KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Un tu, vecā burve,, pēc tam vēl negribi par brīvu nolūg­ties viena nabaga cilvēka laba!» sirdījās Trofims Ivanovičs. «Noskaiti kārtīgus pātarus, un lai Dievs dara, kā viņam pašam tīk. Nu, salīgsim kristīgi: lai tad ar' iet divarpus mārciņas,, un — līkop!»

Marfa laikam saprata, ka lielāku maksu šoreiz neizplēsīs, un tādēļ bija ar mieru, tikai drošības pēc turpat vēl piebilda:

«Bet dod tu man svaigus taukus un nevis kaut kādu vecu smirdoņu!»

Viņa atkal novilka savu puskažociņu, ar kuru no rīta bija apsegusi cūku, un lika to uzvilkt Zveršinam mugurā. Pēc tam viņa pavēlēja slimnieku aiznest šķūnī, nolikt sienā, bet Trofi- mani Ivanovičam stingri noteica:

«Vakarā uzliec patvāri, austrietim muguru norīvē ar siltu gavēņa eļļu un tad padzirdi ar tēju tik, cik ņem iekšā. Es at­nākšu no rīta un nolūgšos Dievu par viņu. Tad pat sagatavo tās divas pusmārciņas tauku, bet pielūko — ņem tos vis­labākos!»

Vakarā Sveiks ierīvēja Zveršinas muguru un pie tam izda­rīja tik pamatīgu masāžu, ka slimais stenēja un vaimanāja kā aizkauts. Dūņa atnesa patvāri, Zveršina sadzērās tēju un, naktī atmodies, paziņoja Sveikam:

«Es esmu viscaur slapjš kā žurka. Tātad es nemiršu vis ' vēl, ja tik daudz sviedru nāk laukā.»

Nākamā rītā Zveršinu atkal iznesa pagalmā, atnāca Marfa un, ne varda nerunādama, iešļaca slimajam sejā svēto ūdeni, ko bija 110 majas līdzi atnesusi mutē. Zveršina no izbailēm no­drebēja un atkal sajuta, ka kaut kas mugurā nobrikšķēja. Pēc tam pa visu ķermeni pārskrēja patīkams siltums, un viņu pie­spieda vēl izdzert pudeli svētā ūdens. Kad šis ūdens ieguldzās slimnieka vēderā, vecene sāka, tāpat kā vakar cūkai, staigāt viņam apkārt ar svētbildi rokās. Tad viņa nometās ceļos, iz­vilka no kules maizes bumbiņu, un Sveiks, kas turpat blakus, visu vēroja, savu karabiedru steidzās pamudināt:

«Rij nu to bumbuli ar labu iekšā, citādi Trofims Ivanovičs nāks un pletīs tev muti vaļā. Tā vecene ir gudra — viņa tev neko sliktu nedarīs. Bet, vecā, to nazi gan te vairs necilā — viņš ir precējies cilvēks.»

Marfa tomēr izvilka savu dunčeli, un viņas izskats tai brīdī likās diezgan aizdomīgs. Zveršina, to pamanījis, vienā mirklī, nosvieda puskažociņu, kā briedis pielēca kājās un, cik tik spē­dams, drāzās prom pa pagalmu. Vecene viņam sekoja, sauk­dama:

«Ņem maizi! Ēd dievmaizīti, tā ir baķuškas atnesta!»

Zveršina atskatījās tikai tad, kad bija jau labā gabalā, un,. Marfas rokā joprojām nazi redzēdams, izmisušā balsī iesau­cas:

«Vecene, nenāc man klāt! Es tevi nositīšu! Neļaušu sev neko atgriezt! Man Skavicā ir jauna sieva, un es esmu jau vesels — man nekādās operācijās nav vajadzīgas!»

Sveiks paskatījās uz Mareku, kas plīsa vai pušu no smiek­liem, un ļoti nopietni teica:

«Viņam ir taisnība — no tās vajaga mukt. Tādai raganai gluži viena alga — cūka vai cilvēks, kad tikai tiek klāt. Man tomēr liekas, ka te būs kāds pārpratums, kas vēlāk noskaidro­sies. Zadrovicos pirms kara dzīvoja tāds pilsētas vecākais Sas- ka. Kad sākās mobilizācija, vienu dienu pie viņa aizelsies at­skrien policists un saka: «Vecākā kungs, esiet tik labi un stei­dzieties tūlīt uz rātsnamu; jums jāredz, kas tur ir noticis.» Sis aizskrien arī un redz: pie rātsnama jau stāv žandarms, šautene pār plecu un ar pledu tas kaut ko aizsedz sev pie kā­jām. Ieraudzījis vecāko, tas tūlīt paceļ savu pledu un dusmīgi vaicā: «Vecākā kungs, vai nezināt, kas to te ir izdarījis?» Sas- ka noliecas un redz: pie pašām durvīm guļ cilvēka izkārnījums ar ķiršu kauliņiem iekšā, un taisni zem tā atrodas viņa apus- tuliskās augstības ķeizara Jozefa fotogrāfija. Sis sāk pilnā kak­lā smieties, tādēļ ka pats bija sociālists, bet žandarms saka: «Paliekat pagaidām te, kamēr es atvedīšu šurp jūsu Neku. Tas ir tikpat gudrs kā policijas suns. Gan viņš pēc smakas atradīs noziedznieku.» Suns apostīja vainīgo vietu, paskatījās uz žan­darmu un savu kungu niķīgām acīm, tad pacēla kāju un uz­laida slapjumu taisni uz ķeizara ģīmetnes. Žandarms tai bridi paģība, bet, kad to atkal dabūja pie samaņas, viņš arestēja Sasku un Neku. Pirmo nosūtīja uz karatiesu Kjadno un vēlāk ļāva atgriezties Prāga, bet otro pakāra bez kādas tiesas pie staba tirgus laukumā — visiem sociālistiem par biedinājumu.»

Zveršinu izglāba Trofims Ivanovičs, kurš tai brīdī iznāca pagalmā un diktā balsī iesāka strīdu ar Marfu, kurai viņš attei cās maksāt vairāk par divām mārciņām tauku, jo austrietis pats esot piecēlies un sācis skriet bez Dieva tā Kunga iejaukša­nās šajā lietā.

Labība bija izvētīta un sabērta apcirkņos, saule atkal sāka spīdēt, un Trofims Ivanovičs sestdienā nolēma:

«Tagad pārvedīsim sienu mājās. Ei, bērni,'dodieties stepē — pārdzeniet zirgus un vēršus no ganībām.»

Gūstekņi izgāja rīta agrumā, tikko pamodušies. Pār stepi vq1 pletās baltas miglas. Viņi gāja tai virzienā, kādu saimnieks ar rokas metienu bija norādījis. Gāja jau veselu stundu, visu laiku apkārt redzēja laukus, ļaudis un lopus, bet no Trofima Ivanoviča ganāmpulka tur nebija ne vēsts.

«Velns lai parauj!» beidzot iesaucās Mareks. «Mēs taču ne­maz nezinām, kas un kur viņa lopus gana. Es aiziešu atpakaļ uz mājām un paprasīšu saimniekam.»

«Gluži pareizi,» Sveiks piekrita. «Jau veselu nedēļu mēs viņa zirgus un vēršus neesam redzējuši. Tos droši vien uzrauga kāds visas sādžas kopējs gans.»

«Neviens te viņiem negana,» pretojās Zveršina. «Vismaz es nekad pie lopiem neesmu pamanījis ganus.»

Mareks devās mājup, un Zveršina izteica šādu priekšlikumu:

«Mums tomēr jādodas uz priekšu. Es tagad iešu šajā vir­zienā, bet tu ej uz to pusi. Ja pamani meklējamos — svelp labi skaļi; ja es pamanīšu — darīšu tāpat.»

Viņi izšķīrās katrs savā virzienā. Sveiks gāja un gāja, bet nekur nesastapa tādus zirgus un vēršus, kuri pēc viņa pārlie-

čības varētu piederēt Trofimam Ivanovičam. Kolīdz viņš tuvo­jās vēršiem, kuri gānījās izklaidus, tie sacēla astes gaisa un muka jau pa gabalu. Gluži tapat notika ar zirgiem: viņi izpleta nāsis, iezviedzas, saspēras ar pakaļkajam un aizskrēja stepē tik lepni, ka krēpes vien noviļņoja vējā.

Laiks bija karsts. Sveiks sāka jau pagurt. Viņš novilka kreklu, atlaidās zālē, bridi pagulēja un tad atkal saka meklēt pazudušos lopiņus. Tālumā jau bija redzams kaimiņu ciems, kad pēkšņi viņam uzsmaidīja laime. Kada ganāmpulkā Sveiks pamanīja zirgu, kas, bez šaubam, piederēja viņa saimniekam. Sveiks uzmanīgi tam tuvojās un laipni sauca:

«Juša! Juša!»

Tai brīdī, kad citi zirgi metas bēgt, viena ķēvele tomēr pali­ka stāvot, jo sāka ostīt maizes gabalu, ko Sveiks ar nolūku izvilka sev no kabatas.

Šoreiz viņš uzvarēja. Satvēra ķēvi aiz krēpēm, laimīgi uz­lēca tai mugurā, atdalīja no bara vēl sešus vēršus, kuriem arī vajadzēja piederēt viņa saimniekam, un tad pilnā gaita ar tiem laida prom uz savas sadžas pusi. Gabalu paskrējuši, vērši vairs negribēja klausīt, mēģināja izklīst, žēli māva un lauzas atpa­kaļ uz ganāmpulku. Kamēr vienu noķēra, citi bija jau vēl tālāk aizbēguši. Patiesību sakot, tas bija ellīgi grūts uzdevums, ko šoreiz Sveiks godam centās paveikt. «Ja nu reiz esmu nokļuvis šai Amerika un ticis kovboja goda, tad blamēties nedrīkst,» viņš pats sevi mudināja, padzinis vēršus jau labu gabalu uz priekšu. «Velns viņu saziri, kas tad te par kārtību: simts gadus es jau karā esmu padevīgi klausījis visādus ēzeļus, un nu man vairs negribēs pat vērši paklausīt! Vai tas nav dīvaini: es te laga nevaru savaldīt nieka sešus vēršus, bet ir ēzeļi, kas saval­da veselas tautas un iedzen tās vēl pozīcijās nomirt. Vai es esmu sliktāks par viņiem? Nē!»