret šņabi apmainīsim un iedzersim tad tā pamatīgi — un šķirsi­mies pa draugam!»

Saimnieks, neraugoties uz sievas pretošanos, ratos ievēla miežu maisu, un abi ar vecāko aizbrauca. Viņiem sekoja citi zemnieki, tapat ar miežu maisiem vezumos, un drīz vien vesela karavāna pazuda stepē.

Kaujaslauks nu bija kluss un tukšs. Kad Sveiks bija novē­rojis, ka nekādas briesmas vairs nedraud, viņš nāca ar priekš­likumu:

«Šodien droši vien nekāda stradāšana saimniekam nebūs. Es tāpēc domāju — izmazgāsim labāk savu veļu.»

Aiz šķūņa viņš sakūra uguni, atnesa spaini ar ūdeni, ielika tur kreklus un apakšbikses un sāka tas vārīt. Pienāca Nataša un iesāka sarunu par kautiņu:

«Nu tētis tagad pārbrauks tikai naktī un būs pilns kā lo­piņš,» viņa žēlojās.

«Saki man, Nataša, kas ir jādara, lai asins tecētu?»

Šveiks vēl arvien nevarēja apmierināt savu ziņkārību. Na­taša tikai skaļi iesmējās:

«Muļķis tāds! Iekrauj ar kulaku krietni pa zobiem — un asiņu būs pilna mute!»

Smiedamās viņa aizskrēja, bet vietā attuntuļoja vecā Mar­fa.

«Lūk, kur malači zēni — kreklus mazgājat? Droši vien, labie ļaudis, pēc Duņas-meitiņas jau ilgojaties?»

«Ne pēc kā mēs neilgojamies!» Mareks atcirta.

«Pēc savas ģimenes jau nu gan vajadzību sajūtat,» čuk­stēja vecene tālāk. «Tālu jūs, bērni, esat te atklejojuši. Tikai bāba var zaldātiņu tā īsti apmīļot un apmierināt…»