KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Šī pašapziņa tā pacēla Sveika enerģiju, ka, skaļi kliegdams, viņš sāka komandēt savu sešgalvu armiju. Vecs zemnieks, kas grāba sienu attalākā laukā, nejauši izdzirda šis varonīgās ska­ņas, pacēla roku pār acīm, ieraudzīja svešo laupītāju un saka kliegt:

«Ei, ci, pareizticīgie ļaudis! Sanākat, sanākat! Lūk, austrie­tis — zirguzaglis aizdzen mūsu lopus! Dzenieties pakaļ tam velna bērnam! Ak tu, suņa dzimums, gan mēs tev vēl sakursim īstu krievu pirti uz muguras!»

Viņš pieskrēja pie kaimiņa, izrāva tā zirgu no ilksīm, uz­lēca tam mugurā un pilnos auļos drāzās taisni uz Sveiku, visā balsī vēl vienmēr kliegdams:

«Zirguzaglis, zirguzaglis! Ķeriet, turiet viņu! Pjotram Iva- novičam ķēvi nokampis! Ķeriet, pareizticīgie ļaudis!»

Zemnieki sāka ielenkt Sveiku no visām pusēm. Viņš sajuta, ka_nupat klāsies plāni, pameta vēršus un spēra ķēvei no visa spēka pa sāniem, lai tā ātrāk iemuktu Trofima Ivanoviēa dro­šajā pajumtē.

Ķērāju troksnis kļuva arvien diktāks un draudošāks. Vis­drošākais no viņiem metās bēglim tieši virsū un tā sabaidīja Sveika ķēvi, ka tā, cik jaudas, sāka skriet, abus galus uz aug­šu svaidīdama un nemaz vairs nerēķinādamās ar jātnieka gri­bu. Sveiks ieķērās krēpēs un turējās visiem spēkiem, līdz ne­valdāmais lopiņš laimīgi ieauļoja taisni Trofima Ivanoviča sētā. Tur stāvēja saimnieks ar Mareku un mierīgi gaidīja, kad abi izsūtītie pārdzīs ganāmpulku.

Kad Sveiks novēlās no ķēves muguras, Trofims Ivanovičs viņam vaicāja:

«Kur tu to atradi? Kāpēc tik ātri dzini — zirgs ir vienās putās.»

Bet, vērīgāk apskatījis nodzīto lopiņu, viņš iesaucās:

«Tas jau nemaz nav mans zirgs! Tā ir ķēve! Nu akurāt tā pati ķēve, ko pagājušajā gadā pārdevu Pjotram Ivanovičam.»

Šai brīdī sētā iedrāzās apmēram, piecdesmit jātnieki, kuri dusmīgi kliedza:

«Kur ir zirguzaglis! Sist viņu zemē! Dzīvu aprakt!»

Viņi apstājās, kad ieraudzīja Sveiku un Trofimu Ivanoviču, Saimnieks izgaja pretim un plati ieplēta rokas:

«Nu muļķi, īstie muļķi! Ko ar tādiem lai iesāk? Aizsūtu vi­ņus pēc zirgiem — atved man svešu ķēvi! Zirgus nepazīst, vēr­šus nevar atvest, bet saka, ka mācīti ļaudis esot, avīzes un grāmatas lasot. Ņemiet, lūdzu, to ķēveli un aizvediet atpakaļ uz Koroļevku. Nododiet Pjotram Ivanovičam un pasveiciniet viņu no manis.»

Jātnieki atstāja sētu, bet Trofims Ivanovičs vēl ilgi lamā­jās, lādēja Austriju, austriešus un to dienu, kad viņus bija pie­ņēmis darbā. Viņš spļaudījās, brīnījās, plātīja rokas, kratīja galvu un apmierinājās tikai tad, kad izdzirda Zveršinas balsi: «Nu, cob — eobe, cobe!…»

«Nu vismaz tas būs beidzot atradis manus lopus! Tagad, bērni, jūdziet tūlīt zirgus ratos, ceru, ka vēl pagūšu sienu pār­vest.»

Bet kolīdz pirmais vēršu pāris parādījās pagalmā, Trofims Ivanovičs atkal sāka neganti lamāties. Drīz vien seta pienāca pilna vēršiem, govīm un aitām, bet saimnieks izmisumā plēsa sev matus un kliedza uz Zveršinu, kas, lepni krūtis izgāzis, stāvēja sava ganāmpulka vidū.

«Es, maķ tvoju, pavēlēju, lai tu atdzen manus lopus, bet tu, maķ tvoju, ko tu esi izdarījis? Suņa bērns, austriešu purns, job tvoju maķ, vai tic ir mani lopi! Dzen viņus tūlīt atpakaļ uz tu­rieni, no kurienes ņēmi, citādi, job tvoju maķ, tevi kā blakti no­spiedīšu!»

Tikai tad, kad niknums bija nedaudz pārskrējis, viņš izsau­ca abas meitas no būdas un pavēlēja:

«Tūlīt palūdziet no kaimiņa trīs zirgus. Jāsim savus lopus meklēt.»

Meitenes ar zirgiem bija drīz vien klāt. Saimnieks un Dūņa uzlēca tiem mugurā un aizauļoja stepē. Nataša izbrauca brauk­šus. Tikai vēlu vakarā viņi atgriezās ar sagūstīto ganāmpulku. Kad viss bija atkal kārtībā, Trofims Ivanovičs piegāja gūstek­ņiem un atvainodamies teica:

«Piedodiet, bērni, ka pusdienā es tā «pa matuški» izlamājos. Jūs jau nevarējāt atrast: zirgi bija aizklejojuši 30 verstis tālu un vērši aizklīduši līdz pat Kohonovicai. Piedodiet, bērni, ma­nus grēkus.»

«Piedodam jau, piedodam,» Sveiks pirmais atsaucās. «Bet kāpēc tu vēršiem neuzspied savu firmas zīmi, kad palaid tos plašā pasaulē? Es krītot tā sasitu dibenu, ka veselu nedēļu sūrstēs.»

Kā Duna teica, tā arī notika: svētdienā atbrauca viesi —■ precinieks ar saviem radiem. Ciemiņus apsveikdams, Trofims Ivanovičs zemu klanījās un veda viņus tūlīt pie pusdienu gal­da. Visi iegaja istabā, tur ilgi lūdzās un klanījās svētbilžu priekšā, tad apsēdās, sasveicinājās arī ar gūstekņiem un sāka tos iztaujāt par Austriju — kā tur dzīvojot ļaudis un kāpēc īsti karš esot iesācies?

Nataša sāka likt galdā visu, ko māte bija sacepusi -un izvā­rījusi. Tā bija varena maltīte, kas sastāvēja no piena zupas, vareņņikiem, ceptas vistas un bliņārn ar skābu krējumu pie­devām. Lielās koka bļodas pasniedza tik pilnas, ka Sveiks, aiz svētlaimības plati smaidīdams, paslepus piegrūda arī Marekam pie sāniem:

«Ed nu, cik lien! Izmanto gadījumu. Velns lai parauj — žēl, ka cilvēks nav kamielis un nevar par septiņām 'dienām uz- .Treiz pieēsties!»

Dūņa šo pusdienu laikā viesiem pat neparadijās. Kad ēšanu bija beiguši, Nataša galda cēla kūpošu patvari. Majasināte visu laiku ar i ielu laipnību noraudzījās uz nākamo meitasvīru un jau sajuta viņā savu dēlu. Tas bija apmēram 20 gadus vecs jauneklis spodri uzviksētos zabakos un sarkanā kreklā, ko ap­joza raibi izrakstīta josta. Tad precinieka māte paskatījas uz gūstekņiem un uzmeta vaicājošu skatu ari Trofimam Ivanovi­čam. Viņš tūlīt saprata, kas par lietu, bet atmeta ar roku un noteica:

«Varam sakt; viņi jau ne velna nesaprot.»

Mareks tomēr bija drusku sapratis un aizvilka Sveiku uz lāvas pie krāsns, lai viņš tur nevienu netraucētu. Precinieka māte svarīgi nokāsējās, paskatījās uz svētbildēm, uz spilve­niem, uz patvāri — un tad iesaka:

«Lai jūs nu zinātu, kāpēc mēs te esam ieradušies. Jums ir prece, taču ne jau kaut kāda prece! Un mums ir pircējs — arī pirmās šķiras! Iļja mums ir lielisks zēns, labs saimniekotājs un piedevām vēl skaistulis, kādu reti var atrast.»

«Jā, jā, to var redzēt!» apstiprināja Sveiks Marekam. «īsts irants, krekls no biksēm karājas laukā!»

«Nu ir laiks I]jam vest sievu mājās,» turpināja viešņa. «Mei­tenes mūsu sādžā skrien viņam pakaļ, bet šis ne dzirdēt ne­grib. Es pati viņam vienu izraudzījos, skaistu un karstu skuķi, pieeju un saku: «Lūk, Iļjuša, šito te tev būs precēt!» Bet viņš atteicās: «Nē, mamaša, mums visā sētā pat melnas vistas nav, — bet tu nu gribi mani izprecināt pie melnrnates.» Tapat arī atzinās, ka nevarot vairs nevienu citu iemīļot, jo jūsu Dūņa esot šim dziļi sirdī iezagusies. Viņu tad ari ņemšot sev par sievu. Bet es Duņu vēl nemaz nepazīstu — kur viņa tagad ir?»

Nataša tūlīt izskrēja sētā, lai ieaicinātu Duņu. Precinieka mate taisīja pauzi pēc visiem oratorijas likumiem un tad atkal saka runāt:

«Mūsu Iļja droši varētu atrast sev bagātu līgavu, bet mēs paši, paldies Dievam, esam diezgan bagāti, lai atļautu viņam izvēlēties pēc sirds patikšanas. Cik un ko jūs varat dot Dūņai līdzi pūra?»

Nu bija pienākusi kārta Dūņas mātei runāt:

«Cik tad jus īsti gribat?»

«Tik, cik jūs varat dot.»

«Ko vēlaties?»

«Tiesa, prece ir jūsu. bet sakiet, kādas tai būs piedevas?»