KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Atkārtojās iepriekšējā procedūra. Beidzot kapitāns teica lie­lu runu, kurā uzsvēra, cik labi gūstekņiem klāšoties darbā, un vēlreiz lika pie sirds līdz rītam neaizmirst, kurp kuram jādo­das:

«Jums, lūk tur, uz Certkovu, jūsu grupai — uz Mellerovu, jums — uz Novočerkasku, bet tiem — uz Krukovu!»

Pēc šī svētīgā darba pats viņš kazaku pavadībā aizgāja pusdienot.

Tā kā nākamā rītā nometnē izrādījās pavisam citi gūstekņi saradušies, tad kapitāns beidzot pavēlēja vajadzīgo skaitu sa­ķert tāpat, bez sarakstiem un vārdiem. Sveiks un Mareks tā iekļuva 20 vīru grupā, kurai bija jādodas uz Kamenku. Pēc divu dienu brauciena lopu vagonā, viņi laimīgi nokļuva vaja­dzīgajā vietā, kur kazaks tos nogādāja tieši pilsētas valdei, lai tā savukārt gūstekņus sadalītu zemkopjiem lauku darbos. Tur visus sadzina plašā sētā, un par sargu klāt pielika goro- dovoju. Atvestie sasēdās uz baļķu kaudzēm, mierīgi utoja savus kreklus un gaidīja, kamēr atnāca ierēdnis ar sādžas zemnie­kiem. Tie vērīgi sāka aplūkot vēl neredzētos austriešus un no­vērtēt to darbaspējas — lielākoties pēc augumiem un stāviem spriežot.

«Tas, liekas, būs labs strādnieks,» norādīja ierēdnis ar pā­tagu uz Sveiku, kura sārtie vaigi jau laistījās aiz laimes, ka tik daudz ļaužu par viņu interesējās.

Bārdains zemnieks augstos stulmzābakos, no kuriem laukā rēgojās kāju pirksti, piegāja pie Sveika, saņēma viņa rokas savējās un ar lietpratēja nopietnību tās apspaidīdams, teica:

«Tā, šitais būs pirmais. Bet man vajag vel divus krietnus strādniekus atrast.»

«Vai zobus negribi apskatīt?» ievaicājās Sveiks čehiski un plati atvēra muti. «Nu, paskaties, kas man par vareniem ilk­ņiem!» — «Vai jau ēst gribi?» pabrīnījās zemnieks. «Nē. brāl, pa priekšu vēl jānopelna, tikai tad dabūsi.»

Tad viņš paskatījās uz Mareku, aptaustīja tā muskuļus, ap- braucīja rokas un noraidoši pakratīja galvu:

«Stiprs gan, bet baltrocis! Tāds man neder.»

«Ei, tu tur, neapkauno manu draugu!» Sveiks iejaucās šai lietā. «Viņš tev strādās kā vērsis. Un es arī. Būsi ar mums abiem mierā!»

«Nekas, nekas, gan iemācīsies,» pamudināja arī ierēdnis, gribēdams drīzāk tikt no tāda nederīga gūstekņa vaļā.

Zemnieks vēl brīdi aplūkoja Mareku no visām pusēm un tad pagrūda blakus Sveikam, naski vien meklēdams trešo. Bet visi pārējie gūstekņi bija jau nolīgti. Uz baļķiem kūkoja tikai viens vienīgs bāls un salīcis vīriņš.

«Ņem to pašu ciet!» atkal mudināja ierēdnis. «Tev divi labi, gan noderēs arī trešais. Viņš gan tāds drusku aizmērējies, bet ar cilvēku ir tāpat kā ar zirgu: pabaro — un iet atkal.»

Zemnieks bija ar mieru. Kad slimais pienāca tuvāk, Sveiks viņu uzrunāja: «Kas tu tāds? Vai ungārs?»

«Nē, draugs, slovāks. Esmu no Sķavnicas — kas tur pie Trentšinas.»

«Tad tu laikam būsi akurāt tas pats, ko vienreiz izsvieda no Maglaja alus bodes? Toreiz dzēri kā pats lopiņš un beidzot vēl negribēji samaksāt. Tur sādžā es uzmanīšos, kad man kād­reiz gadīsies ar tevi krogus darīšanas.»

Ierēdnis sasauca zemniekus vienkopus un nolasīja tiem ins­trukciju, kā izturēties pret gūstekņiem. Bija uzdots stingri rau­dzīties, lai sagūstītie neaizbēgtu, lai tiem nerastos sakari ar sievietēm, lai nenostrādinātu vairāk nekā strādā paši un ēst lai dotu tādu pat ēdienu, kādu pašu mājā lieto.

Bagātais zemnieks, kas sevi nosauca par Trofimu Ivanoviču — lai viņa jaunie strādnieki zinātu, pie kā tie brauc, aizveda

Sveiku, Mareku un Zveršinu uz tirgus laukumu, iejūdza tur platos ratos divus zirgus, pavēlēja gūstekņiem sēsties iekšā un beidzot ieleca arī pats, grožus rokās turēdams un zirgiem uz­saukdams:

«Nu, pūcē gaiši uz priekšu!»

Krievu zemnieks veda šveiku, Mareku un Zveršinu savos ratos laukā no pilsētas. Apkārt viņiem pletās nepārredzami, vietām jau nopļauti kviešu lauki ar tādām labības stirpām, kādās Čehijā sakrauj sienu. Zemnieks, ievērojis, ka gūstekņi uzmanīgi skatās, skaidroja:

«Mēs jau esam ar kviešiem galā. Vēl jāpabeidz sienu pļaut — tad vedīsim visu rnājās. Maizes tagad būs Dieva svē­tība. Drīz jau būsim arī mājā.»

Kviešu lauki vietām pārmainījās ar saulespuķu sējumiem un pļavām. Zāle sāka jau izkalst. Sveiks to rādīja Zveršinam un teica:

«Palūk, cik viņi prātīgi ierīkojušies: ļauj sienam izžūt tā­pat, bez nopļaušanas.»

Pēc četrām stundām viņi iebrauca sādžā, kur tūlīt pretim iznāca vesels bars bērnu un sieviešu. Visi ar bailēm un iz­brīnu aplūkoja atvestos gūstekņus, jo tādus redzēja pirmo reizi savā mūžā. Zētā zemnieku sagaidīja sieva ar divām pie­augušām meitām.

«Lūk, austriešus atvedu,» teica viņām Trofims Ivanovičs, no ratiem izlēkdams. «Ierēdnim veselu rubli iesmērēju. Sa­stāstīja viņš man pilnu galvu, ko un kā ar šiem apieties. Labi barot, piecus rubļus mēnesī maksāt un neļaut pie bābām gu­lēt.»

Abas meitas skaļi iesmējās, saimnieks izjūdza zirgu, tad paņēma viesus zem rokas un teica:

«Iesim nu pusdienot.»

Viņi iegāja tumšā, zemā, ļoti netīrā istabā, kur pie neap­tēstu baļķu sienām, zirnekļu tīklu apvītas, karājās vairākas svētbildes. No dažām bronzētām bildēm noraudzījās Kristus galva, no citām sēri smaidīja zeltītu Dievmāšu tēli.

«Nu, sēdieties tur,» norādīja Trofims Ivanovičs uz koka lāvu.

Saimniece un meitas palika brīdi pie durvīm stāvot un nedroši raudzījās uz gūstekņu savādo uniformu. Bet drīz viņas laikam pierada, panācās tuvāk un sāka atvestos apbērt dažā­diem jautājumiem:

«Vai jums sievas ar' ir? Un bērni? Vai zeme tāda pati kā te? Vai kāposti paaug?»

«Tā ir mana saimniece,» steidzās paskaidrot Trofims, «bet šīs te manas "meitas — Nataša un Dūņa.»

Dūņa — lieliski nobriedusi meitene, kuras kuplās krūtis bija turklāt vēl cieši iežņaugtas diezgan vaļīgi šūtā blūzē, no­cēla Zveršina cepuri un ziņkārīgi paglaudīja galvu. Tad pētoši paskatījās arī uz Mareku un beidzot teica tēvam:

«Ragu viņiem nav, un acis katram divas. Bet batjuška baz­nīcā teica, ka visi austrieši esot antikristi, pierē tiem atrodo­ties tikai viena acs un ragi kā vēršiem. Varbūt, ka viņi nemaz nav mūsu īstie ienaidnieki?»

«īsts muļķis ir tas mūsu batjuška,» pārliecinoši atteica Trofims. «īsts muļķis. Viņi ir tādi paši ļaudis kā mēs. Un visi prot lasīt un rakstīt. Ierēdnis teica, ka viņi pat arbūzu ar dakšiņām ēdot. Bet tagad lieciet pusdienas galdā!»

No milzīgas krāsns kaktā saimniece izvilka lielu, apkūpē- jušu čuguna podu, meitas uzlika galdā koka bļodu un raibi izrakstītas koka karotes. Tad Trofims Ivanovičs cienīgi nostā­jās pret svētbildēm, sāka krustīties un klanīties. Viņa priekš­zīmei sekoja sievietes.

«Viņi skaita lūgšanu pirms ēšanas,» ierunājās Mareks.

Slovāks Zveršina tūlīt piecēlās, pievienojās mājiniekiem, sita sev pa krūtīm, murmināja katoļu baznīcas mesas un meta mazus krustiņus pret pieri, muti, rokām. Redzēdams, ka lūg­šanas ievelkas garumā, arī Sveiks nolēma ņemt dzīvāku da­lību:

«Pamēģināšu arī es izskaitīt kādu pātaru. Varbūt, ka viņu Dievs par to dos krietnas pusdienas.»

Viņš nostājās blakus pašam saimniekam un sāka centīgi vien locīties un krustīties, līdz beidzot tā aizrāvās, ka palika pats beidzamais un citi vēl labu brīdi dabūja nostāvēt, viņa dievbijību apbrīnodami.