KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Ir, ir! Tie arī ir — tikai visām nav tik brangi padevušies kā tev!»

Duņa kā kaķe pieplaka viņam cieši, cieši ar visu savu jau­no, karsto ķermeni. Tad viņa satvēra vienu Mareka roku, sa­spieda to starp saviem stilbiem un vēlreiz čukstoši iejautājās: «Tātad jūsu meitenēm viss tāpat kā mums? Tik tiešām viss?»

«Jā, jā, jā!» atsaucās Mareks, kuram no tik ciešas piespie­šanās kļuva pavisam karsti un kura saspiestie pirksti vairs ne­varēja mierīgi novaldīties. Kad tie mēģināja pavirzīties uz augšu, Dūņa tos enerģiski atsita un iesaucās:

«Kur nu līdīsi, neķrietnais velns! Uz vezuma tā nevar. Vai tev nepietiek ar to, ka saku: mūsu meitenēm viss ir tāpat kā jūsējām. Bet tu gribi vēl vairāk dabūt, visiem redzot! Vācies, vācies prom! Nekā nebūs!» Viņa nolēca no vezuma, iedeva Ma­rekam garo rīksti un smaidīdama teica:

«Iešu, aprunāšos ar Natašu. Ja jau jūsu sievietēm viss ir tāpat kā mūsējām, tad vīriešiem arī nevarētu būt citādi. Tātad nekādas starpības nav? Ko?»

Viņa piesteidzās pie māsas, kaut ko sajūsmināta tai stās­tīja, un Nataša, uz Mareku norādīdama, priecīgi iesaucās:

«Lūk, izglītots cilvēks! īsts gudrinieks. Visu uzreiz viņš, tev izskaidrojis!» Bet, uz Zveršinu paskatīdamās, nopūtās: «Sis vecais muļķis tikai to vien prasa, vai svētdienā varēšot iet baznīcā. Nekā ne stāsta, ne rāda. Muļķis, kas muļķis!»

Ap pulkstens deviņiem viņi nokļuva līdz Trofima Ivanoviča tīrumam, kur saimnieks jau uztraukti klaigāja, mācīja un rā­dīja Sveikam, kur kas darāms. Sveiks, neko nesaprazdams, tikai labsirdīgi smaidīja un visam piekrita:

«Jā, jā — kviešus nopļausim, auzas izkulsim, saulespuķes aprakņāsim, zirgus pabarosim un izganīsim. Jā, jā! Labi, labi!»

Beidzot Trofims Ivanovičs apmierināts uzsita viņam uz pleca: *ļ

«Lieliski strādāsim! Tas tik būs slavens darbinieks! Nu labi, labi!»

Tad viņš pasauca Mareku un Zveršinu, iedeva katram ro­kās pa izkaptij un veda pa lauku uz uzkalnu, kas bija apaudzis ar garu, pa daļai jau izkaltušu zāli. Saimnieks pats gāja pa priekšu un līdzi nesa spaini ar ūdeni. Pie uzkalna viņš apstā­jās, norādīja saviem strādniekiem uz zāli un teica:

«Nu tad ar Dieva palīgu! Divās dienās jūs, malači, šo kalnu kā nieku nopļausiet. Bet, kad izkaptis atkožas, vajag tās uztrīt pa mūsu modei.»

Viņš iebāza roku spainī, apmaisīja duļķaino ūdeni, izvilka

smilšaina dēlīti un parādīja, kā pret to norīvēt asus izkapšu zobus:

«Tā, mani malači! Tagad jums izkaptis būs kā bārdas sku­jamie naži. Līdz vakaram puse pļavas būs jau vālos.»

Sākās pļaušana. Zveršinu nostādīja priekšgalā, Mareks gāja beigās, bet Sveiks, vidū atrazdamies, viņam lika pie sirds:

«Galvenais — tu vienmēr uzmani manas kājas, ka> neno­cērt. Ja zāle nekrīt — neuztraucies. Ja tu viņu pļauj, tad tai jābūt nopļautai. Par pārējo tev nav vairs jāatbild, atskaitot, protams, manas kājas. Rostelcos mums dzīvoja tāds skārdnieks^ vārdā Beraneks. Tam patika par ļaudīm paņirgāties. Reiz viņš iet pa ceļu un pretim klibo vecais Prohazka, kuram vienu kāju sašāva pie Ilradecas Kralovas. Beraneks iedod viņam pus- kronu un saka:

«Nu, lūk, Prohazka, ir labi, ka auksts laiks. Redziet, cik labi, ka jums tikai viena kāja, jo otra tagad vairs nesalst.»

Apmēram pēc divdesmit gadiem tas pats Beraneks noķēra kaulēdi, un ārsts viņam nogrieza kāju līdz pašam rumpim. Kad šo no slimnīcas pārveda mājās, vecais Prohazka jau vairs tikko elpoja, bet lūdza vēl sevi aizvest pie Beraneka. Uz slimnieka gultas malas apsēdies, viņš tad teica:

«Atnācu jūs nomierināt. Nebēdājieties velti, ka viena kāja ir nogriezta. Drīz iestāsies auksts laiks un viņa jums vairs nesals.»»

Stāstīdams, Sveiks bija apstājies pļaut un ziņkārīgi norau­dzījās, kā Mareks enerģiski rīkojas ar savu izkapti, zāli dau­zīdams. Zveršina arī paskatījās uz šo centīgo darbu un konsta­tēja:

«Labi, labi — lai gan vēl tuvu netiek manam plāvienam, Bet, kad paskatās uz Sveika ceļu, tad liekas, ka tur suņi būtu ganījušies.»

Saule pacēlās arvien augstāk un sāka karsti dedzināL Ļaudis tīrumā pameta darbu un sanāca skatīties, kā strādā austrieši. Vīrieši viņus ieslēdza ciešā barā, bet sievietes palika nomalē pie Dunas, kura viņām stāstīja par austriešiem. Vēro­dami, kā Mareks nesekmīgi dauza zāli, zemnieki smīnēdami, kratīja galvas. Pienāca arī Trofims Ivanovičs un izstāstīja, kur' ņēmis austriešus.

«Kas tam tur par baltām stērbelēm uz rokas?» iejautājās, kāds plecīgs zemnieks, uz Mareku norādīdams.

«Viņš ir students, ļoti izglītots cilvēks,» paskaidroja saim­nieks. «Pats ierēdnis teica, ka esot augsti mācīts. Jā, un tūlīt jau var redzēt, ka baltrocis …»

Sadžas vecākais paņēma izkapti no Mareka rokām un smai­dīdams ierunājās: «Vai sienu labi proti pjaut?»

«Nē, neprotu,» mierīgi atteica Mareks. «Pie mums pļauj ar mašīnām.»

«Lūk, kas par putnu!» iesmējās vecākais. «Viņiem visu ar mašīnām. Karginā kādam saimniekam arī ir gūsteknis. Pavēl viņam sacirst malku, bet šis atbild: «Neprotu, pie mums cērt ar mašīnām.» Es tur vienam vaicāju: «Vai tev bērni ir?» Viņš atbild: «Jā, trīs gabaliņi.» — «Vai sieva ar' ir?» — «Nē!» šis atbild, «un nekad nav bijusi.» — «Bet kur tad tev, vācu purns, tie bērni varēja rasties?» es kliedzu. Viņš rausta tikai plecus' murmina vienu un to pašu: «Mums tādām lietām ir mašīna. Mums ir daudz mašīnu.»

Klausītāju piekrišana un uzslava runātāju vēl vairāk pa­mudināja. Viņš atkal griezās pie Mareka: «Vai uz zirga jāt proti? Un vai troiku ilksīs kādreiz esi iejūdzis?»

«Neprotu un neesmu,» tikpat mierīgi kā pirmāk atteica Mareks. «Pie mums Austrijā brauc ar automobiļiem.»

«Palūk nu — atkal viņiem automobiļi! Melo kā suns!» svi­nīgi paziņoja sādžas vecākais. «Šim zeņķim tikai 20 gadu. un viņš jau esot ar automobili braucis. Man tagad jau pāri 60, bet tādu zvēru vēl neesmu redzējis. Šie austrieši melo aklu zirgu no purva laukā.»

Visi klausītāji sajūsmā aplaudēja. Gūstekņi vēl visu ne­saprata šai runā un tādēļ jautājoši skatījās cits uz citu. Sā­džas vecākais tagad lepni iznāca bara vidū.

«Nu, bet ermoņikas tu taču drusku proti spēlēt?»

«Nē, nespēlēju,» vienaldzīgi atteica Mareks.

Tas vecāko jau uztrauca. No kabatas viņš izvilka nazi un, turēdams Mareku pie rokas, sāka tam atgriezt abas uzšuves:

«Skat', kāds izglītotais! Mums Maskavā un vispār Krievijā katrs prastākais strādnieks ir gudrāks par tevi. Un tādj vēl iedomājušies ar mums karot. Viņi laikam nav vēl dzirdējuši, ka svētā Krievija pat Napoleonu ir sakāvusi. Bet tas bija gudrs kā pats velns. No Parīzes līdz Maskavai viņš ar zirgiem atbraucis. Tagad jūs, dienaszagļi, vismaz mūsu gudrības pa­matīgi iemācīsieties.»

Vecākais, kājas plati izpletis, atvēza izkapti ar tādu vē­zienu, it kā visu pasauli gribētu aptvert. Tad viņš sāka pļaut tik sparīgi, ka tērauds džinkstēja gaisa, un turpinaja šo darbu veselas piecas minūtes, kamēr sviedru lāses nepārklājā seju. Sveiks sita plaukstas un kliedza: «Bravo, bravo!»

«Vai tu prātu esi zaudējis!» saķēra viņu pie piedurknes Zveršina. «To, ko viņš tur dara, es arī varu. Palūk šurp,» viņš teica sādžas vecākajam, «kā austrieši prot pļaut.»

Un viegli, ātriem vilcieniem, viņš cilāja izkapti. Zāle sa­krita augstos vālos, bet pats viņš ātri devās uz priekšu.