KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Nu, labie ļaudis, paskatieties, kā gūsteknis raujas,» ap­vainoti iesaucās vecākais. «Tu, Serjoža, paņem izkapti no tā dienaszagļa, un mēs tad parādīsiem viņiem, ko īsti spējam.»

Serjoža, apmēram 20 gadus vecs, brašs zemniekpuisis, pa­ņēma Sveika izkapti. Vecākais to izrāva Marekam no rokām,, un tad abi nostājās Zveršinam izaicinoši blakus:

«Tagad nu pļauj, kā gribi. Pierādi, ko vari.»

Viņi sāka pļaut ar tādu izmisuma pilnu steigu, it kā no tās izšķirtos: dzīvība vai nāve! Skatītāji uzmudināja savējos. Mareks uzsauca Zveršinam, lai neizblamējas, un Sveiks kliedza diktāk par visiem: «Hip, hip, urrā! Hip, hip!» Un, iedams kopus ar Mareku, aiz pļāvējiem, viņš stāstīja:

«Šitā sacīkste gandrīz līdzinās tai, ko izcīnīja Vomačka pie Bohumilas. Viņš pļauj vienurīt pļavā, bet brokastis atnes pats lielskungs. Tas skatās, ka labs gabals jau paveikts, un saka: «Labi, labi, bet es varu saderēt uz diviem litriem alus, ka līdz vakaram visu pļavu vēl nenopļausi.» — «Bet es, liels­kungs, droši deru uz divdesmit litriem, ka līdz pulkstens se­šiem būšu ar visu galā!» Lielskungs aiziet un saka: «Lai no­tiek — saderēts, bet es tev jau iepriekš uz šejieni atsūtīšu divas pudeles alus, lai darbā vari stiprināties!» Mājās pārgā­jis, šis blēdis ņem un sasit pats savu termometru, dzīvsudrabu salej alū un dod to skuķim, lai šis kopā ar pusdienām nones uz pļavu. Vomačka, neko ļaunu nedomādams, kārtīgi paēd un iedzer, bet kolīdz nu sāk atkal pļaut — jūt, ka nu jāskrien krūmos. Un tā viņš skraida, laba gala neparedzēdams, līdz beidzot gluži pareizi apķeras, ka ir nelāga izmuļķots. Bet šis Vomačka bija diezgan apķērīgs: viņš ātri izģērbjas līdz pat ādai un tad pļauj, cik jaudas, tālāk, negriezdams nekādu vērību uz to, kas aiz viņa notiek. Pulkstens sešos atbrauc liels­kungs karietē, un Vomačka šim iet mierīgi pretim: visā pļavā nav vairs neviena nenopļauta vieta. «Tu uzvarēji,» saka liels- kungs, «bet ko tas tur aiz tevis nozīmē?» — «Lūdzu piedo­šanu,» atteic Vomačka, «rīt te visu nopļauto varēs sakasīt — bet pārējais paliks mēslošanai.. .»

«Lai Dievs dotu,» Sveiks nopūtās, «ka tā viņi rautos un derētu līdz pat vakaram!» Bet viņa lūgšana nepiepildījās. Jau pēc divi stundām vecākais nometa izkapti, smagi nokrācās un teica:

«Izturēja gan, kuņasbērns tāds! Izskatās pagalam izbadē­jies, bet krievu cilvēkam tik ilgi vēl jāpiņķējas!»

Zveršina uzvaroši smaidīja, bet Sveiks pamanīja, ka puse pļavas jau nopļauta un uzslavēja Zveršinu:

«Kas tu par malaci! Kas to varēja domāt? Pēc pusdienas saderi atkal ar kādu tikpat vāju krievu.»

Pienāca Nataša un aicināja pusdienās, ko viņa pati bija /pagatavojusi. Ēdiens bija slikts, plāns: ūdenī bija savārīti kviešu graudi, šai zupai no pudeles pielēja vēl kādu eļļu un katram ēdājam rokās iedeva pa atgrieztam maizes gabalam: «Strebiet nu veseli!» Sveiks aplaizīja eļļu ar pirkstu.

«Tā ir mūsu saulespuķu eļļa,» paskaidroja Dūņa, uz pudeli norādīdama.

Pēc pusdienas Trofims Ivanovičs vērīgi paskatījās saulē, palīda ēnā zem ratiem un labvēlīgi teica:

«Tagad, bērni, kādu stundiņu atpūtīsimies. Dodieties pie miera.»

Dūņa ar Natašu aizgāja pie sievām uz kaimiņu tīrumu. Drīz vien no turienes atskanēja dziesmas, kurās Sveiks ar in­teresi noklausījās. j Pēc diendusas Trofims Ivanovičs ar Zveršinu aizgāja pļaut, bet pārējiem uzdeva turpat sākt labības kulšanu. Duna pa­ņēma pie sevis Mareku, iedeva tam dakšas rokās, iejūdza vērsi, ratos un, pa tīrumu braukdama, mācīja, kā jāsamet kūlīši vezumā. Labību viņi noveda līdz klonam, un Nataša tur rullī, kas līdzinājās astoņzarainam krustam, iejūdza zirgus. Tad iedeva Sveikam grožus rokās un uzsauca: «Turi stingri un stājies vidū!» Zirgi sāka rikšot pa labības kūļiem, graudi bira zem viņu pakavu un ruļļa sitieniem, pati Nataša uzrakņāja salmus, bet Sveiks smaidīja un domāja: «Lūk, tā ir īsta pirms- ūdensplūdu tehnika. Bet pats varu pastaigāties gluži kā kāds slavens zirgu dresētājs cirkū.»

Tumsai metoties, pārnāca pļāvēji. Dūņa atkal pagatavoja ēdienu. Pēc biezputras katrs dabūja gabalu arbūza. Sveiks lūdzās, lai tur klāt to eļļu tikai vairs nelejot. Trofims Ivano­vičs izklāja voiloku, nogūlās pats uz tā vidū, novilka zābakus un, palicis tos sev galvas, teica:

«Tagad visi prom gulēt! Meitenes — te, austrieši — tur.» Pats viņš palika starpā kā siena starp avīm un vilkiem. Bet šī siena drīz vien iesāka pamatīgi krākt.

Mareks nakts vidū pamodās, jo viņam likās, ka kailās kā­jas kāds aizskāris. Viņš pievilka tās ciešāk sev klāt un nogu­rušais, it kā salauztais ķermenis pa miegam vēl juta, ka Sveiks tam cieši piespiežas klāt un silda ar savu ķermeni. Kad no rīta viņš otrreiz atmodās pamatīgi nosalis, Dūņa jau bija kājās. Viņa naski kūra ugunskuru brokasta gatavošanai un, Ma­rekam garām paiedama, nicinoši ierunājās:

«Vecākais tevi bij pareizi novērtējis, kad viņš. teica: galīgs muļķis! Dievs, piedod manus grēkus — visi guļ kā nosisti, es divas stundas noberzējos viņam blakus, bet šis tikai krāc — un vairāk nekā!»

Tagad Mareks saprata — Zveršina gulēja labu gabalu prom no viņa un miegā turēja Sveiku cieši apkamptu.

Saulei lecot, saimnieks visus uzmodināja. Kad Sveiks sāka meklēt spaini, kur nomazgāties, Trofims Ivanovičs par to gardi iesmējās: «Nevajaga, nevajaga! Gan svētdienā nomaz­gāsies.»

Meitas izvilka no maisiem vienkāršo, lēto pūderi un ar va­tes gabaliem nopūderēja savas nemazgātās sejas. Tā turpinā­jās dienu pēc dienas. Beidzot, kad pie Trofima Ivanoviča at­brauca ciemā sieva, viņš sūtīja Mareku un Duņu ar kviešu vezumu uz mājām. Tie abi aizbrauca.

Visu ceļu Dūņa nesarunājās ar Mareku un izlikās vēl arvien apvainota kopš tā brīža, kad nosauca viņu par muļķi. Tikai tuvojoties sādžai, viņa pirmo reizi uzrunāja savu pavadoni:

«Zini: es drīz precēšos. Nākamajā nedēļā no Karganiem at­brauks precinieks ar vedējiem. Tā viņa māte ir teikusi manai mātei. Vai tu priecīgi uzdzīvosi manās kāzās?»

«Protams!» Mareks atteica, velti pūlēdamies atminēt šīs jaunās, veselīgās cilvēku mātītes īstos' nolūkus. «Bet kad šīs kazas notiks?»

«Ja mūsu vecāki salīgs, tad pēc nedēļām trim,» nopūtās Duna, un viņas netīrā seja nosarka pat zern pūdera kārtas. «Pre­cinieks ir bagāts. Zemes viņam daudz. Un saka, ka labs cil­vēks ari esot, sievu nesitīšot. Viņa tēvs arī neesot mājās kā­vies.»

Tagad Dūņa piesēdās Marekam pavisam blakuk, saņēma viņa roku cieši savējā un sāka žēloties:

«Man septiņpadsmit un vīram divdesmit gadu: ir jau arī laiks precēties. Ciema vecenes jau tagad mani par vecmeitu dēvē, un māte par to ļoti skaišas. Ar Olgu Fjodorovnu viņa tā­dēļ pat saķildojās un saplēsās. Tā viņai teica: «Kas tev par meitu! Tik neglīta, ka pat neviens dienaszaglis negrib viņu ņemt par sievu.» Bet vai tad es esmu neglīta?»

«Nē, pavisam ne!» Mareks piekrita, aplikdams roku viņai ap vidukli. Dūņa piespiedās viņam vēl ciešāk, koķeti čukstē­dama:

«Nu, nu, tagad jau pietiks! Bet kāpēc tu esi tāds muļķis? Liec mani tagad mierā! Budā būs laika diezgan.»

Aizbraukuši galā, labību viņi sabēra rijā. Duna izjūdza vēr­šus, palaida tos ganībās un tad kopā ar Mareku sāka nest ūde­ni uz pirti, pamācīdama:

«Rīt no rīta izkurināsim pirti un nopērsimies. Šodien no­mazgāsimies tāpat aukstā ūdenī. Bet muguru tu man paberzīsi, vai ne?»