KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Jā, jā, arī mūsu feldfēbelis vienmēr teica, ka katra īsta kareivja pēdējai domai jābūt par savu lielo valdinieku.»

«.. . lai Tavā apsardzībā viņš labi valdītu un vadītu savus ļaudis.»

«Āmen!» Sveiks pabeidza.

Brīdi Zveršina klausījās, vai kāds no ārpuses tomēr netu­vojas. Bet, kad pēdējās cerības izrādījās veltas, viņš atkal atvēra grāmatu un izmisuma pilnā balsī sāka lasīt pirmo lūg­šanu, kāda tur pagadījās:

«Šķīstās jaunavas baušļi un lūgšanas: Cenšanās patikt ir pirmais solis uz krišanu. Atrodi vispirms ceļus, kā patikt Die­vam, un tad-Tu patiksi ari visiem godīgiem cilvēkiem.»

«Kad es vienreiz gulēju Brodas slimnīcā,» Sveiks šo mācī­bu papildināja, «tur bija kāda glīta mūķene vārdā Anasta­sija. Tik lieliskā meitenē katrs bez pūlēm iemīlējās. Viņa tur­klāt varēja būt arī svēta, bet sapinās ar dakteri, no viņa da­būja bērnu, bet par sievu viņš to gan nepaņēma.»

«…nekaunīgs apģērbs un vieglprātīgā koķetēšana,» tur­pināja Zveršina, «samaitā dvēseli. Taisnība un godīgums vis- krāšņāk izgrezno tavu dzimumu. Daudzas jaunavas ātri sāk norūpēties par precēšanos un nekautrējas to bezkaunīgi izrā­dīt, tādēļ neviens tās neņem, jo viņas izlieto neatļautus līdzek­ļus …»

«Labāko līdzekli krūšu audzināšanai pārdod Anna Baļcova no Koširšas,» Sveiks atgādināja. «Viņa pati šo lielisko līdzekli pagatavo sievieēm, bet viņas vīrs — vīriešu vajadzībām. Prā­gas avīzēs viņš bieži ievieto tādus sludinājumus: «Kur spalvu nav, tur tādas arī nekad neizaugs!» vai «Bērni ir katras ģime­nes laime!»»

«. . . un kas gan šajā pasaulē spēs atalgot tavu godu un ne­vainību, ko tev nolaupījis nekaunīgs blēdis ar saviem solīju­miem?» svinīgi vaicāja Zveršina, lasīdams tālāk.

«Neviens!» Sveiks pārliecinoši atbildēja. «Neatliks nekas cits, ka viņai vajadzēs vien to blēdi izvazāt pa visām tiesām, kamēr beidzot tiks pie saviem alimentiem.»

Zveršina izlasīja visus desmit šķīstās jaunavas baušļus un tad ķērās pie viņas lūgšanām, diktā balsī piesaukdams Dievu, lai tas aizdzītu prom katru bezkaunīgu kārdinātāju. Blakus viņam nogūlās pusaizslāpušais Sveiks, arī cenzdamies notvert kādu svaiga gaisa malku. Zveršinas grāmatā ieskatījies, viņš vaicāja:

«Vai mirstoša laulāta pāra lūgšanas tev tur nav? Tādas, kad abi mirst uz reiz, kā mēs tagad . . .»

Pēc šiem vārdiem Trofims Ivanovičs atgrūda durvis, pa tām iestūma izģērbto Mareku un pats ienesa viņa drēbes, lai tās karstumā iztīrītos no utīm. Abus austriešus viņš ieraudzīja jau pa pusei izkusušus uz grīdas guļam, laipni papliķēja pa sēžamām vietām un apvaicājās:

«Nu, bērni, vai krietni izpērāties?» Tad viņš paņēma tukšo spaini un aizgāja pēc jauna ūdens.

«Man slāpst!» iesaucās vēl Sveiks, bet tūlīt jau arī saim­nieks bija atpakaļ. Viņš atnesa šoreiz gabalu ziepju. Uz silto ūdeni norādīdams, pavēlēja saziepēt visu ķermeni un tad maz­gāties.

Mareks tūlīt saprata, ka viņi te atrodas primitīvā krievu pirtī. Viņš zināja arī, ka vajag mazgāties un saviem diviem bēdu brāļiem parādīja labu priekšzīmi. Trofims atnesa jaunu ūdeni, meta atkal spaiņos karstos akmeņus, lēja uz ceriem aukstas šaltis un karstos garaiņos pats ātri izģērbās, uzlēca uz lāvas, kaut kur izvilka bērzu slotu, tā pērdams savu miesu, ka tā drīz vien bija sarkana kā novārītam vēzim. Aiz lielas labpatikas viņš vāļājās pa laipu, spurca, rūca un kliedza, līdz beidzot Sveiks paķēra slotu un sparīgi ar to sāka pamielot Mareku un Zveršinu, abus turklāt pamācīdams:

«Lūk, jums visīstākais atutošanās preparāts! Nosist pa vie­nai — tas velkas pārāk garlaicīgi. Mēs domājām, ka te mūs pašus mocīs, bet nu izrādās, ka iznīcina mūsu ienaidniekus. Lai dzīvo augsti krievu svētā inkvizīcija!»

Nākamā rītā Trofims Ivanovičs sakrāva vezumā trīs izkap­tis, krūzi ar ūdeni, maisu ar maizi un katlu zupas vārīšanai. Tad viņš aizskrēja pie namiņa, kurā gulēja gūstekņi. Bija vēl tumšs. Tikai tālu austrumos vēl neredzamā saule raidīja jau augšup pirmos sārtos starus, un Trofims Ivanovičs ar manāmu labpatiku pats sev paziņoja:

«Būs labs laiks.»

Tūlīt pēc tam, namiņa durvis atvēris, viņš pērkona balsī ieaurojās:

«Ge-ge! Ge-ge! Mostieties, celieties!»

Mareks no izbailēm pielēca kājās. Zveršina vienā lēcienā gribēja izmukt laukā, bet iedrāzās saimniekam taisni krūtīs. Sveiks turpretim, uz otriem sāniem apgriezdamies, pa miegam nopukojās:

• «Velns jūs lai parauj! Netrokšņojiet. Citādi jūs arestēs par naktsmiera traucēšanu.»

«Ge-gc-ge!» ierēcās atkal saimnieks taisni pie viņa galvas. «Nu celies, celies! Jāizbrauc stepē — pie darba.»

«Ja pie darba, tad cita lieta,» Sveiks nožāvājās. «Bet ko mēs tur darīsim?»

«Nu ātrāk, ātrāk ģērbties!» saimnieks jau kļuva nepacie­tīgs. «Drīz būs jau rīts!»

Trofims Ivanovičs izgāja un iejūdza orē zirgus. Viņa mei­tas arī jau bija pagalmā. Viņas iejūdza vēršus citos ratos,

«Goda vārds, Sveik,» ierunājās Mareks. «Pulkstenis nav vēl divi. Pie mums tagad vēl īsta pusnakts.»

«Nu, lūk!» uzvaroši atsaucās Sveiks. «Es viņu, protams, varētu arestēt, ja te tikai būtu kāds policists pie rokas.»

Trofimu Ivanoviču šie draudi nemaz nepārsteidza. Viņš ieradās atkal pie saviem gūstekņiem un mudināja:

«Ātrāk, ātrāk, bērni! Mums tālu ko braukt.»

«Es vēl neesmu muti nomazgājis,» protestēja Mareks.

«Nav vajadzīgs. To tikai kungi dara. Zemnieks peras reizi nedējā un diezgan.»

«Bet es, saimniek, vēl gribu izdarīt manikīru,» Sveiks at­saucās.

Šoreiz Trofims Ivanovičs kaut ko nesaprotamu norūca, tad skaļi izlamājās un izstūma gūstekņus pagalmā. Sveiku viņš uzsēdināja blakus sev uz vezuma, Mareku un Zveršinu novietoja pie meitām un tad devās ceļā.

Zirgi skrēja pirmie un drīz vien pazuda stepē. Vērši gāja lepni un cienīgi. Nataša un Dūņa viņus vadīja, pamudinā­damas ar garām pātagām un pie katra sitiena kliegdamas:

«Cobcobe, cob, nu! Kur lien, cobcobe!»

Mareks uzmanīgi ieskatījās Dūņā. Viņa izskatījās gluži glīta, apaļa, pilnasinīga. Vaļējie kāju un roku stilbi bija brūni, veselīgi, saulē iedcguši. Krekls uz varenām krūtīm tik tikko neplīsa pie katra spēcīgāka elpas vilciena. Turklāt ik reizes, kad tā paskatījās uz Mareku, viņa vēlīgi pasmaidīja.

«Uh, kas te ļaužu jau laukā,» viņa ierunājās, it kā Mare­kam adresēdama pārmetumu. «Mēs vēlu izbraucām. Mūsu lauks vēl tālu.»

«Nekas, gan būs labi,» Mareks atmeta ar roku. «Savās mā­jās varbūt es tikai šajā laikā sāktu gulēt.»

Dūņa piesēdās viņam tuvāk un sāka iztaujāt, kā dzīvojot Austrijā: vai tur esot saule un ūdens, upes un koki tāpat kā te. Un, drusku nosarkdama, beidzot ievaicājās:

«Bet kādas jums tur ir sievietes? Vai sievas, meitenes un jaunkundzes kā pie mums? Un vai tāpat dzīvo?»

«Ir dažādas,» Mareks pasmaidīja, šos jautājumus vēl īsti neizprazdams. «Gadās vecas un jaunas, glītas un neglītas, tievas un apaļas. Sievietes visā pasaulē ir vienādas.»

«Un viss viņām tāpat kā mums?» Dūņa interesējās tālāk. «Tādi paši mati, zobi, kājas un rokas?»

«Viss, viss!» pārliecinoši atsaucās Mareks.

«Un, lūk, šie te arī?» turpināja Dūņa, piespiezdama abas rokas sev pie krūtīm.

Tikai tagad Mareks sāka kaut ko saprast. Paskatījies uz otru vezumu un ieraudzīdams, ka tur Nataša ar Zveršinu meklē tāda paša jautājuma atrisināšanu, viņš apkampa Duņašu.